Kā varējām zināt, ka Lieldienas ir klāt? Ne viss ir tik vienkārši! Profesora Auziņa zinātnes sleja

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Tikko nosvinētas Lieldienas, un pēc garākām brīvdienām esam atgriezušies darbā. Kā mēs zinājām, kad bija pienācis laiks svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus? Turklāt katru gadu šis notikums tiek atzīmēts citā laikā. Jautājums var izklausīties naivs. Arī atbilde varētu būt tikpat naiva. Paskatījāmies kalendārā, kad tur ierakstīts "sarkanais" datums ar piezīmi "Lieldienas", un viss ir skaidrs. Bet parasti tieši naivie jautājumi noved pie nebūt ne vienkāršākajām, bet tai pašā laikā interesantākajām atbildēm.

Ne viss ir tik vienkārši

Pirms Latvija atguva neatkarību, Lieldienas nebija svinamas dienas un kalendārā atzīmētas netika. Baznīcas kalendāri arī ne visiem bija pieejami. Man, par laimi, tajā laikā mātes māsas vīrs bija Latvijā gana pazīstams mācītājs – Roberts Priede. Un viņš mani, mazu puiku, iemācīja, kā šo jautājumu atrisināt. Jārīkojas šādi. Jāskatās, kad iestājas astronomiskais pavasaris. Tad jāskatās, kad pēc pavasara iestāšanās ir tuvākais pilnmēness, un tad – nākamajā svētdienā – ir olu krāsošanas laiks jeb Lieldienas. Astronomiski tas ir gada brīdis, kad Saule spīd gandrīz precīzi 12 stundas un otras 12 stundas spīd Mēness savā pilnmēness fāzē.

Simetrijas mums vienmēr šķiet ar īpašu nozīmi.

Varētu šķist, ka viss atrisināts, viss ir vienkārši. Bet nemaz tik vienkārši nav! Lai viss sanāktu pareizi un mēs nekļūdītos ar Lieldienu datuma noteikšanu, pavasara iestāšanās īsti nav jāskatās astronomiskajā kalendārā, kur ar precizitāti līdz minūtēm un pat sekundēm var izlasīt, kad īsti Zeme savā kustībā nostājas attiecībā pret Sauli tajā pozīcijā, ko astronomi sauc par ekvinokciju un kad iestājas astronomiskais pavasaris. Saskaņā ar baznīcas kanoniem kalendārā ir jāņem 21. marts kā pavasara iestāšanās brīdis. Tad te arī sākas iespējas dažādi rēķināt Lieldienu brīdi. Piemēram, pareizticīgā baznīca, kas kristīgo svētku atzīmēšanai neizmanto mums tik pierasto pāvesta Gregora XIII 1582. gadā ieviesto gregoriāņu kalendāru, bet izmanto Jūlija Cēzara mūsu ēras 45. gadā ieviesto Jūlija kalendāru, kas no ikdienā lietotā Gregora kalendāra šobrīd atpaliek par 13 dienām. Tātad 21. marts abos kalendāros ir dažādos laikos. Tas savukārt nozīmē, ka atkarībā no pilnmēness brīža Lieldienu laiks, kas noteikts pēc viena vai otra kalendāra, var sakrist, bet ievērojami biežāk tomēr atšķiras.

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."

Biogrāfijas pieturzīmes:

  • Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
  • No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
  • Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
  • Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
  • Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.

Kalendārs, Mēness cikli un "nepareizais" mēnesis

Te nu mēs nonākam pie stāsta par dažādiem kalendāriem, kā iedalām laika ritējumu gada garumā. Kā redzam, kalendārs tiek izmantots gan ļoti ikdienišķos un praktiskos nolūkos, gan arī dažu sakrālu notikumu noteikšanai. Pirmie kalendāri, ko cilvēki sāka izmantot jau ļoti sen, vismaz pirms desmit tūkstošiem gadu, balstījās uz Mēness cikliem. Vērojot Mēness fāžu maiņas ar cikliskumu nedaudz mazāk par 30 dienām, cilvēki sajuta gan dabas ciklu nemainīgu pastāvīgumu, gan bijību pret nesaprotamo. Divas reizes pa 30, kas noved pie skaitļa 60, arī šobrīd ir pamats mūsu laika atskaitei. Vai esam aizdomājušies, kādēļ visur citur, mērot un sverot, mēs izmantojam decimālo skaitīšanas sistēmu (metrā simts centimetru, kilogramā tūkstoš gramu un tā varētu turpināt), bet te pēkšņi stundā sešdesmit minūtes un minūtē sešdesmit sekundes, dienā 24 stundas un gadā 12 mēneši? Tas varētu būt saglabājies vēl no Babilonijas un Senās Ēģiptes laikiem. Iespējams, no šiem laikiem saglabājies arī paradums kalendārā lietot laika apzīmēšanai vārdu "mēnesis", saistot to ar Mēness cikliem. Bet, atgriežoties pie skaitļa 60… Padomājiet, no desmit vienādām lietām ir grūti paņemt vienu trešo vai vienu ceturto daļu. Nesanāk veseli skaitļi. Bet no 60 lietām viegli var paņemt gan pusi, gan trešdaļu, gan ceturtdaļu, gan piektdaļu un pat sestdaļu. Praktiski un noderīgi.

Nu, lūk! Babilonijā, balstoties uz divpadsmit Mēness cikliem, tika ieviests divpadsmit mēnešu kalendārs. Tomēr gads ar tā 365 dienām īsti nesanāca. Šajā kalendāra gadā būtu tikai apmēram 355 dienas, jo Mēness, precīzāk runājot, Mēness fāžu cikls nav 30, bet tikai nedaudz vairāk par 29 ar pusi dienām. Tādēļ babilonieši apmēram katru trešo gadu ieviesa papildu trīspadsmito mēnesi. Tas bija "nepareizais" jeb nelaimīgais mēnesis. Mūsu aizspriedumi pret skaitli trīspadsmit citstarp ir atskaņas arī no šā trīspadsmitā, nepareizā, babiloniešu mēneša.

Taču, attīstoties lauksaimniecībai un rodoties nepieciešamībai precīzi noteikt gadalaikus, kad sēt un kad pļaut izaugušo, Senajā Ēģiptē nostiprinājās kalendārs, kas balstījās Saules ciklos. Ēģiptiešu gadā bija 365 dienas. Šis kalendārs tika lietots arī Romas impērijā līdz pat imperatora Jūlija Cēzara valdīšanas laikam. Cēzara laikā bija redzams, ka kalendārs ir stipri nobīdījies pret Saules gadu. Tādēļ, lai šo nobīdi koriģētu, Cēzars mūsu ēras 45. gadā veica lielu kalendāra korekciju un 45. gadu pasludināja 445 dienas garu. Vēl viņš lika sākt gada sākumu skaitīt nevis no marta, bet no janvāra. Šo pārbīdi mēs vēl tagad varam nojaust mūsu mēnešu nosaukumos. Mūsu gada devītais mēnesis ir septembris. Mēneša nosaukums ir cēlies no latīņu vārda – septem – septiņi. Tātad kādreiz, kad gads sākās martā, septembris tik tiešām bija septītais mēnesis, bet, Cēzaram par gada sākumu pasludinot janvāri, septembris jeb "septītais" kļuva par gada devīto mēnesi, kāds tas ir arī šobaltdien. Cēzars tāpat paredzēja katrā ceturtajā gadā februārim pielikt klāt vienu dienu, lai kalendārs nepārbīdītos attiecībā pret Saules gadu.

Cēzara kalendārs cilvēkiem kalpoja ļoti labi, taču pamazām tomēr nobīdījās pret Saules cikliem.

Iemesls tam ir vienkāršs. Saules gada precīzais garums nav īsti 365 un viena ceturtdaļa dienas. Tas ir mazliet īsāks. Gada garums aptuveni ir 365,2422 dienas. Tādēļ arī Cēzara kalendārs ilgākā laika periodā tomēr sāka atpalikt no patiesā Saules gada un bija nepieciešamība pēc pāvesta Gregora reformām, kas pārbīdīja kalendāru par 10 dienām uz priekšu. Citādi ar laiku varēja izveidoties galīgi nepieņemama situācija ar baznīcas svētkiem. Ja Jēzus ir dzimis ziemas saulgriežos, kad ir gada visīsākā diena, bet Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās laiks – kalendārā pārbīdās un katru gadu pietuvojas ziemas saulgriežiem, tad kādā brīdī varētu izrādīties, ka Kristus augšāmcelšanās būtu jāsvin pirms viņa dzimšanas… Gregora kalendāra reformas netika uzreiz visur pieņemtas. Daļēji tas bija saistīts ar cīniņu starp katoļu baznīcu un reformāciju. Pāvesta ieviestas reformas, protams, tika uztvertas kā katoļu baznīcas uzspiestas. Daļēji tam bija arī pragmatiski iemesli. Piemēram, Anglijā cilvēkiem radās jautājums. Gads ir saīsināts par 10 dienām. Gada beigās tirgotājiem ir jāmaksā nodokļi par pagājušo gadu. Tad tie jāmaksā par pilnu gadu vai tomēr citādi? Tirgoties taču bija iespējams par 10 dienām mazāk. Starp citu, atskaņas no šā var manīt Lielbritānijā vēl arī tagad. Nodokļu gads tur ir no 6. aprīļa līdz nākamā gada 5. aprīlim. Šie datumi ir saistīti ar "vecā stila kalendāru". Briti uz Gregora kalendāru pārgāja tikai 1752. gadā. Arī Latvijas teritorijā kalendāru maiņas nebija viegls process. Dažādas Latvijas daļas Gregora kalendāram gan pievienojās, gan atkal atgriezās pie Jūlija kalendāra atkarībā no tā, zem kādas varas dažādas mūsu zemes daļas nonāca.

Garais gads

Taču, kad pāvesta Gregora XIII kalendāra reformas atgrieza kalendāra atbilstību Saules cikliem, tas pēc kāda laika atkal sāka nobīdīties. Tādēļ jau 19. gadsimta vidū britu astronoms Džons Heršels ieteica garo gadu neieviest, ja gada skaitlis dalās ar 100. Tomēr to ieviest, ja tas dalās arī ar 400, tad papilddienu februārī tomēr pievienot. Piemēram, 1900. gads nebija garais gads, jo gada skaitli varēja izdalīt bez atlikuma ar 100, bet ne ar 400. Turpretī 2000. gads bija garais, jo skaitli 2000 var izdalīt bez atlikuma gan ar 100, gan arī ar 400.

Taču arī tas vēl nav viss, ja gada garumu gribam mērīt pilnīgi precīzi – no ziemas saulgriežiem līdz nākamajiem ziemas saulgriežiem. Zemes kustību ap Sauli ietekmē daudzi un dažādi faktori. Piemēram, Mēness un Saules savstarpējais novietojums attiecībā pret Zemi var nedaudz ietekmēt Zemes kustību ap Sauli un izmainīt gada garumu. Taču šīs izmaiņas ir samērā nelielas un neprasa papildu izmaiņas kalendārā.

Starp citu, vēl viens cikls, kas diktē mūsu ikdienu, ir Zemes rotācija ap savu asi, kas nosaka diennakts garumu. Diennakts sadalīšana 24 stundās ir gada sadalīšanas 12 mēnešos, kas saistīta ar Zemes rotāciju ap Sauli, ja tā drīkst teikt, mazais brālis. Arī šeit varam jautāt, cik precīzi esam vienojušies par to, cik garš laika intervāls ir viena sekunde, lai diennaktī, kas atbilst vienam Zemes apgriezienam ap savu asi, ietilptu tieši 24 stundas, katra 60 minūtes gara, kur katru minūti veido 60 sekundes. Zemes rotāciju ap savu asi tāpat ietekmē daudzi faktori. Tas pats Mēness un tā novietojums attiecībā pret Sauli. Varbūt kāds no lasītājiem ievēroja, ka nemaz ne tik sen, 2016. gadā, lai kompensētu pulksteņa rādītā laika atpalikšanu no reālā diennakts garuma, 31. decembrī pusnaktī  pulksten 23 un 59 minūtēs un sešdesmit sekundēs pulksteņa rādījumam tika pievienota viena sekunde.

Tādējādi gada pēdējā minūte bija garāka par vienu sekundi.

Protams, šis ir eiropiešu skats uz kalendāru. Lai arī Gregora kalendārs ir veids, kā cilvēki visā pasaulē vienojas par notikumu laikiem gada garumā, tomēr sadzīvē bieži vien dzirdam par Ķīnas kalendāru un arī paši katru gadu janvārī vai februārī interesējamies, kāds gads būs nākamais pēc Ķīnas kalendāra. Kad Indijas prezidents Džavaharlals Neru 1953. gadā ieviesa kalendāra reformas Indijā, viņš konstatēja, ka Indijas dažādās provincēs tiek lietoti vairāk nekā 30 dažādi kalendāri. Un tomēr, lai kādu kalendāru mēs lietotu, laiks ir viens.

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti