Ārpus ētera
Staņislava Vispjaņska (Stanisław Wyspiański) drāmā "Noc listopadowa" ("Novembra nakts") lielkņazs Konstantīns, Polijas Karalistes (mazas valsts savienībā ar Krieviju) armijas virspavēlnieks, jautā: "Vai novembris ir bīstams laiks Polijai?", uz ko Makrots atbild: "(...) Jā, šobrīd ir novembris – tāpēc es turu acis vaļā. Šis ir laiks, kad gari atrodas dzīvajo vidū un sadraudzējas ar tiem."
Šoruden Latvijas Televīzijas erudīcijas spēlē "Veiksme. Intuīcija. Prāts." ("V.I.P.") izskanēja jautājums: kura Latvijas pilsēta visa šī gada garumā svin savu 800 gadu jubileju. Pareizo atbildi toreiz komanda neatrada. Uģis Joksts saprata, ka šī nezināšana ir jādzēš, tāpēc aicināja pie sevis svinību saimniekus – limbažniekus!
Profesionālā sporta spēļu sezona Ziemeļamerikā ir sākusies, un Latvijai ir, par ko turēt īkšķus, gan Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA), gan Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Tūdaļ sākas vai jau ir sākusies jaunā sezona arī individuālajos ziemas sporta veidos, kur tik rožaina nākotne kopumā vairs neizskatās, kaut ir veidi, kur Latvijas sportisti vēl ir labāko vidū, un vispirms tas attiecas uz kamaniņu sportu.
Esmu bilingvs. Tā sauc cilvēkus, kuri domā vairākās valodās, tās labi prot un pastāvīgi lieto. Ir cilvēki, kuriem dzimtās valodas ir divas vai trīs, un mūsdienu pasaulē tas nav nekas pārsteidzošs. Latvijā ir diezgan daudz bilingvu – tā izveidojies vēsturiski. Man bija interesanti uzzināt, ko domā šeit dzīvojošie jaunieši, vairāk iepazīt fenomenu, kuru pēta kognitīvā lingvistika. Kā valoda ietekmē cilvēka apziņu? Katru dienu lasot ziņu lenti, pārliecinos, ka Latvijai tas ir neticami svarīgs jautājums.
Ik gadu oktobra beigās pasaulē tiek atzīmēta medijpratības nedēļa. Arī Latvijā tā kļuvusi par tradīciju, tieši pēc mūsu un citu līdzīgi domājošu valstu ierosmes šo sākotnējo UNESCO ideju ANO Ģenerālā asambleja pirms diviem gadiem nodēvēja par Globālo medijpratības nedēļu.[i] Šīs nedēļas ietvaros Baltijas Mediju izcilības centrs (BMIC) 26. oktobrī rīko medijpratības dienu[ii], kuras ietvaros notiks paneļdiskusija ar vadošiem jomas ekspertiem par medijpratību valsts drošības aspektā, kā arī praktiski, izglītībā strādājošiem domāti semināri.
Vārdu "ideoloģija" mēs lietojam ļoti dažādās situācijās un kontekstos – sākot no mākslas izstāžu aprakstiem[1] un kino filmu analīzes[2], turpinot ar pasaules ekonomisko procesu raksturošanu[3] un beidzot, protams, ar politisko notikumu skaidrojumiem gan starptautiskā[4], gan Latvijas ietvarā[5].
Nabadzība, nevienlīdzība, noziedzība, sadzīves vardarbība, bezdarbs... Tā ir tikai daļa no sociālo problēmu saraksta, kas pastāvīgi ir mediju uzmanības centrā. Sociālie jautājumi pieder pie sarežģītajiem tematiem, jo tieši skar cilvēku likteņus. Žurnālista spēkos ir tos uzlabot vai negatīvi ietekmēt, jo žurnālists strādā ar upuri, vainīgo vai varmāku, atbildīgajām institūcijām. Tāpēc uz sociālo žurnālistiku attiecas īpašas profesionālās ētikas normas.
Zinātnes pasaulē ir balva, kuru piešķir zinātniekiem par savdabīgākajiem pētījumiem. Izskatās, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents – viņš arī biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks – tai labprāt nominētu Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) zinātnisko projektu "Gigwork LKA" jeb "Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: "Wolt" un "Bolt" piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze", kas no valsts saņēmis 300 000 euro tā īstenošanai. Kaut gan Aigars Rostovskis uzsver savā "X" (iepriekš – Twitter) kontā, ka publicē pamatā savu personīgo viedokli, redzams, ka tam piekrīt arī citi LTRK biedri, pētījuma lietderību apšaubot arī LTRK valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam. Kā nākas, ka viena no lielākajām uzņēmēju organizācijām kritizē pētījumu, kas tieši pēta nodarbinātību?
Polija jau vairāk nekā gadsimtu ir ļoti svarīga Latvijas sabiedrotā, sākot jau ar mūsu Neatkarības karu, kad poļu karavīri palīdzēja latviešiem atbrīvot Latgali no boļševiku karaspēka. Un arī mūsdienās Polijai ir būtiska loma Eiropas Savienībā (ES) un NATO, kas ir arī Latvijas drošības stūrakmeņi.
Daudzcietušo Izraēlas tautu piemeklējis jauns karš. Jau vairākas dienas es daudz atceros Vitebsku – vienu no pēdējām pilsētām, kurā biju savā valstī pirms bēgšanas uz visiem laikiem uz Latviju. Vitebskas mākslas skola devusi pasaulei Haimu Sutinu, Jehudu Penu, Marku Šagālu… Tajā dienā vienā no Vitebskas centra ieliņām es nejauši sāku sarunu ar vietējo iedzīvotāju. Eleganti ģērbtais gados vecais kungs ar spieķi atcerējās, kāda bija pilsēta viņa jaunības laikos.
Lieciet labot kļūdas, bet bargi nesodiet, ja pārkāpumi nav ļoti nopietni! Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem, ar kuriem noslēdzās auditorijas diskusija par mediju pieļautajiem pārkāpumiem nesen veiktajā pētījumā. Tajās sabiedrības pārstāvji sprieda, kādos gadījumos būtu jāvēršas pie sabiedrisko mediju ombuda.
Nesen deputāti un ministri galvaspilsētā uzzināja svarīgus jaunumus. Izrādās, ka Latgales pierobežā cilvēkiem ir pieejama Krievijas televīzija un radio! Un pilnīgi brīvi, kā apšu bekas pēc lietus. Šis satriecošais atklājums tiek izdarīts ar periodiskumu ik pēc desmit gadiem un tiek pasniegts ar sašutumu balsī un šausmām acīs: Latgales iedzīvotāji taču visi bez izņēmuma sēž uz kaimiņu diktatorisko režīmu propagandas adatas! Labi, šoks pārdzīvots. Kungi, ko darīsim? Pareizi – neko.