Alķīmijas atstātais mantojums un slavenākais alķīmiķis Īzaks Ņūtons. Profesora Auziņa zinātnes sleja

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

17. un 18. gadsimtu mijā, laikā, kad dzīvoja arī Īzaks Ņūtons (1642.–1726.), dabaszinātne mūsdienu izpratnē bija zinātņu virzienos nesadalīta, vienota nodarbe, kur aktīva dabas pētīšana, uzdodot tai jautājumus praktiski – veicot eksperimentus, gāja roku rokā ar spekulatīvu, abstraktu domāšanu par dabu. Nebija vēl ne fizikas, ne ķīmijas, ne bioloģijas, bet bija, kā tas atspoguļojas Ņūtona traktāta, kas lika pamatus mūsdienu fizikai, nosaukumā – dabas filozofija.

Lai gan dabas zinātne vēl nebija sadalījusies "sektās", ko šodien saucam par zinātņu nozarēm, eksistēja jau cita ķīmija – alķīmija.

Stāsts par alķīmiju un piekto elementu

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."

Biogrāfijas pieturzīmes:

  • Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
  • No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
  • Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
  • Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
  • Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Tās nosaukums visdrīzāk ir cēlies no ēģiptiešu vārda "khemia", kas nozīmēja – melns vai melna zeme, pievienojot tam arābu priedēkli al un nonākot pie arābu – "al-kimiyai". Interesanti, ka līdzīgi skanoši vārdi ar līdzīgām nozīmēm ir atrodami arī antīkās Grieķijas dialektos. Tātad alķīmija ir ļoti sena.

Par alķīmiju mēs ikdienā esam paraduši domāt kā par mantkārīgu cilvēku naiviem centieniem no vienkāršiem metāliem, kā dzelzs vai svins, iegūt cēlu un arī ļoti vērtīgu metālu – zeltu. Taču stāsts pa alķīmiju ir daudz bagātāks un interesantāks.

Alķīmijai ir daudzas saknes, kas liecina tikai par to, ka vēlme pasauli padarīt labāku daudzās un dažādās nozīmēs ir bijis mērķis sabiedrībās gan Austrumos – Indijā –, gan arī Rietumu civilizācijas pirmsākumos. Alķīmiķi vienmēr mēģinājuši mainīt kaut ko, kas ir nekvalitatīvs, nepilnīgs vai nepieņemams, uz kaut ko labāku, tuvāku ideālam – metālus padarīt cēlus, cilvēka ķermeni – veselīgāku un pilnīgāku, cilvēka garu pietuvināt dievišķajam.

Iespējams, viens no aktīvākajiem alķīmijas piekopējiem viduslaiku Eiropā ir bijis Rodžers Bēkons (1220.–1292.), kuru mēs bieži atceramies kā vienu no pirmajiem pētniekiem, kas ieviesa dabas izzināšanā eksperimentēšanu – veidu, kā dabai jautājumus uzdot aktīvi, ne tikai to pasīvi vērojot no malas. Rodžera Bēkona alķīmiskā prakse bija saistīta ar cilvēka ķermeņa ideāla meklējumiem.

Viņš cerēja no dažādām dabas vielām iegūt "dzīvības eliksīru". Tas ir tikai viens no alķīmijā dzimušiem vārdu salikumiem, ko mēs valodā lietojam vēl šobaltdien.

Lai to izdarītu, Bēkons aktīvi praktizēja dažādu ekstraktu destilāciju – metodi, kas ļauj no neideālas, netīras vielas iegūt vielu, kas ir ideāla. Šeit redzam lielu saistību ar medicīnu – dabas medicīnu, bet ne tikai. Fermentēšanas rezultātā izstrādātais un destilācijā izdalītais tīrais alkohols – spirts – savu nosaukumu arī ir ieguvis no alķīmiķu centieniem iegūt vielas kvintesenci, tās garu – spiritus.

Destilējot dažādus šķīdumus un uzlējumus, viduslaiku alķīmiķi cerēja galu galā iegūt visu vielu pamatu un tātad dzīvības eliksīru tiešā veidā. Viņi to nosauca par kvintesenci. Vēl viens alķīmiķu ieviests vārds, ko mēs lietojam arī mūsdienās, lai raksturotu kādas lietas būtību. Kvint- (no latīņu valodas "quintus" – piektais) esence burtiski nozīmē – piektā esence. Vārds atspoguļo senās civilizācijas ticējumu, ka pasaule ir veidota no četriem elementiem – zemes, ūdens, gaisa un uguns. Tad kādā brīdī radās doma, ka visu šo elementu pamatā ir vēl kāds noslēpumains, acij neredzams pamatelements – piektais elements jeb kvintesence.

