Lai žurnālisti varētu pildīt savu misiju, tiem jāspēj brīvi izplatīt informāciju, tai skaitā tādu, kas var nebūt tīkama. Vārda brīvība, protams, nav absolūta — pastāv ar likumu un profesionālās ētikas normām noteikti ierobežojumi. Taču daļa sabiedrības medijos nevēlas redzēt vēl krietni plašāku tēmu un uzskatu loku. Arī Latvijā žurnālisti var saskarties ar vienā vai citā veidā izteiktiem aicinājumiem par kaut ko nerunāt tāpēc, ka konkrētais skatījums neatbilst ideoloģiskajam pieprasījumam.
Ārpus ētera
Vienam no komunistiskajiem līderiem pēckara Austrumeiropā tiek piedēvēts šāds misēklis svinīgas uzrunas laikā: “Vēl nesen mūsu valsts bija bezdibeņa priekšā. Kopš tā laika mēs esam spēruši lielu soli uz priekšu…” Par to, ka Rīgas dome ir nonākusi tās atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu priekšā, ir runāts jau ilgāku laiku. Jautājums – par ko izvērtīsies šī atlaišana un ārkārtas vēlēšanas.
Pasaules kausa bobsleja un skeletona sezonā būs astoņi posmi un izmaiņas jau ir pirms sezonas sākuma.
Ja apkopo galvenās idejas, kas izskan diskusijās sociālajos tīklos, mediju publikācijās, vecāku sapulcēs un pat ekspertu apspriedēs, nav šaubu - vismaz hipotētiski vēlamies, lai mūsu bērni mācītos tādās skolās un pie tādiem skolotājiem, par kuriem mūs apskaustu visā pasaulē. Vismaz tikpat lielā mērā, kā pie mums mēdz pieminēt Somijas izglītības modeli. Taču šajā problēmā ir kāds būtisks āķis, par kuru Latvijā nav pieņemts runāt. Proti, kāda ir vecāku iesaiste un atbildība sekmīgā izglītošanās procesā.
Aizvadītajās nedēļās publiskajā telpā izskanēja informācija par papildu finansējumu sabiedriskajiem medijiem viena miljona eiro apmērā. Tā sadalījums Latvijas Televīzijai (LTV) radījis bažas par taisnīguma un pamatotības principu ievērošanu. LTV uzskata, ka tā vietā, lai nodrošinātu sabiedrisko mediju veiktspēju un attīstību, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) manipulē ar informāciju un nodara kaitējumu ne vien savai, bet arī LTV un LSM.lv (interneta portāls Latvijas Sabiedriskie mediji) reputācijai.
Latvijas plašsaziņas līdzekļu jomā apspriežamu tēmu netrūkst – diemžēl galvenokārt saistībā ar mediju finansējumu. Dažādos periodos esmu strādājis visdažādākajos medijos – drukātos, elektroniskos, tikai interneta vidē funkcionējošos. Tādēļ atļaušos izteikt dažas pārdomas. Sākšu ar “vingrinājumu”, nostājoties skeptiķu pozīcijās.
LNT nav pirmais slēgtais ziņu dienests mediju uzņēmuma "Modern Time Group/All Media Baltic" (MTG/AMB) vēsturē. LNT (Latvijas Neatkarīgā televīzija) ir otrais. 2016. gadā MTG slēdza kanālu TV5. Un ziņas.
Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Tampabejas „Lightning” un Bufalo „Sabres” sestdienas vakarā noslēdza NHL klubu viesošanos Eiropā ar maču, kurā „Lightning” otro reizi apspēlēja Bufalo hokejistus, šoreiz ar rezultātu 5:3. Abas vienības uzreiz pēc tam devās atpakaļ uz Ziemeļameriku un pavisam drīz atgriezīsies ierastajā spēļu ritmā, tikmēr sekojošajās rindās stāstīšu par to, kas notika Stokholmā trīs dienu laikā, kuras tur pavadīju.
Latvijā šobrīd ir jauna politiskā paaudze, kura ienes jaunas politiskās vēsmas un iniciatīvas arī attiecībā uz valsts oficiālo kalendāru. Nesen Valsts prezidents Egils Levits aicināja ieviest Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un Valsts valodas dienu. Savukārt Saeima ceturtdien konceptuāli atbalstījusi Nacionālās apvienības priekšlikumu atteikties no valsts svētku dienas 1. maijā – Satversmes sapulces sasaukšanas dienas – un tā vietā par valsts svētku dienu nosakot Lāčplēša dienu 11. novembrī. Diemžēl valsts oficiālā kalendāra grozītājiem Saeimā šobrīd nav pārdomātas pieejas šajā jautājumā, tā vietā notiek vien brīvdienu stumdīšana.
Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas turpina viesizrādes Eiropā. Šonedēļ Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā viesojas vesela pasaules hokeja superzvaigžņu plejāde – Ņikita Kučerovs, Stīvens Stemkoss, Viktors Hedmans, Džeks Aikels un vēl daudzi citi, starp viņiem arī Zemgus Girgensons. Zviedrijā divās regulārās sezonas spēles aizvadīt ieradušies Tampabejas „Lightning” un Bufalo „Sabres” hokejisti.
