Sākšu no paša sākuma. Līdz desmit gadu vecumam mamma mani audzināja viena. Tas bija vēl tajos senajos laikos, kad daudz ko noteica “blati”. Mamma pati ir medicīnas māsa, bet viņas kolēģes vīrs strādāja sociālajā dienestā, un tas bieži vien ļāva tikt pie daudz kā citādi nepieejama un “bez rindas”. Tā tas bija arī ar mākslu.
Ārpus ētera
10 aforismi mūsdienu Latvijas pārvaldei un politikai.
Pandēmijas pievilktie groži beidzot ir palaisti vaļīgāk, un sporta dzīvei pamazām atkal var saklausīt sirdspukstus. Izskatās gan, ka paies zināms laiks, līdz tie atkal trāpīs veselīgā ritmā.
Lai gan Satversmes sapulces vēlēšanas bija pirms 100 gadiem, tās rezultātus mēs izjūtam arī šodien. Latvijā, pretstatā Lietuvai un Igaunijai, spēkā vēl arvien ir 1922. gadā apstiprinātā konstitūcija. Tātad gadsimtu seni Satversmes sapulces lēmumi turpina ietekmēt mūsu ikdienu. Tāpēc rodas jautājums, kāda būtu Satversme, ja visiem mums būtu iespēja nobalsot 1920. gadā. Lai uz to atbildētu, esam izveidojuši Satversmes sapulces šķirotavu, kas ļaus katram no mums ne tikai paust savu pilsonisko nostāju, bet arī uzzināt vairāk par Satversmes sapulces vēsturi. Kā šķirotavas satura autors šajā ierakstā paskaidrošu, kā un kāpēc esmu izvēlējies šķirotavu veidot šādi.
Apziņa, ka cilvēku izseko, parasti ir nepatīkama. Ja uzraudzība ir totāla — katrs solis uzskaitīts, katra darbība piefiksēta, katra saruna ierakstīta —, tas rada pamatotu apdraudētības un neuzticēšanās sajūtu. Taču šāda izsekošana jau sen vairs nav zinātniskajā fantastikā tik dažādos veidos apspēlēta antiutopija. Digitālajā vidē tā ir realitāte, un neredzamība tai liek izskatīties mazāk biedējošai. Dažkārt uzraudzība ļauj cīnīties pret ļaundariem vai palīdz ierobežot koronavīrusa izplatību, bet visbiežāk tā prasti cenšas sūkt peļņu no mūsu ikdienas dzīves gaitām vai ar mums manipulēt.
“Ņem! Zinu – ūsainajiem var ticēt,” jokojot saka veikala saimnieks saņurcīta izskata vīriņam ar ūsām, kurš kaut ko noskatījis, bet naudu aizmirsis. Abi smejas, klients apsola samaksāt rīt. Saimnieks ir Āgenskalna tirgus ilgdzīvotājs, zina, kam var ticēt.
Nedēļām ritot, sašaurinās arī manas treniņu iespējas. Ja iepriekš rakstīju par saviem piedzīvojumiem stadionā, tad tagad slēgti ir arī stadioni. Nu vairs atliek tikai skriet brīvdabā un vingrot mājās – pie televizora.
Sociāli nozīmīgi notikumi vienmēr rosina daudzu nozaru speciālistus un arī katru sabiedrības locekli analizēt un spriest par šī notikuma dažādajām izpausmēm – par šo notikumu cēloņiem un sekām. Covid-19 izraisītā globālā pandēmija ir šāda notikuma spilgts piemērs.
Pēdējās dienās ziņu epicentrā nokļuva mūsu Latvijas Hokeja federācija (LHF), kura teju katru dienu atrodas frontes pirmajā līnijā. Tad jaunumi par LHF darbinieku štata samazināšanu; tad spekulācijās par tēmu, kur risināsies 2021. gada pasaules meistarsacīkstes hokejā saistībā ar runām, ka Covid-19 pandēmijas dēļ Šveicē atceltais čempionāts tur varētu notikt nākamgad; tad ziņas, ka vēl nav saņemta atļauja jaunās treniņu halles būvniecībai “Daugavas” stadionā, kas būtu nepieciešamam tam pašam nākamā gada čempionātam, un termiņi jau spiež… Ja godīgi, tas viss nav tik būtiski uz kāda cita svarīga notikuma fona.
Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad vienlaicīgi uz sāniem nolicies ir gan zirgs, gan kariete. Dīkā sēž gan zvaigznes un profesionāļi, gan fizkultūrieši un amatieri. Latvijas sporta dzīve ir apstājusies. Vismaz oficiāli. Neoficiāli – rosība ir kā skudru pūznī, kurā tikko ietriekts sprungulis. Visi domā, meklē, rēķina. Ko? Variantus izdzīvot. Runāt par izaugsmi kādu laiku būs muļķīgi.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis grāmatā “Kā Latvija pārvarēja ekonomisko krīzi” uzsver, ka ekonomiskā krīze un tās risinājumi atstāj paliekošu iespaidu uz daudziem gadiem. Šis ir, iespējams, vienīgais iepriekšējās krīzes premjera grāmatā izteiktais secinājums, kuram es pilnībā piekrītu.