Filozofu akmens

Vēl viens vārdu salikums, kas cēlies saistībā ar alķīmiju, bet tiek lietots arī mūsdienās, ir – filozofu akmens. Tas ir kaut kas tāds, ko iegūstot savā īpašumā, var padarīt cilvēku viedu vai arī kādu procesu efektīvu. Alķīmiķi domāja, ka mazāk vērtīgi metāli dabiski ļoti lēnām attīrās un kļūst cēli, pārvēršas dārgmetālos. Taču, ja jums ir filozofu akmens, tad ar tā palīdzību šo procesu var paātrināt. Turklāt filozofu akmens tika uzskatīts par ļoti konkrētu vielu, ko var saberzt piestā un pievienot metālu pārvēršanas reakcijās. Ir alķīmiķu teksti, kuri pat sniedz receptes, kā šo filozofu akmeni iegūt. Piemēram, varam izlasīt – ņem vienu daļu lauvas gaišo asiņu, sajauc ar vienu daļu ērgļa žults…

Vienīgi jāatceras, ka šo tekstu nevajadzētu mēģināt saprast burtiski un cerībā iegūt filozofu akmeni steigties recepti realizēt. Alķīmiķi savus tekstus sargāja no svešām acīm un pierakstīja šifrētā, simboliskā veidā.

Viens no aktīvākajiem alķīmiķiem mūsdienu zinātnes aizsākumos bija neviens cits kā jau sākumā pieminētais Īzaks Ņūtons. Viņa atstātajos tekstos raksti par alķīmiju pēc apjoma ir pirmajā vietā. Viņam pieder arī viena no alķīmiķu vissenākā un noslēpumainākā, tikai 12 rindiņas garā teksta – "Smaragda plāksnes" – tulkojums. Par šā teksta autoru tiek uzskatīts Senajā Ēģiptē apmēram 500 gadus pirms mūsu ēras dzīvojušais Hermejs Trismegistus jeb Trīskārši Varenais Hermejs. Šis tulkojums, atšķirībā no citiem Ņūtona svarīgiem manuskriptiem, pārdzīvoja ugunsgrēku viņa mājā, kad Ņūtona suns, vārdā Dimants, apgāza sveci viņa alķīmijas laboratorijā un māja nodega.

Starp citu, otrajā vietā Ņūtona atstātajā mantojumā ir teoloģiski pētījumi par to, kā Vecajā derībā aprakstītie notikumi var tikt saistīti ar cilvēces vēsturē zināmajiem. Respektīvi, tie bija mēģinājumi veidot paralēli starp Bībeles notikumiem un zināmās vēstures hronoloģiju. Un tikai tad nāk Ņūtona traktāti mehānikā un optikā, ar kuriem viņš iegājis dabaszinātņu vēsturē.

Neparastā Ņūtona ideja

Ir fizikas vēstures pētnieki, kuri uzskata, ka Īzaka Ņūtona aizraušanās ar alķīmiju, iespējams, bija ļoti svarīga, lai viņš nonāktu pie savām ģeniālajām idejām fizikā. Piemēram, domājot par Zemes pievilkšanas spēku, kas viņa darbos rezultējās vispasaules gravitācijas likumā, sers Īzaks Ņūtons esot iedvesmojies no zināmā mērā mistiskajām alķīmijas idejām par iedarbību no attāluma.

Ņūtona gravitācija tik tiešām bija ļoti neparasta ideja. Līdz tam domāja – ja divi ķermeņi iedarbojas viens uz otru, tad starp tiem pastāv kāda materiāla saistība. Tos saista aukla, gumija vai atspere.

Ja Zeme pievelk gaisā paceltu akmeni un mēs kā burvju mākslinieki varam kustināt roku starp zemi un akmeni, tā visiem rādot, ka pa vidu nekā nav, saite ir neredzama, tad tas patiešām Ņūtona laikabiedriem šķita kā burvju mākslinieka vai varbūt alķīmiķa triks.

1699. gadā Ņūtons kļuva par Anglijas Karaliskās naudas kaltuves vadītāju. Pastāv versija, ka Anglijas karaļnams šādi novērtēja ne tikai sera Īzaka uzticamību un vadītāja mākslu, bet cerēja, ka viņa alķīmiķa māka spēs papildināt karaļnama kasi, pārvēršot vai, kā alķīmiķi saka, transmutējot mazāk vērtīgus metālus zeltā.

