Pīters Oborns pēc ilgām pārdomām, mīlot savus lasītājus, attaisnojot savus kolēģus, kam “jāmaksā hipotekārie kredīti”, nolēma atstāt amatu vienā no respektablākajām t.s. kvalitātes žurnālistikas avīzēm. Savu lēmumu viņš pamatoja bloga ierakstā.
Viņa raksts atklāj garu stāstu par to, kā īpašnieki pamazām atteicās no šīs avīzes profesionālajām vērtībām. Piemēram, 2014.gadā darbinieku cienītais redaktors Tonijs Gallahers (Tony Gallagher) tika nomainīts, viņa vietā stājās Džeisons Seikens (Jason Seiken), kura amata nosaukums ir “satura vadītājs”. Par avīzes darbinieku galveno novērtējuma kritēriju kļuva “klikšķu kultūra”, raksta Oborns. Kā piemēru viņš min publikāciju par sievieti ar trim krūtīm – redaktori jau iepriekš zināja, ka stāsts ir izdomāts, bet cerēja piesaistīt lasītāju uzmanību. Starp citu, šo ziņu un tās “atmaskojumu” publicēja arī vairāki Latvijas portāli.
Tomēr īstais Oborna atkāpšanās iemesls nebija pakāpeniskais profesionālo standartu “kolapss”, viņš nevarēja samierināties, ka izzūd robeža starp redakcijas un reklāmas nodaļas darbu. Kad Oborns 2014.gada beigās bija sagatavojis rakstu par HSBC bankas lēmumu bez pamatojuma slēgt ietekmīgu Lielbritānijas musulmaņu organizāciju kontus, "Telegraph" viņa rakstu pieņēma, bet nepublicēja. Oborns uzzināja, ka problēma ir avīzes komerciālās intereses. Viņš rakstu publicēja "openDemocracy" vietnē.
Vienlaikus Oborns salīdzināja, kā "Telegraph" un citi mediji raksta par HSBC banku. Viņš uzzināja, ka "Telegraph" finanšu reportiera raksts par minētās bankas problēmām ir izņemts no interneta vietnes, vienlaikus "Telegraph" ļoti rezervēti atspoguļoja rakstus par tām HSBC problēmām, par kurām plaši rakstīja citas lielākās britu avīzes. Tieši tas pats notika ar šobrīd daudzu valstu avīzēs aktuālo stāstu par “HSBC failiem”, kas atklāj, kā šī banka palīdzēja saviem turīgākajiem klientiem optimizēt nodokļus. Vajadzīgs mikroskops, lai šo tēmu ieraudzītu "Telegraph", raksta Oborns. Līdzīgs, ar HSBC bankas publikācijām saistīts konflikts par redakcionālās neatkarības izpratni atklātībā nonāca februāra vidū Francijā, kad franču avīze "Le Mond" publicēja “HSBC failus”, bet divi no tās īpašniekiem publiski kritizēja šo pētniecisko materiālu.
Bet atgriezīsimies pie Pītera Oborna argumentiem. Īsi pirms aiziešanas no avīzes viņš atklāja, ka pazuduši viņa kolēģu pētnieciskie raksti, kas par HSBC banku tapuši 2012.gadā. 2013.gadā kritiski raksti par minēto banku "Telegraph" netika publicēti.
HSBC pārtrauca ievietot reklāmas "Telegraph", bet darbinieki uzzināja, ka tā ir “reklāmdevējs, ko jūs nevarat atļauties apvainot”. Oborns uzsver, ka "Telegraph" inteliģentais un labi informētais lasītājs pašlaik tiek krāpts.
Maiklu Obornu visas pagājušās nedēļas garumā atbalstīja citu britu mediji, lai gan viņa bijusī darba vieta noraidīja bijušā darbinieka apvainojumus. Kāds no Oborna kolēģiem nosauca viņu par “ļoti gudru un ļoti dusmīgu Tedijlāci”. Tikmēr "Gurdian" žurnālisti raksta, ka "Daily Telegraph" īpašnieki, glābjot biznesu no grūtībām, īsi pirms žurnālistu drosmīgajām publikācijām noslēguši darījumu ar HSCB banku.
Tas ir skumjs un nožēlojams stāsts, kas parāda problēmas daudzu pasaules valstu mediju vidē. Tomēr Lielbritānijā vēl ir avīzes, kuras rūpējas, lai arī šādi stāsti tiktu izstāstīti.
Man šķiet, ka tas ir svarīgs stāsts.
