RAKSTA TĒMAS:

• Latvija ir zeme, kas…
• Kā noteikt, kas noderīgāks: Eirovīzija vai hokejs?
• Latvija pasaules acīs
• Vai atkārtošanās kaitina patērētāju?
• Kaimiņvalstis rāda piemēru
• Ja sapratīsim, kas mēs esam, spēsim to parādīt arī citiem
• Viens par visiem un visi par vienu

Sarunas tēma sakņojas notikumā, proti, portālā manabalss.lv tika apzinīgi vākti un arī savākti paraksti par iniciatīvu Saeimā pārskatīt, no kurienes tad rodas finansējums Latvijas dalībai Eirovīzijas dziesmu konkursā, un vai tad to nevar novirzīt Latvijas sportam, kam šis finansējums vajadzīgs daudz vairāk.

Nav nekā jauna šajā pasaulē — katru gadu pēc Eirovīzijas kāds uzdod jautājumu par to, vai mums vispār tajā jāpiedalās. Iepriekšējos gados gan tas bija saistīts arī ar to, ka Latvija neizkļuva no pusfināla. Gandrīz 10 gadus mēs pa otrdienas un ceturtdienas koncertiem dzīvojāmies. Un šāds paziņojums varbūt bija sevis mierināšana. Taču šis gads ir atšķirīgs — Dons taču beidzot mūs finālā ievilka, turklāt Latvijas Televīzija lepojas ar visu laiku labāko reitingu, kāds jebkad sasniegts Eirovīzijas finālam, tomēr arī vismaz 10 tūkstoši parakstu pret Latvijas dalību Eirovīzijā jau ir savākti. Cik liela nozīme valsts tēla veidošanā un mārketingā ir popkultūras un sporta pasākumiem? Loģiski, ka cilvēkiem, kas to visu vēro no malas, šāds jautājums var uzrasties. Kāds labums Latvijai no Eirovīzijas?

Latvija ir zeme, kas…

Toms Grēviņš: Zīmola stratēģe Lelde Dālmane ir šodien ciemos. Lelde, prieks tevi redzēt un prieks, ka piekriti pastāstīt par instrumentiem, kā mēs varam nomērīt, ko, kas, cik daudz dod Latvijas tēlam tas, ko mēs darām ārpus sava dārziņa, tad, kad mēs dodamies ārpus valsts robežām. Kā tev pašai liekas, ar ko Latvija ir visvairāk starptautiski atpazīstama?

Lelde Dālmane: Tas ir mans tāds subjektīvais [viedoklis]. Manuprāt, mums tāds, kas iet pa priekšu, ir daba, tas tāds pietiekami vispārīgs. Es nezinu, vai mums ir tās lietas, kas mūs tik ļoti izceļ, un vai mēs esam tās mācējuši pareizi nokomunicēt. Pagājušogad tika veikts Latvijas valsts tēla pētījums, kur tika aptaujātas 10 mērķa valstis, un tur parādījās pamatiezīmes — mūs asociē ar dabu, ar kultūru un ar tūrismu, kas ir tādas ļoti mākoņainas lietas. Kuru valsti gan mēs neasociējam ar šīm lietām?

Jā, uzreiz nāk prātā mūsu gana spožie panākumi akadēmiskās mūzikas jomā. Tas droši vien ir tas, kas kultūrā ir zināms, vai ne?

Kultūrā, jā. Ja mēs skatāmies, piemēram, uz ASV, tur gan jau Kristaps Porziņģis izskan. Tas ir, uz kuru pusi mēs skatāmies un kam mēs šo vaicājam.

Ir vispār objektīvi iespējams nomērīt?

Var taisīt dažāda veida pētījumus, bet objektīvi tas ir… Kā mēs visai pasaule pajautāsim šo jautājumu?

Tad, kad tu sāc strādāt ar zīmolu stratēģiju, mana nojausma par to, kā šis process notiek, ir tāds, ka, pirmkārt, pašam zīmolu veidotājam, kas visbiežāk ir uzņēmums, tu uzdod 150 jautājumus par to, kas viņi ir, kur viņi ir, kāpēc viņi ir, ko viņi dara, kā viņi dara. Mēs kā valsts esam atbildējuši uz šiem jautājumiem?

Es domāju, ka nē. Es domāju, ka mēs šo jautājumu uzdodam sev pietiekami bieži, un mums ir bijušas visādas atbildes. Mēs vienu brīdi bijām zeme, kas dzied, vienu brīdi mēs sevi saistījām arī ar to, ka mēs esam tas apslēptais kulinārijas dārgums visā Eiropas vidienē.