Pirms pāris nedēļām režisors Ivars Zviedris man piedāvāja kinofestivāla “Lielais Kristaps” ietvaros vadīt diskusiju par tēmām, kas atklājas viņa jaunajās filmās "Afigenna" un "Meikots Īrijā" un sasaucas ar jautājumiem, kas ikdienā ir arī manas uzmanības lokā, lai gan ne vienmēr tūlītēja tvēriena attālumā. Šajā rakstā gribu aizsākt sarunu, kas notiks 9. novembrī plkst. 18 kinoteātrī "Splendid Palace", ieskicējot problemātiku, ko savās filmās - caur asarām un smiekliem - parāda Ivars Zviedris.
Pēc notikumiem pārbagātas vasaras, kas jau tagad iegājusi Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) vēsturē, pasaules spēcīgākās līgas basketbolisti sagatavojušies jaunajai sezonai un gatavi sākt kārtējo darba cēlienu. Svarīgi notikumi arī Latvijas basketbolistiem un viņu pārstāvētajām komandām, bet var visu sīkāk rindiņās, kas seko.
Katru dienu Latvijā zaudē 16 cilvēkus, kuru diagnoze ir bijusi vēzis. Proporcionāli tas ir vairāk nekā Igaunijā, tas ir vairāk arī nekā Lietuvā, un tas ir pārāk daudz. Jā, no vēža mirst, turklāt nereti pat ļoti strauji, un to zina katrs. Tāpēc šī diagnoze rada īpašu trauksmi - pacientos, tuviniekos, sabiedrībā.
Vai atceraties 2011. gada 3. maiju? Es atceros un neliekuļojot teikšu, ka šis datums bija svarīgs ne vien ļoti emocionāli, jo Latvijas neatkarības atjaunošanas dienas priekšvakarā ļoti simboliski Gaismas pils svinēja spāru svētkus, bet arī ļoti praktisku un sabiedrībā dažādu runu, peripetiju un faktu virkni noslēdzošs notikums, kas rezultējās ar sajūtu - beidzot!
Tā jaunumu sadaļa, ko vispārinot varam saukt par “ārzemju ziņām”, pēdējās dienās rada vielu pārdomām. Domāju, ka vairums ir pamanījis situācijas saasināšanos gan Katalonijā, gan kurdu kotrolētajās teritorijās Sīrijā. Tomēr nojaušama ir atšķirība attieksmē. Ja kataloņu gadījumā daļa Latvijas sabiedrības ja ne gluži ir skaidri kataloņu politiskās pašnoteikšanās centienu pusē, tad vismaz uzskata par noderīgu kaut ko zināt par Katalonijā notiekošo, tad kurdu gadījumā pieļauju, ka interese ir maza. Lai gan teorētiski, ja mēs apgalvojam, ka jūtam solidaritāti pret citu tautu pašnoteikšanās vēlmi, tā būt nevajadzētu.
Pasaules kausa finālturnīrā regbijā jau klāt izšķirošās cīņas – šajās brīvdienās notiks ceturtdaļfinālu spēles, vēl pēc nedēļas pusfināli un novembra pašā sākumā cīņa par trešo vietu un lielais fināls. Spēļu vairs nebūs daudz, tikai astoņas, bet spriedze tajās garantēta un tiešraides LTV7.
Nekas, izņemot šausmīgas skumjas, man nav palicis, beidzot darbu pie šī projekta – pie stāsta par starpkaru Rīgas avīzi “Segodņa” (“Сегодня”, “Šodien” 1919-1940). Lielisks laikraksts, kas kļuva par ļoti spilgtu parādību krievu preses vēsturē, savas pastāvēšanas pēdējos gados tika nožņaugts un iznīcināts.
Ja esi redzējis Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa un aktieru kopdarbu "Kapusvētki", ja kaut reizi augusta pirmajā svētdienā esi bijis Alūksnes (noteikti kapusvētku galvaspilsēta Latvijā!!!) kapusvētkos, tad tev noteikti ir izveidojies savs un samērā pareizs priekšstats par kapusvētkiem Latvijā. Tu nojaut, ka kapusvētki ir ieguvuši stabilas un unikālas tradīcijas statusu, ka šī tradīcija ir jāvienādo ar latvisko identitāti un jāierindo kultūras procesu sadaļā. Tā ir visnotaļ pareiza atziņa, taču šovasar man nācās pārliecināties, ka kapusvētki Latgalē tomēr nav pilnībā vienādojami ar pārējā Latvijas teritorijā tradicionāli pieņemto svētku norisi, tie ir citādi.
Pagājušā gada decembrī, informējot par tā saukto "čekas maisu" publiskošanas uzsākšanu, Latvijas sabiedriskie mediji vēstīja: Sabiedrības interese par čekas maisiem ir liela. Latvijas Nacionālais arhīvs ņēmis vērā Lietuvas pieredzi un gatavojies, ka dienas laikā vietni varētu apmeklēt 10 000 interesentu. Lai interneta lapa nebruktu, arhīvs izīrējis papildus serverus un dokumentu publiskošanas brīdi atlika uz darba dienas beigām, kad visi brauc mājās un maksimāli maz personu darbojas internetā un meklē. Arhīva pārstāvji informēja, ka pirmajās stundās “čekas maisu” vietnei bija jau vairāk nekā 3000 pieslēgumu.
Jaunākie
Interesanti