Kad Latvijas čempionvienība futbolā "FK Ventspils" cieta kārtējo neveiksmi un līdz minimumam samazināja cerības uz zeltu, Jurģi Pučinski nomainīja Pols Ešvorts. Kad Latvijas basketbola izlase cīņā par 7.vietu bezcerīgi zaudēja Čehijai, netrūka tādu, kas meta zibeņus Aināra Bagatska virzienā.
Bet mēs arī slavējām Valentīnu Eiduku par Vadima Vasiļevska un Aināra Kovala olimpiskajiem sudrabiem. Kad spīdēja pieccīņnieki Jeļena Rubļevska un Deniss Čerkovskis, zinājām, ka aiz viņu muguras stāv Juris Krastiņš, tāpat kā Eduards Andruškevičs blakus Viktoram Ščerbatiham vai Andis Austrups - Laurai Ikauniecei-Admidiņai. Kad Krastiņš pagāja malā, arī pieccīņnieki pagāja malā no pjedestāla.
Tas viss tikai lieku reizi parāda trenera svarīgo lomu sportista un komandas veidošanā, izaugsmē un panākumos.
Pēdējos gados mūs bija priecējušas cīkstones daugavpiliete Anastasija Grigorjeva un rīdziniece Laura Skujiņa. Bija pat pasaules zelts un iespaidīgas uzvaru sērijas, bija cita kaluma medaļas. Abu saikne ar treneriem (attiecīgi Sergeju Kursīti un Visvaldi Freidenfeldu) šķita kā Siāmas dvīņiem. Tāpēc jo pārsteidzošākas bija šī pavasara ziņas, ka abas pārtraukušas sadarbību ar līdzšinējiem skolotājiem. Nemeklēsim gan kādu mistisku sakarību faktā, ka drīz pēc tam treniņnometnē Ķīnā Laura iedzīvojās smagā savainojumā un uz paklāja varēs atgriezties tikai gada beigās. Olimpiskais sapnis gan vēl nebūs izsapņots, ja vien izdosies sadarbība ar jauno treneri.
Anastasija jūnijā Eiropas spēlēs Baku izmocīja bronzu, bet nupat aizvadītajā pasaules čempionātā palika bez medaļas un var mierināt vienīgi ar olimpisko ceļazīmi.
Taču, lai brauciens uz Rio spēlēm nepārvērstos tūrismā, kaut kas būtiski jālabo, jo pēdējā pusgada laikā rezultāti strauji gājuši lejup. To apliecina kaut vai zaudējumi nākamajai čempionei mongolietei Batsetsegai Soronzonbodai - 0:10 un arī cīņā par bronzu ar 2:13 Taibei Mustafai Juseinai no Bulgārijas. Vēl nesen Grigorjeva līdzīgā veidā mīcīja savas pretinieces. Tagad ir acīmredzams, ka bez stabila trenera nav aršana. Cik vainas muskuļos, cik galvā, vislabāk varētu pateikt tieši skolotājs...
Diez vai konflikta (nesaskaņu) cēlonis meklējams tikai treneros. Vai cēlonis ir naudā vai baudā, vai dubultnelsona tehniskās izpildes niansēs? Viena pagale parasti nedegot, bet šeit abos gadījumos jau bija teju vai ugunsgrēks, kuru apdzēst neizdevās arī sporta autoritātēm.
Diemžēl, šoreiz pus(ne)darbs jau ir izdarīts - ar veco treneri kontakti pārrauti. Ir jāmeklē aizvietotāji. Diemžēl labi skolotāji zem paklāja nečuč un viņus nevar lauzt kā baravikas pērnajā vasarā. Tie jau ir nodarbināti vai nu Krievijā, vai Katārā, vai vēl kaut kur. Ja kāds arī pēkšņi uzpeld, diez vai mūsējām tas būs finansiāli paceļams. Kaut brīnums var gadīties. Drīzāk var sakrist mūsējo un kāda jauna, ambicioza censoņa vēlme iekarot pasauli. Bet jauns un ambiciozs vēl nebūt nenozīmē labs, tāpēc iespēja ieberzties arī nav mazā. Vēl jo vairāk, ja treneri meklē pašas cīkstones, ne šīs jomas speciālisti. Gatavošanās olimpiskajām spēlēm nav tas pats, kas gatavoties ģeogrāfijas eksāmenam, kur visu var "saraut" divās naktīs. Process jau rit pilnā sparā un Latvijas nometnē gandrīz vai pašplūsmā.
Tomēr ticēsim veiksmīgam iznākumam, jo abas cīkstones (ja Laurai izdosies veiksmīgi atgriezties sacensību apritē) veiksmes gadījumā varētu būt pretendentes uz medaļām un šobrīd šādu pretendentu Latvijai nav nemaz tik daudz. Tāpēc būtu jālolo, lai arī pretendentes ar adatiņām. Tajā pašā laikā izraujot asākās un apkārtējiem traucējošās adatas. Bet arī ar adatām (neatkarīgi, vai diegs tajās ir vai nav) nav aršana. Vispirms tas ir jāsaprot pašām cīkstonēm. Jo ne vienmēr treneru maiņa uz augšu maina arī rezultātu. Spilgts piemērs ir šķēpa metējs Zigismunds Sirmais. Nekas nemainīsies, ja pats uz augšu nemainīsies.
