Sergejs Pavlovs: Kaunpilni stāsti par Rīgas biržu

"Madara Cosmetics"? Kādam tie ir krēmi. Bet treideriem – vietējais fenomens, sapņu darījums: akcija, kuras cena kopš 2017. gada paspēja pieaugt piecas reizes (bet pēc tam nokritās par vairāk nekā 50%).

It kā tuvākajos gados plānotā valsts un Rīgas pašvaldības kontrolēto uzņēmumu iziešana biržā droši vien ieinteresēs daudzus Latvijas iedzīvotājus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir, ko investēt: iedzīvotāju kontos bankās jau ne pirmo gadu noguldīti vairāk nekā desmit miljardi eiro. Un arī uzņēmumi ir pazīstami, visi nosaukumi tiek bieži pieminēti.

Šogad kā pirmo bezdelīgu bija plānots biržā laist "air Baltic" (taču, spriežot pēc jaunākajiem komentāriem, šo pasākumu var atlikt). Starp variantiem tika minēti arī "Latvenergo" meitasuzņēmums ("zaļās" enerģijas ražošanai), "Augstsprieguma tīkls", "Rīgas namu pārvaldnieks", "Rīgas ūdens", "Tet" un citi – pavisam apmēram 20 uzņēmumi.

Nianse ir tāda, ka daudzi no tiem, kuri galu galā ieinteresēsies par vietējo fondu tirgu, tajā būs jauniņie.

Un tagad Latvijas ministri un ierēdņi viņiem, jauniņajiem, stāsta, kas ir vietējā birža. Ka tas ir uzticami, droši un caurskatāmi. Ka tur tiek kotēti labākie uzņēmumi un ka tā ir kā kvalitātes zīme. Ka tur emitentiem ir laba korporatīvā pārvaldība. Bet vēl investoru tiesību sardzē stāv attīstītā Latvijas normatīvo aktu sistēma un regulators (agrāk Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), bet tagad – Latvijas Banka) stingri seko, lai nebūtu pārkāpumu.

Ja notic visam iepriekš teiktajam un neiedziļinās niansēs, vēlāk var iegūt vērtīgu pieredzi par pārāk dārgu cenu. Piemēram, izdarīt šādu atklājumu: fakts, ka uzņēmums ir Baltijas biržā, vēl nav garantija caurskatāmībai, augstiem standartiem un korektai attieksmei pret mazākuma akcionāriem.

Kā viss sākās (un no kurienes radušās problēmas)

Tirgus veterāni reizēm atceras laikus šā gadsimta sākumā, kad pēc privatizācijas Rīgas biržā nonāca vairāk nekā 70 uzņēmumu akcijas. To vidū (tā brīža) ekonomikas zieds un lepnums – "Latvijas gāze", "Ventspils nafta", "Latvijas kuģniecība", "Latvijas balzams", "Staburadze", "Olainfarm", "Grindeks" un vēl citi. Svarīgs apstāklis – tie visi nonāca fondu tirgū ne pēc savas gribas, bet piespiedu kārtā – tāds bija privatizācijas modelis.

Darboņi no deviņdesmitajiem, kuri privatizācijas gaitā pārņēma šos un citus uzņēmumus savā kontrolē (bieži vien slēpjoties aiz ārzonu firmām), biržu visbiežāk uzskatīja par nepatīkamām neērtībām un liekām klapatām.

Uzņēmumu viņi bieži uztvēra kā "savu", bet simtus vai tūkstošus mazo akcionāru – kā kaut ko līdzīgu skudrām, kas ieviesušās bufetē: nav nekas briesmīgs, bet nepatīkami,

īpaši, ja "sīkie" sāka izrādīt aktivitāti un uzdeva jautājumus ikgadējās akcionāru sapulcēs. Tajās galveno īpašnieku monologi reizēm atgādināja Kaščeja runu troksni sacēlušajā seriālā: es te stāvu par šo ielu. Puiši (uzņēmums) man ir viss, bet es – visu puišiem (uzņēmumam)! Bet jūs, nepateicīgie, tikai mēles kulstāt.   

Par neērtībām un nevajadzīgām klapatām – tas nav kaut kāds anahronisms. Daudzi vadītāji līdzīgi domā arī šodien. Lūk, piemēram, LMT vadītājs nesenā konferencē dalās ar savu viedokli par biržu (sākot no 5 st. 35 min): pats uzņēmums neredz īpašu jēgu no kotēšanas biržā. Tas ir papildu process un birokrātisks apgrūtinajums.

Šī attieksme – ar varu mīļš nekļūsi – ietekmēja arī korporatīvās pārvaldības kultūru. Kādus tikai brīnumus nav redzējis šis tirgus! Un tā ir svarīga mācība –

vietējā biržā brīnumi ir ne tikai vienkārši iespējami, bet tie vēsturiski ir daļa no ainavas.

Turklāt ir milzumdaudz pārbaudītu un legālu paņēmienu, kā kontrolpaketes īpašnieks var parādīt pigu mazajiem, – un viņam par to nekas nebūs.

