Anda Rožukalne: Mediju vainošana ir tipisks, populistisks paņēmiens

Mediju iespējas kvalitatīvi strādāt tiek samazinātas – mediji tiek diskreditēti un padarīti par vainīgiem pie tā, ka sabiedrībā nav pietiekoši laba ekonomiskā attīstība un citas lietas. Tas ir tipisks, populistisks komunikācijas paņēmiens, turklāt mediju vainošana notiek dažādos līmeņos, arī augstā politiskā līmenī notiek vēršanās pret mediju izvēlētiem avotiem, tematiem, mēģinājumi atrast, kā sodīt, kā vēl stingrāk regulēt un ierobežot, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" pauda Rīgas Stradiņa universitātes profesore, sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne.

Raksta ceļvedis:

Pārmetumi medijiem

Anda Rožukalne

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, rakstu un vairāku publikāciju autore par žurnālistiku, medijpratību un preses brīvības jautājumiem.

Pilda arī sabiedrisko mediju ombuda funkcijas.

Ieguvusi doktora grādu mediju socioloģijā.

Tikko bijusi Latvijas vadošā pētniece "Horizont 2020" projektā, kura mērķis bija izstrādāt diagnostikas rīkus politikas veidotājiem, plašsaziņas līdzekļiem, kritiskajām iestādēm un institūcijām, kā arī ekspertiem un žurnālistiem jautājumos, kas ļautu sniegt risku un iespēju novērtējumu attiecībā uz apzinātu komunikāciju.

Gints Grūbe: "Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta," tā pagājušajā nedēļā portālā "Delfi" rakstīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Anda Rožukalne. Vai sarūk mediju brīvības telpa Latvijā? Par to šodien saruna ar Andu Rožukalni pie mums studijā, labdien!

Anda Rožukalne: Labdien!

Tu raksti, ka stingrā attieksme, pārmetumi sabiedriskajiem medijiem norāda uz to, ka ir kādas citas politikā neatrisinātas problēmas, kuras šādā veidā ir ļoti viegli, pakļaujot drošības argumentiem, norakstīt uz medijiem. Ka tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc ik pa laikam mēs atgriežamies pie jautājuma par sabiedrisko mediju attieksmes ietekmējamību.

To rakstot, es domāju par vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, es mēģinu pateikt to, kas ilgstoši ir diskutēts profesionālā vidē, kā izpaužas pret medijiem vērstais diskurss vai antimediju diskurss, kur politiskajā komunikācijā mediju loma gan kopumā, gan sabiedrisko mediju it sevišķi, jo tur politiķiem ir iespēja gan caur regulējumu ietekmēt, gan pret konkrētiem žurnālistiem [vērsties], ka tas veicina tādu procesu, ka mediju iespējas kvalitatīvi strādāt tiek samazinātas. Mediji tiek diskreditēti, padarīti par vainīgiem.

Mans mērķis bija salauzt šo vainošanas diskursu, kas ir tipisks, populistisks komunikācijas paņēmiens, ka ir kaut kādi ārējie ienaidnieki. Parasti tajā ienaidnieku sarakstā mediji ir vienā no pirmajām vietām.

Profesionāli mediji Latvijas kontekstā ir sabiedriskie mediji, kas tiek vainoti pie tā, [ka] nav viss kārtībā, sabiedrībā nav pietiekoši laba ekonomiskā attīstība un citas lietas. Tas bija tas, ko es mēģinu pateikt.

Turklāt mediju vainošana notiek dažādos līmeņos, arī ļoti augstā politiskā līmenī, kā mēs zinām. Mums ir piemēri – vēršanās pret mediju izvēlētiem avotiem, tematiem, es domāju sabiedriskajiem medijiem. Mēģinājumi atrast, kā sodīt, kā vēl stingrāk regulēt, ierobežot, un, protams, tas atspoguļojas arī sociālo tīklošanās vietņu diezgan nežēlīgos uzbrukumos gan konkrētiem žurnālistiem, gan pastāvīgā tādā sabiedrisko mediju nonicināšanā. Tas, man šķiet, ir ļoti nopietni. Šie procesi, pēc pētījumiem, parasti notiek valstīs, kurās ir diezgan vāja demokrātija un arī ekonomiskās problēmas. Nu, Latvijā, es domāju, mēs nevaram teikt, ka ir ļoti vāja demokrātija, bet ir mums problēmas ar to, bet, protams, mums ir arī ekonomiskās problēmas, nevienlīdzība.

