Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Sāku sarunāties ar Valēriju no Kijivas, painteresējos, kāpēc tikai tagad sācis plānot kaut ko atvērt Latvijā. "Es nodarbojos ar lielām sadzīves elektrotehnikas piegādēm no Ķīnas uz Ukrainu," viņš paskaidroja. "Mājās man vēl kaut kas strādā, taču apjomi, protams, vairs nav agrākie. Pārcelt uz šejieni šo biznesu nav reāli, tirgi nav salīdzināmi, un arī savu spēlētāju pietiek. Domāju, ka jāmēģina meklēt citā virzienā. Varbūt pakalpojumu sfērā."

Daudzi ukraiņi nenogaidīja un divos gados kopš pārcelšanās uz Latviju pieņēma lēmumus un sāka atvērt uzņēmumus. Viņi reģistrējuši vairāk nekā 350 firmu, vairākumu no tām – Rīgā. 2023. gadā Latvijā bija periodi, kad tieši Ukrainas pilsoņi bija līderi jaunu uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu dibināšanā. Lielākajā daļā gadījumu jaunais bizness saistīts ar Ukrainā iegūto pieredzi – tie ir transporta un informācijas tehnoloģiju pakalpojumi, ukraiņu virtuves kafejnīcas un restorāni, pusfabrikātu ražošana, veikali ar Ukrainas precēm, sadzīves tehnikas remonts. Skaistumkopšanas jomā parādījās daudz pašnodarbinātu ukraiņu meistaru, kas par prieku klientiem veicināja konkurences palielināšanos un dažu pakalpojumu cenu samazināšanos.

Mana paziņa Olha strādā sabiedriskās ēdināšanas jomā Rīgā. Viņai tas jau ir otrais mēģinājums – viņas pirmā kafejnīca tika slēgta pēc pusgadu ilga darba. Toreiz radās problēmas ar telpu izīrētāju, kurš nolēma pārskatīt līgumu. Viņa nekrita izmisumā, ar savu firmu piedalījās konkursā un tajā uzvarēja, tagad nomā liela uzņēmuma ēdnīcu.

"Nu ko, man tā bija mācībstunda.

Bizness visur ir vienāds: nevienam netici uz vārda, visas vienošanās nostiprini uz papīra, tev vajadzīgs labs jurists. Viss kā pie mums," viņa saka.

Un nevis vienkārši sapņo atvērt vēl vienu ēdināšanas vietu Rīgas centrā, bet jau piedalās jaunā konkursā par telpu nomu.

Olha ir no tiem cilvēkiem, kuriem savs bizness ir dzīves jēga. Kāda atšķirība ir starp uzņēmīgu cilvēku un tādu, kam nav tieksmes pēc sava biznesa? Apdomīgums, pragmatisms, īpašs domāšanas veids, ticība saviem spēkiem. Bet noteikti arī zināms veselīgs avantūrisms – neskatoties visiem biznesa modeļiem, tirgus un mērķauditorijas mārketinga pētījumiem, tomēr paliek augsts riska procents, ka nekas neizdosies.

Ukrainā tādu cilvēku vienmēr bijis daudz. Līdz karam valstī lielāko daļu vidējā biznesa veidoja privātuzņēmumi, kas nekad nebija piederējuši valstij. Tie bija izveidoti "no nulles" par savu naudu, kredītiem, bet divas trešdaļas pašlaik strādājošo Ukrainas vidējo uzņēmumu ir izaugušais un "pieaugušais" mazais bizness.

Daudziem ukraiņiem Krievijas pilna mēroga iebrukums 2022. gada februārī pielika punktu viņu biznesam. Pilnībā tika iznīcināts veikaliņš, darbnīca, viesnīca vai salons — kādam tiešā, fiziskā veidā, kādam finansiāli. Karš mainījis visu – samazinājusies iedzīvotāju pirktspēja, trūkst darbinieku. Ieņēmumi sarukuši par pusi. Vidēji katrs piektais uzņēmums Ukrainā apturējis darbu bombardēšanas un apšaužu dēļ, valsts austrumos – gandrīz katrs otrais, bet dienvidos – apmēram katrs trešais.

Un, lūk, daži no šiem aktīvajiem cilvēkiem ir šeit.

Esmu ievērojis divas ukraiņu uzņēmēju kategorijas, kas Latvijā lielākā vai mazākā mērā nodarbojas ar biznesu vai apsver iespēju sākt to darīt.

Pie pirmajiem pieder jau minētā Olha, kas savus līdzekļus gandrīz uzreiz ieguldīja jaunā biznesā. Jā, viņai bija nelieli iekrājumi, kā arī pieredze, kas iegūta, vadot savu viesu māju Berdjanskā. Taču tur nekas nav palicis – visu atņēma okupanti. Tagad viņa kopā ar palīdzi stāv pie plīts virtuvē pa desmit stundām dienā, ar savu tirdzniecības leti un produkciju dodas izbraukumos uz gadatirgiem gan sniegā, gan karstumā. Un viņas noslēpums ir vienkāršs: "Хочеш їсти калачі — не сиди на печі." (Ja gribi ēst veģus, nesēdi uz krāsns. – Ukraiņu val.)

Taču Oleksandrs nevēlas atvērt kafejnīcu Latvijā, lai gan šis bizness viņam tā kā būtu pazīstams, jo viņam pieder restorāns Harkivā, un, par spīti katru dienu notiekošajām apšaudēm, tas strādā: "Šeit es domāju ieguldīt stomatoloģijas kabinetā. Pašlaik pētu normatīvos dokumentus, meklēju mūsu speciālistus, kuri, manuprāt, var konkurēt ar vietējiem."  

Viņš ir no otrās kategorijas – tiem, kas līdz pat šim laikam saņem dividendes no Ukrainas vai arī kuriem ir patiešām pieklājīgi iekrājumi. Taču ienākumi sarūk, iekrājumi bēdīgā kārtā mēdz beigties. Un, kamēr tas nav noticis, tādi cilvēki mēģina tikt skaidrībā, kur ieguldīt Latvijā. Tie, kuri strādājuši tiešsaistes pārdošanā, saprot, ka viņu biznesa kopēšana atbilstošā mērogā Latvijā nav korekta. Atšķirīgs pieprasījums, cits apjoms. Jaunas ražotnes izveidošana vai esošās pārcelšana uz Latviju ir iespējama, taču, viņuprāt, Polijā vai Lietuvā ir izdevīgāk. Tur ir vienkāršāka loģistika, vairāk darbaroku, arī kvalificētu, ērtāka nodokļu sistēma.

Te novērojams paradokss – daudzi cer atgriezties mājās un turpināt tur, tomēr biznesa seminārus Latvijā apmeklē. Ko viņi galu galā izvēlēsies, neuzņemos prognozēt.

Droši vien tas ir arī atkarīgs no tām palīdzības un biznesa stimulēšanas programmām, kādas viņiem var piedāvāt Latvija. Iespējas un pieredze ukraiņu uzņēmējiem ir.