Mazajiem dara pāri, bet viss ir likumīgi. Piemēri
 

• Nopirkt par uzņēmuma naudu villu Taizemē. Šajā valstī patika atpūsties galvenajam akcionāram. Villa Taizemē nepieciešama reprezentatīviem mērķiem, teiks uzņēmuma vadība, nodurot acis (tas ir "Olainfarm"). 
   
• Maksāt astoņus miljonus eiro gadā atalgojumā uzņēmuma padomei – kāpēc gan ne, padomē taču strādā pats galvenais akcionārs ("Grindeks").
   
• Emitentam gadiem ilgi ir laba peļņa, taču dividendes nemaksā. Peļņu aizdod savam galvenajam akcionāram – nevis viņam personīgi, bet viņam pastarpināti piederošām firmām. Parāda summa ar katru gadu pieaug un ir desmitiem miljonu eiro. Tā ir vēsture – no AS "Latvijas balzams" ilggadējās prakses. Uzņēmumam ir apmēram 11 tūkstoši akcionāru un viens, kurš kontrolē gandrīz 90% kapitāla, patiesais labuma guvējs Jurijs Šeflers. Likumīgi? Jā. Vai kāds ir neapmierināts? Nospļauties.
   
• Bet vēl biržas kompānija no sava galvenā akcionāra var nopirkt ražošanai nevajadzīgu nekustamo īpašumu, bet uz mazākuma akcionāru jautājumiem "kādam nolūkam?" atbildēt: tur tiks atvērts rūpnīcas vēstures muzejs. Rīkosim tur ekskursijas. Protams, nekāda muzeja tur nebūs (atkal "Latvijas balzams"). 
   
• Vai arī tāds gājiens: nopirkt no galvenā akcionāra ražošanas paplašināšanai nepieciešamu uzņēmumu par 13 miljoniem eiro, bet pēc četriem gadiem pēkšņi paziņot: zināt, mēs piemaksāsim mūsu galvenajam akcionāram vēl piecus miljonus eiro pa virsu (tā "Grindeks" no sava akcionāra Kirova Lipmana pirka fabriku Slovākijā). 

Šo sarakstu ar pēdējo desmit gadu stāstiem var turpināt gandrīz bezgalīgi. Galveno akcionāru sievas un bērni, kas iekārtoti uzreiz vadošos amatos, – bez pieredzes šajā nozarē, protams. Miljonu aizņemšanās no uzņēmuma personīgajiem izdevumiem. Dīvaini darījumi ar saistītām personām. Luksusa klases automobiļi, ko hroniski ar zaudējumiem strādājošs uzņēmums iegādājies savam galvenajam akcionāram. Un tā tālāk un tamlīdzīgi. Absolūti likumīgi. Emocionālu sūdzēšanos varam palasīt šeit un šeit.

Var, protams, cerēt, ka, galvenā akcionāra lomā esot valstij, nevis privātpersonai, tiks veicināta tikumu uzlabošanās.

Šodien, runājot par iespējamo valstij piederošo uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, "INVL Asset Management" vadītājs Andrejs Martinovs cenšas saglabāt optimismu:

"Zivs pūst no galvas. Jūsu minētie piemēri liecina par to, ka viss ir atkarīgs no galvenā akcionāra attieksmes. Ja mēs runājam par uzņēmumiem, kuri pieder valstij un kuriem daļa akciju tiks kotētas biržā, nezaudējot valsts kontroli, – ceru, ka tur tādu stāstu vairs nebūs…"

Bet ja ne pēc likuma?

Latvijā populāra tēze par kapitāla tirgus attīstību skan šādi: iedzīvotājiem jāpaaugstina sava finanšu kompetence un nav jābaidās investēt.

Tēze, kas publiski tikpat kā nav skanējusi, ir  šāda: paaugstināt kompetenci vajag regulatoram un citām valsts iestādēm finanšu jomā.

Viens no skaļākajiem tiesību normu pārkāpšanas gadījumiem, ar ko saistīta gadiem ilga tiesāšanās, ir "Grindeks" biržas stāsts. 2013. gadā Kirovs Lipmans LTV atklātā tekstā pateica to, kas kuluāros sen bija zināms: ka viņa ģimenei pieder 62% "Grindeks" akciju, taču likumā paredzēto obligāto akciju atpirkšanu no mazākuma akcionāriem īstenot viņš negrib, – tas būtu dārgi. Kad Latvijas tiesa konstatēja, ka Lipmanu ģimene pārkāpusi likumu, Rus.LSM.lv uzdeva toreizējam ekonomikas (tagadējam finanšu) ministram Arvīdam Ašeradenam ("Jaunā Vienotība") acīmredzamo jautājumu, par kuru tolaik tika diskutēts treideru aprindās: vai valsts plāno piedzīt tai nodarītos zaudējumus? Pēc Rus.LSM.lv aplēsēm, summai vajadzētu pārsniegt pusotru miljonu eiro.

Ministrijas ierēdņu reakcija tobrīd radīja iespaidu, ka viņi ne visai labi saprata, ko viņiem jautā.