Tas, ko es redzu, teiksim, analizējot, kā tas notiek,

es redzu, ka mediju loma tiek nonivelēta līdz tādam publiskās komunikācijas līmenim, kurā žurnālisti un arī profesionāli mediji, arī pētnieciskie žurnālisti tiek uzskatīti par politiķu konkurentiem.

Līdzīgiem kā viņi, kurus tad var dragāt tāpat kā savus konkurentus, lai gan pozīcijas un uzdevumi ir pilnīgi dažādi. Redzot, kā to saka dažādu mediju kolēģi, es arī esmu intervējusi viņus saistībā ar skaļiem paziņojumiem par pašcenzūru, es domāju, ka tā ir nopietna problēma.

"Aicinājumos ierobežot un stingri kontrolēt žurnālistus, to radīto saturu, mediju brīvība interpretēta kā drauds sabiedrībai. Tajos es redzu milzīgas bailes no mediju ietekmes, no brīvas un daudzveidīgas diskusijas par sarežģītiem un pretrunīgiem jautājumiem.  Tāpēc tiek izdomāti argumenti, kāpēc kontrolēt un ierobežot ir drošāk. Žurnālistu un profesionālu mediju darba ierobežošanas aizstāvju retorikā saskatu komunikācijas zinātnes sākotnējās attīstības posmā dominējošo uzskatu, sen pārskatītu un atzītu par novecojušu, ka mediji iedarbojas vienkāršoti, lineāri, to darbība ir vērsta uz ziņas saņēmēja ietekmēšanu." Tā jūs pagājušā gada jūlijā rakstījāt portālā "LSM.lv".

Es to redzu kā milzīgas bailes no konkurējošas, brīvas, atklātas komunikācijas. Un tiešām, labi, ka tu atgādināji, es tagad īsti neatceros, kurš tas bija no tiem rakstiem, bet patiesībā tā attieksme pret medijiem un mēģinājumi kaut kā vērsties pret tiem dažādos veidos, manuprāt, ir saistīti ar ārkārtīgi vienkāršotu izpratni vispār par masu komunikācijas efektiem, jo viss stress saistībā ar mediju ietekmi ir stāsts par mediju efektiem. Šajā izpratnē tas vēl ir pat senāk, pat vēl vairāk nekā pirms 100 gadiem.

Uzskati, kas ir sen apgāzti un kas ir ļoti novecojuši, ka medijiem ir tāda lineāra iedarbība, var teikt arī, ka tie ir kā skaļrunis, un ir skaistā, klasiskā maģiskās lodes teorija, ka kaut ko pateiksi un tad tā ietekme tāda arī būs – tā nedarbojas mediju efekti. Bet bailes un priekšstati, ka tā tas darbojas, un bailes no šīs iedarbības arī ir pamats tam, kāpēc ir dažāda veida apklusināšanas mēģinājumi. Apklusināt profesionālus žurnālistus, apklusināt ekspertus, kas balstās uz datiem, kas varbūt nav izdevīgi vai nav labvēlīgi. Tie ir šie vienkāršotie, salīdzinoši senie no komunikācijas zinātnes viedokļa uzskati par komunikācijas efektiem, kuri īstenībā nāk no vairāku pētnieku intereses par politisko pārliecināšanu, par politisko komunikāciju, nevis par medijiem, kuri ir daudzkārt mainījušies un kuru nozīme ir nevis transportējoša, kad kaut ko kādam nogādā hierarhiski, bet transformējoša, kā horizontāla platforma, kurā notiek ļoti dažāda virziena un līmeņu komunikācijas procesi, kuri transformē sabiedrību.

Uz raksta sākumu ▲

Sabiedriskie mediji kara laikā

Atgriežoties pie jautājuma par sabiedriskajiem medijiem, ja mēs atceramies, tad vēsturiski sabiedriskie mediji kā tādi radās nu nemaz tik sen, pēc Otrā pasaules kara, kad tiem bija pavisam noteikts uzdevums demokrātijas nostiprināšanā sabiedrība. Iespējams, mēs pašreizējā kontekstā varam raudzīties līdzīgi, ka sabiedriskajiem medijiem arī kara laikā varētu būt kāds konkrēts uzdevums? Ja toreiz mediji tika veidoti, tad šobrīd, kā tu pati saki, paplašinās mediju jēdziens. Mēs vairs nedomājam par tiem tā, kā tas bija 50. gados – kā par ziņnesi, par skaļruni, kurš izplata vēstījumu. 

