Ja rēķinām pēc panākumiem un augstām vietām, viscerīgāk kopumā Latvijai ir kamaniņu sportā. Izlases kodols ir samērā jauns, panākumi labi, un, kamēr vien pastāvēs Siguldas trase un līdzšinējā sistēma, panākumi būs. To pierādīja pasaules čempionāts Altenbergā. Sprints, kur vislabākie sasniegumi, gan nav olimpisko spēļu programmā, bet arī individuālajās disciplīnās un stafetē sekmes ir labas. Esam konkurētspējīgi pat ar vāciešiem viņu trasē, un vēl favorītiem jāpieskaita austrieši un itāļi. Latvija cīnās par augstām vietām visās disciplīnās.
Ja Kortīnā d’Ampeco tomēr tiks uzcelta jauna trase, vāciešiem nebūs nekādu priekšrocību un pat mājiniekiem īsti nebūs daudz vairāk laika to izmēģināt. Skeletonā mums pašlaik nekā īpaša nav, bobslejā ir labāk, taču ne tik ideāli kā agrāk.
Mīts par savas trases priekšrocībām šajos divos veidos zūd, jo, kā nesen redzējām Siguldā, mājinieki nebūt necīnījās par medaļām.
Biatlonā vēl nebijis panākums Andrejam Rastorgujevam, klāt nākusi stabilitāte šaušanā, un viņš tuvojas pašai elitei. Cerīga arī Baiba Bendika un jaunais Renārs Birkentāls. Kalnu slēpošanā un distanču slēpošanā šosezon nav pasaules čempionātu, bet toties mums ir divas ļoti labas un perspektīvas jaunas sportistes Dženifera Ģērmane un Patrīcija Eiduka. Noteikti varam cerēt arī uz šorttreku, kur ir Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš, pagaidām mazāk attīstīta ātrslidošana, kur gan arī notiek mērķtiecīgs darbs, kas var dot augļus vēlāk. Daiļslidošanā ir Deniss Vasiļjevs un Sofja Stepčenko – ne pārāk stabili, bet var godam pārstāvēt sevi un valsti.
Te nu nonākam pie kutelīgākā jautājuma visu spēļu kontekstā – ledus trases pagaidām nav un nez vai būs. Sākotnēji bija plāns pilnībā atjaunot un pārbūvēt veco Kortīnas trasi, kam pērn apritēja 100 gadu un kas šajā laikā jau piedzīvojusi četras rekonstrukcijas. Tad visas ieceres noplaka, nebija arī skaidrības par zemes īpašumiem. Covid-19 un vēlāk Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ strauji visā pasaulē pieauga cenas. Spēļu rīkotāji jau sāka izskatīt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) piedāvājumu sarīkot ledus trases sacensības kur citur – Īglsas trasē Austrijā, Sanktmoricā Šveicē vai pat Leikplesidā ASV. Sekoja pamatoti iebildumi no visu ledus trases veidu aktīvajiem sportistiem, ka tad vairs nebūs olimpisko spēļu gaisotnes.
Itālija nesen lepni paziņoja, ka tomēr būvēs trasi Kortīnā. Naudu atradīšot (tagad vajadzīgi apmēram 90 miljoni eiro), visu izdarīšot, tas esot nacionālās pašcieņas jautājums.
Ja jau tenisists Janiks Sinners spēj uzvarēt "Grand Slam" turnīrā un padarīt Itāliju lepnu, kādēļ gan neuzcelt trasi, kaut tās atdeve un atpazīstamība nākotnē neko dižu nesola. Goda jautājums, un šajā ziņā itāļiem var piekrist, bet... Bija laiks domāt un darīt jau aptuveni 1700 dienas kopš spēļu piešķiršanas Milānai/Kortīnai. Nu līdz spēļu sākumam ir mazāk nekā divi gadi, bet trase jāuzceļ līdz nākamā gada marta beigām. Viss, punkts.
Nekādu kompromisu nebūšot, to nupat apstiprināja SOK amatpersonas. Sportistu drošības dēļ trase jānodod martā, lai paspētu aizvadīt vēl izmēģinājuma braucienus un to akreditēt, nepieciešamības gadījumā vēl veikt kādus uzlabojumus. Pēc tam olimpiskajā sezonā jāaizvada treniņi visām nācijām, arī kādas sacensības. To paredz nolikums, jo jāizvairās no fatāliem negadījumiem kā pirms Vankūveras spēlēm, kad Vistleras trasē treniņā gāja bojā Gruzijas kamaniņu braucējs Nodars Kumaritašvilli.
Vai Itālija izpildīs jaunās saistības? Gribas cerēt, tagad to kontrolēs arī valdības pārstāvji. Būvnieki esot atrasti – liela Parmas kompānija "Impresa Pizzarotti & C", nauda būšot, un nepilna gada laikā esot iespējams uzcelt tādu būvi.
Līdz šim gan neviens pasaulē tik īsā laikā trasi nav uzbūvējis. Iespējams tas ir, ja vien neiztrūks pašu būvnieku, būs materiāli, nekavēsies piegādes un vispār varēs būvēt.
Jau februāra sākumā tika lepni paziņots – vēl pēdējie aprēķini un darbi sāksies 19. datumā. Sākās, bet īsti par būvniecību to vēl nenosaukt – jānozāģē apmēram 500 koku, lielākoties egles, atļauja iegūta, zāģēšana sākās, bet uzreiz sākās arī protesti. Aptuveni 100 zaļo aktīvistu protestēja pret zāģēšanu. Viss aizkavējās, jo, kamēr nav atbrīvots ceļš un pats būvlaukums, neko īsti nevar uzsākt. Būs interesanti kaut vai salīdzināt, vai Itālija spēs ko tādu ātri uzbūvēt, vai viss ievilksies kā mums ar Paula Stradiņa slimnīcas jauno korpusu vai "Rail Baltica". Itālijas skatuve vēl nozīmīgāka, jo tam tiešām sekos līdzi ne tikai tuvākajā reģionā vai valstī, bet arī pasaulē.
Atgādinu vēlreiz – SOK nekādus termiņus nepagarinās un atvainošanos nepieņems. Ja trases 2025. gada marta beigās nebūs, tad sacensības jāaizvada citā valstī. To nupat vēlreiz apstiprinājis SOK olimpisko spēļu izpilddirektors šveicietis Kristofs Dubī. Tiks iedarbināts plāns B, un par tā izpildi tāpat būs jāmaksā Itālijai, un tad tā būs papildu naudas izšķiešana – kaut kas ieguldīts nepabeigtajā objektā, kas pavisam droši pēc tam nevienam nebūs vajadzīgs, un vēl būs jāiegulda līdzekļi organizēšanā kur citur. Uzsākto pārraudzīs pat Itālijas ekonomikas un finanšu ministrs Džankarlo Džordžeti, tam sekos līdzi arī valsts premjere Džordžija Meloni.
Trase ir lielākās, bet ne vienīgās rīkotāju rūpes.
Vēl jāuzceļ pagaidu olimpiskais ciemats Kortīnā, turklāt tā ietilpība atkarīga no tā, vai ledus trases veidi notiks šajā apvidū vai ne. Vēl jāpabeidz sniega parks Livinjo, Milānā jāuzceļ "Palaitalia Santa Giulia", kur notiks hokeja turnīrs un pēc 12 gadu pārtraukuma atkal piedalīsies arī Nacionālās hokeja līgas (NHL) hokejisti. Tiesa, hokeja arēnas nodošanas termiņš ir 2025. gada beigas – tur nevajag tādu testēšanu kā trasē. Vēl Predaco ciemats, kur lēkšana ar slēpēm, un distanču slēpošana Valdifjemmē. Nepadarītā vēl daudz, un par to nupat pārliecinājās arī SOK spēļu komisija kārtējā reģiona apmeklējumā. Viss būs vai kaut kas nebūs, to redzēsim aptuveni pēc gada.