Galu galā valsts Lipmanus tiesā tomēr iesūdzēja – un uzvarēja visos tiesu līmeņos, piedzenot 1,9 miljonus eiro.

Vai to pašu – tikai par krietni lielāku summu – spēja atkārtot pārējie investori, privātie, kuriem atšķirībā no valsts piederēja nevis 2,3% akciju, bet kopumā vismaz desmitreiz vairāk? Nē. Latvijas tiesu sistēma viņus neaizsargāja – daži cilvēki tiesā zaudēja, pārējie deva priekšroku aizmiršanai (sīkāk mēs rakstījām šeit).

To ir vērts atcerēties tiem, kas sadzirdēs politiķu paziņojumus, ka biržas infrastruktūra un tiesību normas mums ir lieliskas, tikai emitentu maz.

Tiesāšanās "Grindeks" lietā kārtējo reizi parādīs caurumus vietējās tiesību normās (regulators to nosauks par juridisko kāzusu). Investori – arī no šajā ziņā attīstītākās Lietuvas – norādīs, ka viņiem tādu "kāzusu" likumā nav. FKTK atbildēs "neko nezinām" garā. Tirgus dalībnieki atkal un atkal sūdzēsies, ka Latvijā mazo akcionāru tiesību pārkāpšana ir sistēmiska problēma, kas nevienu nesatrauc. 

Nežēlīgā iedzīvošanās un peļņas pasaule

Pēc pieredzes, kas gūta, runājot ar vietējiem investoriem aktīvistiem, jāatzīst, ka "impotence" bija pats maigākais epitets, ar kuru viņi apveltījuši FKTK, un šo iestādi viņi kritizējuši burtiski vienmēr. Uzslavas un pateicības arī ir bijušas, bet būtiski retāk.

2019.gadā – skatoties vēsturiski, tas nav tik sen – man kļuva interesanti veidot savu iespaidu par regulatora darbiniekiem, un es ierados uz kādu darba sanāksmi Finanšu ministrijā. Tur ar tirgus dalībniekiem tikās Finanšu ministrijas un FKTK ierēdņi, lai apspriestu iespējamos grozījumus tiesību aktos (jautājuma potenciālā cena – miljoniem eiro). Temats plašākai publikai skanēja kā abrakadabra: "par akcijas cenas aprēķināšanu obligātajā akciju atpirkšanas piedāvājumā". 

Puses izteicās nekautrējoties. 

"Kāpēc gan viņi būtu jāaizstāv, tie taču ir spekulanti! Viņiem ir viena interese – kā tikai nopelnīt!"

emocionāli izsaucās FKTK darbiniece, kas vadīja kādu departamentu. Spriežot pēc vecuma, viņa bija pieredzējusi PSRS laikus. Spriežot pēc izteiksmes, spekulantus viņa pieminēja acīmredzami ne mūsdienu profesionālā nozīmē (sk. "Konteksts"). Galu galā tas skanēja kā anekdote, kad kļūst smieklīgi loģiskā paradoksa dēļ: FKTK ir pret iedzīvošanās un peļņas cinisko pasauli. Nu gan sagribējuši. Biržā – nopelnīt.  

"Bet kādēļ likumam jāaizstāv tieši mazākuma akcionāru tiesības? Kas to ir teicis?" taisīja lielas acis cits FKTK pārstāvis (atceros, ka viņš bija padomes loceklis). Spriežot pēc viņa replikām, viņš tikai atklāja sev melnās maģijas pilno kapitāla pasauli.

Turklāt pasākuma saimnieki – vidēja līmeņa vadītāji no Finanšu ministrijas – bija uzdevumu augstumos, zinoši, ātri iedziļinājās jautājumu un pušu interešu būtībā.

Stāsts par "Tie taču ir spekulanti!" kļuva zināms šaurās aprindās. Nesen pajautāju vienam šīs tikšanās lieciniekam – pensiju fonda vadītājam – no kurienes viņam radusies ticība vietējā kapitāla tirgus attīstībai, ja viņš pats redzēja to "FKTK seju".  Viņš atbildēja, ka regulatorā pēdējos gados daudz kas mainījies, un "tie cilvēki" vairs tur nestrādājot. 

Protams, arī "Latvijas balzams", ja labi ieskatās, vairs nav tas "Šeflera maciņš", kāds tas bija agrāk, pēdējos trīs gados uzņēmums maksā dividendēs 0,46–0,6 eiro par akciju. Starp citu, pretēji pazīstamajai parunai, reizēm tirgiem mēdz būt ilga atmiņa. Tā atgādina, ka dažādi brīnumi ir iespējami.

• Kāpēc "airBaltic" iziešana biržā tuvākajā laikā ir zem jautājuma zīmes, vai valsts spēs atgūt pandēmijas laikā lidsabiedrībā ieguldītos miljonus, un kāpēc aviokompāniju akcijas atgādina kazino, – lasiet drīzumā gaidāmajos Rus.LSM.lv rakstos.