1944.gada vasara… XIII olimpiskajām spēlēm bija jānotiek Londonā, taču angļi neizbaudīja šo brīdi, jo krustu sacensībām pārvilka Otrais pasaules karš (briti tomēr tās sarīkoja, taču vēlāk – 1948.gadā). Tas bija pēdējais olimpisko spēļu pārcelšanas gadījums olimpiskās kustības vēsturē (karu dēļ pasaule tā arī neredzēja 1916., 1940. un 1944.gada spēles).
Patiesībā tieši ar vārdu "atcelts" var ļoti precīzi raksturot situāciju mūsdienu profesionālajā sportā. Visi lielākie sarīkojumi jau ir atcelti un labākajā gadījumā pārcelti uz kādu citu laiku, cerot uz labvēlīgākiem apstākļiem vasarā, rudenī vai vismaz nākamajā gadā. Kā pēdējais bastions krita Tokijas olimpiskās spēles, un šāds lēmums arī saprotams, kaut tas tāpat ir sāpīgs spēļu rīkotājiem finansiālā ziņā. Pat tad, ja nākamvasar viss aizritēs bez aizķeršanās, japāņu zaudējumi būs ļoti būtiski.
Iepriekš aprakstīju, kā pārdzīvoju pirmās dienas pēc tam, kad mani un manus bēdu brāļus visā Latvijā izlika no apjumtajām treniņu bāzēm. Visu nedēļu esmu trenējies ārā un sporta zāles gaisu esmu ieelpojis tikai divreiz – filmējot sižetu LTV sporta ziņām.
Iespēju robežās sekoju līdzi aktuālajiem Latvijas Televīzijas raidījumiem un sižetiem, bet šoreiz temats par vardarbību ģimenēs mani uzrunāja un nelika mierā, tāpēc nolēmu dalīties savās pārdomās un arī pieredzē.
Kad aizvadītās sestdienas rītā devos savā ierastajā rīta maršrutā uz Siguldas Sporta centra svaru zāli, jau recepcijā sapratu, ka laiki ir mainījušies. „Šodien vienlaicīgi trenēties drīkst 10 cilvēki. Tu esi astotais,” man izskaidro un pastumj apakšā veidlapu, kas jāparaksta. Nākamajā rītā kārtība tāda pati (no astotās vietas biju pakāpies jau uz ceturto), tikai ar piebildi: „No rītdienas būsim slēgti.”
Skolas apkārtnē bija nemierīgi. “Tu neesi dzirdējis? Skolas slēdz! Uz mēnesi! Visā valstī!” tālrunī kliedza sieviete, kas stāvēja uz lieveņa. Līdzās stāvēja vēl viena. Arī ar telefonu. Par ko viņa runāja, es nedzirdēju. Taču arī tāpat bija skaidrs – pēc sejas, mīmikas, kustībām. Kopš brīža, kad valdība bija pieņēmusi lēmumu par mācību iestāžu slēgšanu, bija pagājis nedaudz vairāk par stundu laika.
3. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiks prezidenta vēlēšanas. Bet 3. martā ir tā dēvētā superotrdiena. Diena, kas var izšķirt turpmākās priekšvēlēšanu kampaņas gaitu, jo tieši šajā dienā vislielākajā skaitā štatu Demokrātu partijas atbalstītāji paudīs savu viedokli par sev vēlamo prezidenta amata kandidātu. Šodien kļūs zināms, kuram no demokrātiem ir vislielākās izredzes turpināt cīņu par prezidenta kandidāta nomināciju un kuram no turpmākās cīņas jāizstājas.
Šī nedēļa pagāja koronavīrusa zīmē. Ir skaidrs, ka šis vīruss atstās negatīvas sekas pasaules valstu ekonomikās, tai skaitā bremzēs arī mūsu valsts attīstību. Taču tas, cik postoša un ilga būs tā ietekme, vēl nav īsti skaidrs, un visas izteiktās prognozes šobrīd ir spekulācijas. Tiesa, tas netraucē zīmēt gan apokaliptiskas ainas, gan optimistiski cerēt, ka visas problēmas drīz beigsies.
Altenbergas trasē Vācijā jau aizvadīta pirmā sacensību nedēļa pasaules čempionātā bobslejā un skeletonā, otrā solās būt vēl interesantāka. Šonedēļ starts skeletonā vīriešiem, Latvijas līdzjutēji cer uz brāļiem Dukuriem, tāpat izredzes uz goda pjedestālu ir arī mūsu Oskara Ķibermaņa pilotētajam bobsleja četriniekam. Pirmā nedēļa parādīja, ka vīriešu bobslejā galvenie favorīti ir vācieši, taču Ķibermanis vienīgais spēja ar viņiem konkurēt un beigās pat ieguva bronzas godalgu.