Jā, tātad, veidojot sabiedriskos medijus, tiešām [bija] saistība ar demokrātiju, jo bija pilnīgi skaidrs, ka komerciāliem medijiem ir citi mērķi. Mēs varam arī redzēt komerciālos medijus, kuros ir kvalitatīvs saturs, bet to uzdevums nav sasniegt dažādas sabiedrības grupas.

Jautājums, kas jādara medijiem kara laikā, ir ļoti, ļoti labs, un es arī esmu mēģinājusi lasīt par to un domāt. Protams, mēs redzam piemērus, ka valstīs, kuras ir iesaistītas karā, mediji ļoti skaidri ieņem pozīciju, un tas notika arī Latvijā. Un tā ir absolūti leģitīma darbība, ja tu atklāti pasaki – mēs esam Ukrainas pusē. Mēs neesam karā, bet ir kara laiks, kas ļoti daudz ietekmē, un tas neapšaubāmi ir ietekmējis pilnīgi visas sociālās, ekonomiskās un politiskās norises Latvijā.

Pilnīgi noteikti medijiem ir ļoti svarīgi uzdevumi, bet vai tie zaudē arī citus uzdevumus, vai starp tiem uzdevumiem pat stiprāki nekļūst iepriekšējie uzdevumi? Piemēram, sabiedrībai radīt drošības sajūtu. Tas ir tas vienkāršais jautājums, kāpēc vispār ir vajadzīga informācija. Kāpēc ir vajadzīgas ziņas?

Pati galvenā funkcija ziņām ir radīt drošības sajūtu, pat tad, ja ziņas ir par nedrošām problēmām.

Kara laikā profesionāli, ātri, uzticami mediji. Tas, par ko mēs runājam, samazina uzticēšanos, bez kā īstenībā mediji nevar pastāvēt, un ar uzticēšanos mums daudzās jomās ir lielas problēmas – var dot šo drošības sajūtu.

Mēs to redzējām īstenībā pandēmijā. Mēs redzējām pandēmijā, kur iepriekšējie viduvējie uzticēšanās rādītāji profesionālajiem medijiem auga, sākotnēji ļoti lielajā neziņā. Arī pandēmijā mediji ļoti skaidri definēja savas darbošanās pamata vērtības, varētu tā teikt, ka, pirmkārt, ir svarīga sabiedrības veselība un ir svarīga sekošana zinātniskām atziņām. Līdzīgi mēs varam skatīties arī ar militāriem konfliktiem, kas, protams, ir vēl sarežģītāka situācija. Protams, medijiem var būt savi nozīmīgi uzdevumi, jautājums, vai sabiedrība ir gatava un vai medijiem ir tāda loma sabiedrībā, ka tiek pieņemta tā viņu pašuztvere vai pašdefinēšana, ko mēs tagad karā darām.

Kopumā jau tiek pieņemts, ka sabiedriskie mediji vairāk nekā citi, jo ir resursi un specifiski uzdevumi, informē par karu, ir klāt karā, runā par noturību dažādās jomās,

un tas ir ļoti svarīgs uzdevums. 

(..) 

Es pārlasīju vēsturnieces Vitas Zelčes publikāciju par karu un kara diskursiem presē Pirmā pasaules kara laikā. Viņa norādīja, ka Pirmā pasaules kara pirmajās dienās notika tādas nelielas izmaiņas, galvenokārt redakcijām nācās rēķināties ar kara situācijas diktētajiem ierobežojumiem, bet problemātiskāk, jo tad ir tikai laikraksti, protams, ir ar tā laika vērtību orientieriem, rīcības ietekmēm un nākotnes prognozēm. Par to vispār avīzes nerakstīja Pirmā pasaules kara laikā, vai tagad tā situācija ir savādāka?

Ne jau tikai sabiedrība, ne tikai cilvēki institūcijās, bet arī žurnālisti ir šoka situācijā, kura tiek risināta, vienlaikus cenšoties darboties atbilstoši profesionālajiem principiem, kas ir žurnālistikas epistemoloģija, kurai daudzi netic, domājot, ka žurnālistika ir atkarīga no žurnālista rakstura un priekšstatiem. Skaidrs, ka kara sākumā ir kāda viena veida prioritātes, un tad tās mainās atbilstoši kara gaitai. Tas, kas man liekas ir mums ļoti grūti saprotams, un es arī par to daudz domāju, bet ne vienmēr man ir atbildes uz to, ka mēs esam un neesam karā.

Mēs sakām, ka esam hibrīdkarā, kurā notiek cīņa par cilvēku prātiem, un hibrīdkarš nav redzams.

Jā, bet hibrīdkarā mēs esam jau sen. Pirms apmēram septiņiem gadiem radās tāds jauns termins "jaunā objektivitāte", kas īstenībā nozīmē, ka žurnālists pastāsta, kā viņš vispār pie tā ir nonācis, piemēram, vai kāpēc kaut ko dara. Manuprāt,

kara apstākļos ir ļoti svarīgi savai auditorijai, ja mēs to neuztveram par pasīvu, viegli manipulējamu, kas tā, protams, nav, ir stāstīt, ko žurnālisti var un ko nevar izdarīt, un par ko viņi domā,

stāstot par konkrētām personībām saistībā ar karu, vai tie būtu Ukrainas amatpersonas, vai dažādi citi procesi. Man liekas, ka tie ir tādi ļoti sarežģīti jautājumi.

Uz raksta sākumu ▲

Vienotā informācijas telpa?

Bet kā sabalansēt šos divus dažādos izejas punktus kaut vai jautājumā par krievu valodu sabiedriskajos medijos? Abām divām šīm pozīcijām ir kaut kāds pamatojums, un tie tiek pārstāvēti ne tikai redakcionāli, šie abi viedokļi pastāv arī sabiedrisko mediju žurnālistu prātos, ka ir jāveido vienota informatīvā telpa latviešu valodā, bet, no otras puses, kara laikā ir ļoti svarīgi saglabāt komunikāciju arī krievu valodā, ņemot vērā to etnisko sastāvu valstī.

Jā, bet tad mums ir jāmēģina saprast, kas ir domāts ar vienotu informācijas telpu. Es domāju, ka

vienotā informācijas telpa ir saistīta ar vērtībām un kvalitāti, un ka tā nav par valodu,

jo mums ir ārkārtīgi nekvalitatīva informācija un dezinformācija..

Vai mēs šķeļamies nevis valodas jautājumā, bet pavisam citos?

Jā, bet valodas jautājums ārkārtīgi viegli, es teiktu, ir padarīts par tādu, kas šķeļ. Man šķiet, ka vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem domāt, ka pastāv tikai tāda vienkārša dihotomija – vai nu viss latviski, un tad ir vienotā informācijas telpa, kas, manuprāt, vispār ir neiespējams mūsdienās…

Jā, līdz interneta regulācijai laikam tikai Ķīna ir nonākusi.

Arī, teiksim, ar diezgan vājām sekmēm, cik es esmu tam sekojusi. Protams, mēs varam un vajadzētu runāt par to, ko nozīmē šis valodas jautājums. Piemēram, ir diezgan viegli izskaidrot, ka kara laikā sasniegt cilvēkus, ka tas ir ļoti būtiski, ka tas ir būtisks uzdevums, un ir jāpieņem, ka tā kā mediju lietojums ir brīvs un to nevar vienkāršot līdz tam, ka, jā, visiem ir jāmāk latviešu valoda. Un mēs zinām, ka mums arvien pieaug latviešu valodas zināšanas, bet būs cilvēki, kuriem būs ērtāk krievu valodā saņemt informāciju. Tāpēc [nepieciešams] piedāvāt savu informāciju, kvalitatīvu informāciju, kvalitatīvu saturu krievu valodā, lai tā būtu pieejama, jo mēs zinām, ka cilvēkiem patiešām interesē, kas notiek Latvijā. Tie stāsti, ka [cilvēki] mentāli dzīvo Krievijā, tie ir tādi ekstrēmi piemēri, kas padara ļoti vienveidīgu šo auditoriju, par kuru mēs runājam. 

Uz raksta sākumu ▲

Varas un mediju attiecības

Tu arī ieskicēji sarunas sākuma daļā jautājumu par varas un sabiedrības attiecībām pret medijiem. Vai un kad tās sakrīt, un kā tās vispār mērīt, un kā tās respektēt, un kad vienmēr skatīties ar to ar aizdomām? Arī nesen sabiedrisko mediju vadītāju un redakciju vadītāju tikšanās pie prezidenta beidzās ar prezidenta norādi respektēt Saeimas lēmumus. Kas tad būtu mediju uzdevums šādās attiecībās, kuras šādā veidā ir prezentētas?

Šajā konkrētajā gadījumā es domāju, ka jāskatās ir ļoti kritiski, jāmēģina distancēties no tā, ka pēc diskusijas tiek dotas kādas norādes. Manuprāt, tās bija diezgan netiešas, bet es uzskatu, ka, un labi, ka mēs par to runājam, pati diskusijas ideja bija ļoti laba. Man ir tādas pretrunīgas izjūtas, jo es redzēju, ka diskusija pēkšņi kļuva par formātu, kurā ir noņemts aizliegums runāt, apklusināšana, par kuru runāja radio cilvēki.

Vārda brīvības ierobežojumu pakāpe, kas bija sasniegta vismaz mediju kolēģu skatījumā un ko es arī pati esmu ievērojusi, ka vispār nav iespējams pat runāt par valodas jautājumu, kurā lielākā daļa cilvēku īstenībā ir vienotās pozīcijās, kā tu teici, par latviešu valodas lomas palielināšanu. Vienlaikus, no otras puses, katram izsakot savu sāpi, un tas ir ļoti labi, ka bija iespēja izteikt dažādus skatījumus, un bija iespēja ar cieņu tos uzklausīt. Vienlaikus es domāju, ka uz to ir jāskatās kritiski, un medijiem ir jāvērtē, ko tas nozīmē – Saeimas lēmums, kurš tika ļoti kritizēts par pāreju...

Jo tika uzskatīts, ka sabiedrībai tas nav jāzina, ka tas ir kaut kāds noslēpums, kā šis lēmums tika argumentēts, pamatots un uz kādiem pētījumiem balstīts.

Jā.

Mēs to vēl aizvien nezinām.

Kaut ko jau zinām, un tie, kas piedalījās, jau ir paši atzinuši, ka viņiem bija idejas un noteikta pārliecība, kāpēc tā tam jābūt. Bet es domāju…

Kas politikā, protams, ir leģitīmi.

Kas ir pilnībā leģitīmi, un tā tas varētu būt, bet kas nav laba zīme, ka par to nevar runāt un uz to kritiski nevar skatīties. Es domāju, ka tieši tāpat kā mēs absolūti brīvi varam runāt par to, ka mums nav pieņemams, kā Saeima nobalsoja par mangāna rūdas tranzītu, tikpat kritiski [jāvar runāt par šo jautājumu]. Un tā ir tā mediju loma, lai tie nesaplūstu ar varas institūcijām. 

Uz raksta sākumu ▲

Naidīgums un autoritāte

Pirms gada portālā "LSM.lv" jūs rakstījāt: "Naidīga publiskās komunikācija vide, no vienas puses, raksturo vārda brīvības iespējas, no otras – parāda, ka demokrātiska brīvība var tik izmantota arī demokrātiskas diskusijas degradēšanai, oponentu vai veselu sociālu grupu pārstāvju verbālai pazemošanai. Kopš 2011. gada attīstot digitālās vides pētniecības rīku "Interneta agresivitātes indekss", iegūti daudzi dati un daži nozīmīgi secinājumi. Agresivitātei ir avots – publiskajā vidē to ieraugām un, iespējams, iemācāmies, jo lietotāji komentāros atdarina un pavairo viedokļu līderu naidīgos izteikumus, tos izmantojot un nereti pastiprinot ilgi pēc izskanēšanas. Naidīgums diemžēl ir daļa no politiskās komunikācijas, kurā politisko konkurenci demonstrē arī politiķi. Par to liecina piemēri – naidīga vēršanās pret LTV žurnālisti, citam pret citu, politiskās diskusijas vidē pazeminot ētikas prasības." 

Es atradu "Stratcom" veidotu analīzi par manipulācijas tehnikām, kurā viņi analizēja Krievijas mediju manipulācijas tehnikas pēc iebrukuma Krimā. Kā viena no šīm tehnikām bija izpētīta autoritātes tehnika – tiklīdz ir izdevīgi, mēs izmantojam autoritāti, mēs izmantojam prezidentu vai Saeimu kā tādu pamatojumu. Tā ir diezgan dominējoša tendence, es teiktu, vairāk sociālajos medijos.