Tas gan ātri beidzās.

Jā. Protams, ja mēs pajautājam "tviterim", tur ir vēl vairāki varianti, ko tad mēs varētu likt. Man jau liekas, ka tā lieta ir tāda, ka mēs esam daudz un dažādi.

Tā lielākā problēma ir tajā, ka mēs mainām šīs atbildes un mums neveidojas tāda viengabalainība vai fokuss uz kaut ko.

Jo tikpat labi mēs varētu paņemt kaut kādu vienu lietu, pieņemsim, gaileni, kā to, kas raksturo Latviju, un tad caur šo gaileni mēs stāstām visus stāstus, kas mums ir.

Bet tad svarīgi būtu arī pēc desmit gadiem turpināt runāt caur gailenes prizmu.

Jā, tieši tā. Fokuss ir tas vissvarīgākais. Tā lieta, kas zīmoliem ir ļoti svarīga, un no kā nevajadzētu baidīties arī valsts tēla kontekstā, ir atkārtoties. Kā tad mēs citādāk paliksim cilvēku prātā? Cilvēkiem dienu dienā nāk iekšā tūkstošiem ziņu, vai ne? Viņas nāk un iet, un tā informācijas gūzma ir milzīga. Lai kaut kas aizķertos, tam patiesībā ir jābūt ļoti repetatīvam.

Kā noteikt, kas noderīgāks: Eirovīzija vai hokejs?

Man uzreiz rodas tūkstošiem jautājumu, un dažus no tiem es centīšos tev uzdot. Kā rakstīja vairāki mūzikas industrijas pāstāvji, ja izzūd Eirovīzijas no viņu kalendāra, tad sabrūk diezgan daudz kas, uz ko ir būvētas daudzas attīstības lietas saistībā ar to, ko un kā grupas dara. Nav jau mums tā industrija nemaz tik liela. Viens no šādiem fundamentiem ir arī konkurss "Supernova", kas regulāri mūs iepazīstina ar jauniem izpildītājiem. Šogad otrajā vietā palika 11. klases skolēni no Rīgas 1. ģimnāzijas "Vēstulēs", kuri, starp citu, šovasar ļoti veiksmīgi turpinās būvēt savu tālāko karjeru. (..)

Skatījos Anglijas premjerlīgas futbolu, un iedomājos, cik varētu maksāt reklāmas stadionā uz vietas, kuras tur parādās. Tur bija milzīgs uzraksts "Visit Malta". Es tādu uzrakstu "Visit Latvia" neesmu nekad nekur redzējis, bet es neticu, ka Maltai ir vairāk naudas, ko ieguldīt tūrismā, nekā mums.

Visdrīzāk, nav. Tās ir tās izvēles, ko mēs izdarām par to, kur mēs liekam savu budžetu.

Viss ir tik vienkārši?

Nu, jā.

Tātad, ja mēs runājam par valsts tēlu, tad dienas beigās viss, ja mēs sāksim to diedziņu šķetināt, nonāks pie tā, par ko mēs balsojam vēlēšanās.

Protams.

Nu, labi. Tūlīt noslēgsies hokeja čempionāts. Mums tas bija ļoti svarīgs, it īpaši pēc pagājušā gada. Vai hokeju var salīdzināt ar Eirovīziju?

Jā, protams. Ir vairāki veidi, kā mēs varam skatīties.

Mēs varam mērīt skatījumus. Pieņemsim, Eirovīziju šogad sabiedrisko mediju kanālos skatījās 165 miljoni cilvēku, un vēl 1,6 miljoni skatījās YouTube. Tas ir tāds labs pulciņš.

Manabalss.lv jau pieminētajā iniciatīvā daudz tiek pieminēts biatlons, kā tas, kur mums vajadzētu virzīt šos [Eirovīzijai paredzētos] līdzekļus. Kā tev šķiet, cik cilvēku šogad skatījās Pasaules kausu biatlonā?

Varētu būt kādi divi miljoni.

10 miljoni.

Piedodiet, biatlonisti, es jūs novērtēju par maz.

Jebkurā gadījumā, ja mēs noliekam 165 pret 10, tas ir kaut kas ļoti izmērāms. Es nezinu, kādi ir hokejam skaitļi, jo vajag pabeigties čempionātam, lai mēs to redzētu, bet es domāju, ka tur ir vairāk nekā biatlonā. Tātad skatījumi ir viens mērījums, kuru mēs varam mērīt. Vēl mēs varam mērīt veiksmi un to, kur tad mēs paliekam, kurās vietās. Vai tas mums pateiks daudz par to, cik tas daudz dod tēlam, atkal nezinu. Tas jau tāds emocionālāks [jautājums].

Kādam liksies, ka pagājušā gada trešā vieta hokejā bija absolūti lielisks sasniegums, bet, ja citai valstij būtu trešā vieta, vai tas viņiem būtu licies kā sasniegums, kas spodrina valsts tēlu? Tur ir ļoti daudz tādu emocionālu lietu, ko mēs nevaram izmērīt.

Tu runā par emocijām. Ikreiz, kad mēs iegūstam augstu novērtējumu pasaulē, mēs to cenšamies pēc iespējas skaļāk izcelt šeit pat uz vietas, Latvijā. Ir panākums "a", panākums "b", panākums "c". Piemēram, hokejs būtu "a", Eirovīzija — "b" un, piemēram, Zilbaloža jaunā filma, kura Kannās nupat ir dabūjusi lielāko distribūcijas līgumu Latvijas kino vēsturē. Ir šīs trīs lietas, un, kad mēs pajautātu cilvēkiem uz ielas, kurš no šiem ir svarīgākais, droši vien, ka hokejs tiktu izvēlēts momentā, kaut arī pēc jebkura rādītāja, tas būtu kāds no diviem pārējiem.

Svarīgs ir arī konteksts un tas, kā mēs to skatāmies, kam mēs to jautājam, vai mēs patiešām mēram skatījumus, vai mēs mēram pienesumu kultūrai, vai mēs mēram sporta rezultātus — ir daudz dažādu veidu, kā uz to skatīties.

Bet no kura [skatupunkta] ir jāskatās?

(Smejas). Tas būtu labs jautājums, vai ne? Zini, ar to valsts tēlu vispār ir tā, kā mums gribētos domāt, ka mēs tagad izdomājam, ka Latvija ir zeme, kas ir spēcīga visās jomās. Es, protams, tagad murgoju, bet mēs izdomājam vienu teikumu.

Latvija pasaules acīs

Bet latvieši ir vislabākie!

Protams! Mēs to zinām un mēs tam piekrītam.

Es vairākas reizes esmu jautājis ārzemniekiem, vai mums ir kāda īpašība, un viņi ir teikuši: "Jā, jūs, nez kāpēc, domājat, ka jūs esat paši labākie."

Šis ir ļoti interesanti. Pieņemsim, ka mēs tagad vadām valsts tēla stratēģiju, un mēs pasakām: "Latvieši ir vislabākie!" Mēs to ieliekam mājaslapā, uztaisām dažādas kampaņas, un mēs gribētu domāt, ka visi, kas to redz, to tā arī sapratīs. Tomēr tas valsts tēls nav tik vienkāršs. Tas nav par to, ko mēs sakām, kur mēs sakām, bet tā ir super komplicēta lieta. Piemēram, kad mēs brīvdienās aizbraucam uz kādu valsti, mēs arī esam valsts tēls. Visi tie cilvēki, kurus mēs satiekam, piemēram, taksists, kas sagaida tūristus lidostā, arī viņš ir valsts tēls. Tas ir ļoti komplicēts organisms, kas dzīvo un attīstas, un īstenībā jau mēs katrs varam kaut kā to tēlu ietekmēt.

Katram tu gaileni neieliksi kabatā.

Nu, arī.

Kā tev šķiet, vai mēs varam teikt, ka cilvēku zināšanas par to, kas rada starptautisku ažiotāžu, ir visai nelielas?

Protams, un viņas ir šauras un saistītas ar to lauku, ko viņi pārzina vislabāk.

Vai strādājot pie pētījuma "Mission Latvia", kuru ierosināja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un kurā 10 valstīs tika meklēts, kāds varētu būt Latvijas valsts tēls, kaut kur uzdūries faktam par to, kāpēc par Dziesmu svētkiem neraksta pasaules prese?

Nē, šajā pētījumā netika jautāts konkrēti par Dziesmu svētkiem. Tas bija vairāk tādā asociatīvā līmenī. Rezultāti ir pieejami publiski un tos var apskatīt. Ja gribētu, lai es kaut ko ieskicēju, tad

būtībā tās četras lielās lietas, ko cilvēki atzīmē par Latviju, 64% gadījumu ir, ka Latvija ir viena no trīs Baltijas valstīm, 59% gadījumu — galvaspilsēta ir Rīga, 55% — viena no bijušajām PSRS republikām un 53% — atrodas Austrumeiropā.

Tātad principā tam nav nekāda sakara ar to, ko mēs darām šodien, piemēram, es un tu.