Alķīmija savos ziedu laikos bija samērā cieši saistīta ar astroloģiju. Pieminētajā "Smaragda plāksnes" tekstā ir teikums, kas prominenti figurē visā alķīmijas praksē un arī dažā labā mūsdienu ezoteriskā mācībā. Tas skan – kā augšā, tāpat arī apakšā. Alķīmiķi saistīja dažādus metālus (apakšā) ar astrologu apcerētajiem debess ķermeņiem (augšā). Taču atšķirībā no astroloģijas, kuru varēja mācīties viduslaiku universitātēs, tā tika uzskatīta par tik slepenu un tikai izredzētiem pieejamu, ka apgūt to varēja, tikai tieši kļūstot par zelli pie kāda alķīmiķa.

Arī psihoanalītiķi Jungu aizrāva alķīmija

Slejā vēl vari lasīt:

Alķīmija ar savu ilgas dzīves, gudrības un pārticības apsolījumu radīja ne tikai tos, kas šo mākslu praktizēja, godīgi ticot savu mērķu sasniedzamībai, bet arī ļoti daudz avantūristu. Viens no tiem, grāfs Kaliostro, ir zināms arī Latvijas kontekstā. Viņa uzturēšanās Jelgavā ir kolorīti aprakstīta Elīzas fon der Rekes grāmatā "Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaliostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām". Kaliostro Jelgavā esot demonstrējis alķīmijas eksperimentus – metālu transmutāciju.

Vēl viens alķīmijas atspulgs Latvijā ir atrodams Vecā Stendera 1794. gadā vācu valodā uzrakstītajā rokrakstā "Maģijas atslēga" ("Clavis Magiae"), kura tulkojumu un pirmpublicējumu latviski mēs ceram sagaidīt jau pavisam drīz.

Alķīmijai ir bijusi liela ietekme ne tikai dabaszinātņu attīstībā. Tā Karls Gustavs Jungs, kuru visbiežāk mēs asociējam ar psihoanalīzi, bet kurš tāpat ir uzskatāms par psihiatru un analītiskās psiholoģijas pamatlicēju, noteiktā savas darbības posmā ļoti aktīvi studēja alķīmiķu traktātus. Junga interese par alķīmiju bija saistīta ar to, ka alķīmiķi savu praksi uzskatīja arī par garīgu praksi un alķīmiķu laboratorijās nereti bija iekārtotas telpas šo prakšu realizācijai – lūgšanām un meditācijai.

Jungu visvairāk interesēja paralēles starp ķīmiskajām pārvērtībām un to, kā šos procesus alķīmiķi tulkoja un interpretēja mistiķu valodā, bieži savas atziņas pierakstot ar mistiskiem simboliem un iešifrējot alegoriskos attēlos, kas bija saprotami tikai cunftei piederīgajiem. Šīs studijas Jungam ļāva attīstīt viņa kolektīvās bezapziņas idejas par to, kur mīt cilvēku instinkti. Mūsdienās psiholoģija gan pret šo teoriju izturas rezervēti.

Paša Karla Junga arī alķīmijas traktātu un alķīmiķu simbolu pilno ilustrāciju stimulētās apziņas plūsmas ainas ir interesanti un pat aizraujoši vērot viņa "Sarkanajā grāmatā". Tā pirmo reizi tika publicēta ilgi pēc Junga nāves 2009. gadā kā Junga kaligrāfiski veidotu pierakstu un zīmējumu faksimilizdevums. Ir pilnīgi droši, ka šī ir ļoti personīga un autentiska paša Junga pieredze. Savā testamentā viņš ir rakstījis, ka šī grāmata nav publicējama. Taču pētnieku un vienkārši Junga mācības entuziastu interese par to ir bijusi tik liela, ka viņa literārā fonda pārraugi pieņēma ļoti pretrunīgi vērtētu lēmumu.

Viņi Junga norādi – šis manuskripts nav publicējams – interpretēja ļoti brīvi, varētu pat teikt, patvaļīgi uzskatot, ka tas nozīmē – šis manuskripts nav publicējams manas dzīves laikā.

Ceru, ka šis īsais ieskats alķīmijas vēsturē Rietumu sabiedrībā parāda šīs mācības, ko pašu grūti uzskatīt par zinātnisku, lielo ietekmi gan zinātnes attīstībā, gan mūsu kultūrā kopumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti