Jastremska ir dzimusi Odesā, un tieši tur viņa atradās Krievijas sāktā kara sākumā. Dajana kopā ar māsu pazemes stāvvietā slēpās no uzlidojumiem, vēlāk devās bēgļu gaitās uz Franciju. Tenisa kortā, tiekoties ar Krievijas vai Baltkrievijas tenisistēm, viņa pēc cīņas pretiniecēm nepaspiež roku un vispār nekontaktējas arī ārpus spēlēm. Melburnā Jastremska aicināja žurnālistus neuzdot jautājumus par attiecībām ar Krievijas vai Baltkrievijas tenisistēm, ja mediju pārstāvji nevēlas saņemt nepatīkamas atbildes. Viņa gan piebilda, ka droši vien ir nojaušams, kā ukrainietēm ir spēlēt pret Krievijas vai Baltkrievijas tenisistēm.
Garuts atzina, ka sen nebija saņēmis tik daudz apsveikuma īsziņu, un tā bija patīkama pieredze arī Dajanai. Jastremska kļuva tikai par otro tenisisti kopš septiņdesmito gadu beigām, kas spēja sasniegt Austrālijas atklātā čempionāta pusfinālu, turnīru sākot kvalifikācijā. Cīņā par vietu finālā Jastremska divos setos zaudēja ķīnietei Dženai Cjiņvenai.
"Lielākais faktors – nogurums bija ļoti liels. Deviņus mačus [Jastremska] sen nebija spēlējusi, vēl "Grand Slam" pusfināls," zaudējumu cīņā par finālu raksturoja Garuts. "Tīri fiziskais, bet mēs to neuztvērām kā zaudējumu. Visi bija priecīgi, laimīgi. Forši nostartēja, un pats galvenais – tagad "live" reitingā esam 27. vietā."
Reinis Ošenieks: Kā tu raksturotu pusfināla cīņu? Ķīniete lika daudz skraidīt, plaši spēlēja...
Mārcis Garuts: Jā, tā arī bija. Mazliet taktiski arī mūs apspēlēja. Bijām domājuši, ka varēsim uz laukuma vidu nospiest, nedaudz aizdzīt ķīnieti aiz gala līnijas. Tāds mums bija galvenais uzdevums, bet ķīniete malacis – bija gatava tam visam, ļoti labi nospēlēja.
Ukrainas tenisam līdz šim vēsturē labākais "Grand Slam" turnīrs – Jastremska, Svitoļina, Kostjuka un Curenko kopā izcīnīja 14 uzvaras, kas ir jauns rekords. Ar ko tu izskaidro Ukrainas tenisa šībrīža izaugsmi?
Es domāju – raksturs. Viņas visas ir baigās cīnītājas. Izliekas uz simt procentiem visur – vienalga treniņš, spēle, draudzības mačs... Vienmēr grib būt labākās.
Kā sākās jūsu sadarbība?
Pagājušajā sezonā, kad ar Aļonu [Ostapenko] vēl strādāju kopā. Iepazināmies Katarā vai Dubajā, viņa [Jastremska] atnāca uz pāris spēlēm Aļonu atbalstīt. Tā arī iepazināmies. Pēc tam ar Aļonu mēs aizgājām katrs uz savu pusi, un Dajana man uzrakstīja. Viņa tajā brīdī bija Indianvelsā, uzrakstīja, ka treneru korpusā nav tā, kā viņai patīk. Uzrakstīja, vai negribu pamēģināt, ja esmu brīvs. Teicu – jā, gribu. Tā arī sākās.
Kā viņa skatās uz to, ka tūrē ir jāspēlē pret neitrālām tenisistēm, neiet atsveicināties no viņām. Tas ir Ukrainas sporta vadības uzstādījums vai iekšēji savējais – es tā nedarīšu un punkts?
Tas ir iekšējais, neviens neko nav uzstādījis. Nesarunājas, nesveicinās, ne laukumā, ne ārpus tā. Visi to uztver pilnībā normāli un pašsaprotami, un vispār nekādu problēmu nav. Tas vairāk ir preses konferencēs, kad korespondentiem gribas kaut ko... Bet tā
iekšēji tenisā visiem viss ir skaidrs, kāpēc nepaspiež rokas, kāpēc nerunā, un tamlīdzīgi. Dajanai izteikti tas ir svarīgi.
Man liekas, viņa ir vienīgā ukrainiete, kas nebaidās pateikt kādu skarbāku vārdu. Viņai ir savs fonds, ko pati finansiāli atbalsta. Palīdz Ukrainā bēgļiem, diezgan liels tas fonds ir, cik zinu. Ģimene, protams, viņai ir pati svarīgākā. Viņa pati ir ļoti aktīva meitene, tāpēc arī laukumā agresīva. Viņai visu laiku vajag, lai būtu kaut kāds "action" [darbība]."
Kādas ir viņas spēju robežas – tas ir TOP10, uzvara "Grand Slam"?
Viņa ļoti grib "Grand Slam" titulu, ļoti. Zinot viņas raksturu un spējas, – viņa neapstāsies tagad, viņa ies līdz galam.