Mazliet demotivējoši.

Vai atkārtošanās kaitina patērētāju?

Klausītāja Ilze Martinsone raksta: "Es nepiekritīšu raidījuma viešņai. Lai ziņu gūzmā paliktu cilvēkam atmiņā, nepieciešama nevis atkārtošanās, bet oriģinalitāte, ar ko atšķirties. Atkārtošanās un uzbāzība patērētāju kaitina. Tā vietā varam piedāvāt kvalitāti." Par šo, droši vien, var pamatīgi strīdēties.

Protams. Tas pirmais ir tas, ka, jā, mums ir jāpārsit tas troksnis, un tajā troksnī mums ir jāparādās ar kaut ko oriģinālu. Bet, ja mēs gribam saglabāt valsts tēlu, mums tā ziņa nevar staigāt šurpu, turpu.

Mēs nevaram vienu dienu būt zeme, kas dzied un jau nākamajā dienā — zeme, kas gatavo. Tad tas nepaliks atmiņā.

Bet tam, ka ir jābūt oriģinālam un atmiņā paliekošam, es absolūti piekrītu.

Tajā pašā laikā man nāk prātā salīdzinājums ar pasaulē populārāko limonādi, kas parasti ir sarkanās bundžās. Tās krāsiņas gan mēdz pamainīties, bet logo gan lielos vilcienos nav mainījies, kopš pirmo reizi to dzērienu uzjauca.

Jā, un tu viņu atpazīsti pēc formas vien. To pudeli.

Kaimiņvalstis rāda piemēru

Ārprāts. Annija raksta: "Labdien! Vēl svarīgi, ka sākusies auksto zupu sezona. Kā biešu auksto zupu mārketēt kā mūsējo?" Es šodien, starp citu, tieši teicu vienam no saviem radio kolēģiem, ka to laikam visai ātri Latvijas garšas meklētāji saprata, ka visam, kas uz mūsu galda ir, diemžēl kājas aug no tuvākiem vai tālākiem kaimiņiem.

Tas arī. Bet, runājot par auksto jeb rozā zupu, Viļņa ir tā, kas šo gan ir paņēmusi, un viņiem jau otro gadu būs "Pink Soup Festival" jeb Rozā zupas festivāls.

Tā, starp citu, amerikāņi šo zupu sauc.

Jā, tieši tā. Protams, lietuviešiem ir tas nosaukums, kuru es pat nemēģināšu izrunāt, kas ir viņu aukstās zupas nosaukums. Viņi taisa sociālo mediju saturu, reālu festivālu, kas ir pilns ar aktivitātēm, un pat Viļņas "Linkedin" profils iebakstīja Rīgas profilam, sakot, ka viņiem ir labākā aukstā zupa un lai mēs braucot pārbaudīt. Lūk, viņi ir kaut pieķērušies, un viņi ar šo ļoti labi dzīvo.

Es te aizdomājos par mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Igaunija sevi pasniedz kā start-up jeb digitālo zemi, un pēc tā viņi arī dodas. Zviedrijas mēbeles, gaļas bumbas un ABBA uzreiz visu pasaka. Tas ir tieši tik vienkārši. Nekas tur nav ne jāliek klāt, ne jāņem nost. Lietuviešiem?

Viņi ir paņēmuši šo patiesību, ka neviens jau īsti nezina, kur tā Lietuva ir, un viņi to ļoti labi apspēlē. Viņiem bija "G-spot" kampaņa, viņi ir taisījuši arī dažādus vizuāļus, kur ir gaisā peldošas salas ar aicinājumu braukt un pārbaudīt, vai Lietuvā patiešām tā ir. Viņi spēlējas ar to, ka neviens jau īsti nezina, kā tur ir, tāpēc jābrauc un jāskatās.

Bet viņiem ir savāktāka tā identitāte par mums?

Es teiktu, ka viņiem ir viena doma, pie kuras viņi turas ilgāk, un tas arī veido šo savāktības sajūtu.

Kā mums kļūt noturīgākiem? Vai tev ir recepte?

Man varbūt ir ieteikums, ka šīm lietām, kuras tiek būvētas ilgtermiņā, ļoti svarīga ir pēctecība. Pēctecībai ir jābūt valstiskā līmenī, kurā mēs tad strādājam pie konkrētās lietas.

Mēs nevaram sadalīt tādu lielu uzdevumu pa mazām frakcijām, kur viss mainās. Tad mēs atbildības un [meklējam,] kurš ko un kādā brīdī ir nepareizi izdarījis. Man liekas, ka komandas saspēle ir tas, kas nedaudz iztrūkst šajā visā, lai mēs varētu kopā uz to vienu mērķi labi iet.

Ja sapratīsim, kas mēs esam, spēsim to parādīt arī citiem

Es dzirdu, ka izstāšanās no biatlona vai Eirovīzijas neko nemainīs.

Nē. Izstāties no Eirovīzijas būtu absolūti muļķīgi, jo tā ir milzīga skatuve, milzīgs skatījums. Eirovīzija ir tas, kas vēsturiski ir bijusi izaicinoša, un viņa ir tā, kas mums parāda, kā var, kas padara sabiedrību iekļaujošāku.

Mēs esam šausminājušies gan par Lordiem, gan par Končitu, bet beigās visi pierod, un viss ir labi. Arī šogad pašausmināsies un pāries.

Tā ir milzīga skatuve. Vai Dons varētu kaut kā citādāk nokļūt tāda skatījuma priekšā?

To var pat daudz triviālāk atbildēt — vai Donam jebkad būtu tik daudz klausījumu straumēšanas platformās, kā ir šobrīd, ja viņš nebūtu bijis uz tās skatuves? Atbilde ir "nē". Pat ne tuvu nebūtu tik daudz. (..) Es pirms kāda laika kanālā CNN redzēju vienkāršu reklāmu, kur rakstīts "Germany is working" jeb "Vācija strādā". Es nodomāju: "Cik fantastiski, jo tas ir tieši tas, kāds priekštats pasaulei ir par Vāciju." Respektīvi, šim sauklim ir jābūt nevis kaut kam no gaisa pagrābtam, bet tam, kas mēs tiešām esam. Bez mazvērtības kompleksiem. Varbūt tad tie visi mūsu pavāri, kuri meklēja Latvijas garšu, ir patiesībā tikuši līdz tam, ko Lelde stāstīja, vistuvāk. Viņi vienā brīdī pārstāja to garšu meklēt un pārvācās uz mežu gatavot, kas šobrīd ir galvenais trends.

Un vēl viena lieta, ko es gribētu pielikt — Latvijas literatūras scēnā mums taču bija kampaņa "I am introvert" jeb "Es esmu introverts", kas komiksu veidā paņēma šo latvieša būtību, ka mēs esam introverti, kuriem patīk būt viensētā, kuriem nepatīk, ka viņus traucē un kaut kur vazā apkārt. Mēs atrodam to, kas ar mums asociējas, un mēs to pavairojam un par to stāstām, nevis kaut ko mākslīgi būvējam.

Viens par visiem un visi par vienu

(..) Viena lieta, par ko skaļi mēs nerunājam, jo kāda jēga par to runāt, bet es šādu kampaņu nebiju redzējis, kāda tā norisinājās 2024. gada maijā. Respektīvi, mēs paši ļoti apzināti balsojām par Donu. Mēs izmantojām visus iespējamos digitālos rīkus, cerams, ka tikai un vienīgi atļautos, lai Dons no bukmeikeru pēdējās vietas nonāktu pusfinālā septītajā vietā. Tas taču arī ir viens no veidiem, kā tomēr to valsts tēlu mums katram ietekmēt, padomājot, ko es varu izdarīt, lai valsts vārds izskan skaļāk.

Jā, protams. Eirovīzija vispār ir diezgan demokrātisks pasākums, jo tur viss ir par balsošanu. Protams, ir arī žūrija, bet mēs arī paši balsojam. Ja mēs vēl skatāmies uz Donu kā zīmolu, manuprāt, tas, kas superīgi iezīmējās, ko arī mans burbulis darīja — bija zili t-krekli, zilas žaketes, zili dzērieni fināla vakarā. Tas ir super veids, kā mēs šo zīmolu varam nest vēl tālāk.

Jā, atliek vēl tikai krekliņš ar lielu uzrakstu "Es mīlu Latviju" zilā krāsā. (..) Noslēgumā, Lelde, kur ir jāmācās par zīmola stratēģi? Kur jauns cilvēks var to apgūt, lai pēc tam varētu palīdzēt veidot zīmolu gan uzņēmumiem, gan Latvijai, gan sporta komandām. Kā to var apgūt?

Latvijā par stratēģi izmācīties nevar. Es pati esmu studējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, sāku strādāt nozarē, tad pakāpos, pakāpos, piemācījos "Miami Ad School". Latvijā mēs esam ļoti maz. Esam neliela suga, un nav tāds kurss, kurā es varētu ieteikt Latvijā iestāties un izmācīties.

Tad jau papildspēki jums noderētu.

Absolūti.