Tā ir tā problēma, ka mēs joprojām esam atvērti tādai hierarhiskai, no augšas noteiktai maģiskās lodes skatījuma komunikācijai. Mūsdienās tik daudz dažādos informācijas sniedzējos ir ļoti grūti orientēties. Ja mēs neredzam vai mēs neizmantojam, tā laikam būtu precīzāk teikt, konkrētas kvalitātes kritērijus, ko nozīmē katrs šis informācijas sniedzējs attiecībās uz informācijas kvalitāti un diskusijas kvalitāti.

Tie jau ir būtībā 20 gadi, kad ilūzija par brīvās, sociālās tīklošanās diskusiju iespējām. Šī ilūzija ir sen sabrukusi.

Tātad, aizejot prom no elitēs balstītās diskusiju vides, kas ir klasisko mediju vidē, bija cerība, ka internetā tev nebūs jābūt piederīgam pie elites, tev nebūs vajadzīgs statuss, tev nebūs vajadzīgas citas īpašības, lai tu piedalītos diskusijās. Kas var būt labāks demokrātijā, ja šī diskusijas pieejamība, attālums starp diskusijas dalībniekiem un viņu savstarpējās attiecības teorētiski izskatījās kļūs līdzvērtīgākas, un līdzdalības iespējas pieaugs. Realitātē tā tas nenotika.

Līdz ar trampismu, teiksim, agresija, absolūts nonsenss, organizēta ietekme uz tīmekļa lietotāju uzskatiem, prātiem, ir likusi nonākt pie atziņas, ka ir ārkārtīgi lielas problēmas ar diskusijām. Vienlaikus es varu teikt, ka verbālā agresivitāte un tieši emocionāli ierāmētās diskusijas rada to, par ko tāda Gertnere un Garde raksta, ka emocionalizētas, speciāli uzkultas emocijas veido sinhronizētu un hiperreālistisku kolektīvo halucināciju.

Tiek uzķerts kaut kas, kas var emocionāli ietekmēt un rada dažādas sajūtas vai sašutumu, vai kaut kādu lielu netaisnības sajūtu, un tas tiek uzkults ārkārtīgi tādā hiperbolizētā līmenī.

Tas arī rada mums uztveri, ka, jā, tas ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Līdz ar to tā ir viena no izmaiņām arī mediju un profesionālu žurnālistu darbā, jo tas ir pilnīgi normāli, ka sociālajās tīklošanās vietnēs pieejamā informācija, informācijas avoti, diskutētie jautājumi ir vēl viena vide, kur uzzināt, kas ir svarīgi sabiedrībai. Bet jautājums ir, kā tu to uzzini, kā tu to saproti. Vai tu to saproti pēc tā, ka tu tiec kaut kā polarizēti nostādīts kaut kādā situācijā vai emocionāli bakstīts. Tā ir tā lielā problēma, vai mēs esam spējīgi atrast īsto formātu, kur ir iespējama diskusija, kuras laikā nav tiešām tas parastais, vienkāršotais, politiskais "mēs un viņi", nošķiršana, izslēgšana.

(...)

Manuprāt, tā atslēga ir, uz kurieni mēs ejam? Vai mēs runājam tāpēc, ka gribam uzkurināties kaut kādā savā paštaisnumā? Vai mēs gribam otru parādīt, ka tas nav pietiekoši gudrs vai pareizs, vai atbilstošs laikam? Vai mēs tiešām gribam uzzināt? Man liekas, ka mērķis, kāpēc diskutēt un kāpēc par kaut ko mēģināt savā starpā sarunāties, ir ļoti svarīgs. Manuprāt, brīnišķīgs salīdzinājums, ko Marks Deuze, viens no tādiem prominentiem žurnālistikas pētniekiem, teica, ka ir jāmeklē veids, kā mēs varam būt kopīgā telpā pat tad, ja tā atgādina silent disco [kluso diskotēku], kad mums katram austiņās skan cita mūzika, bet mēs esam visi kopā, un mēs dejojam un esam tajā savstarpējās mijiedarbības rituālā iesaistīti. Man liekas, ka tas arī ir tas lielais mērķis. Tas varētu būt virziens, kā pārdefinēt tās dažādās diskusijas, strīdus, kašķus un uzbrukumu iemeslus, kāpēc tas viss notiek. 

Uz raksta sākumu ▲

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti