Oleksijs Zaričanskis: «Nesauciet manu vārdu, es uztraucos par tuviniekiem» – lūdz ukraiņi no okupētajām teritorijām

Ukraiņu bēgļiem no okupētajām teritorijām ir īpaši grūti: sagrautas mājas, izlaupīts īpašums, nereti atgriezties vienkārši nav, kur un pie kā, un, kamēr tur ir okupanti, atgriezties nav nekādas vēlēšanās. Tomēr, ja kāds no tuviniekiem tur arī palicis, tad nereti no viņiem jūtams pastāvīgs spiediens. Krievijas televizoram viņi tic vairāk nekā savām acīm. Un pašu bērniem, "kuri cieš trūkumu tajā Eiropā". Vai arī tomēr netic?

Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Iepriekšējā darbavietā Rīgā man bija kolēģe Valērija, grāmatveža palīdze. Viņa ir no Luhanskas apgabala, kur līdz 2022. gada februārim bija vecākā ekonomiste lielā uzņēmumā tolaik vēl neokupētajā teritorijā. Tā paša gada aprīlī pārcēlās uz Latviju, un pēc patvēruma statusa saņemšanas viņai paveicās iekārtoties darbā gandrīz pēc specialitātes. Sākumā viņai bija sarežģīti izprast vietējās grāmatvedības gudrības un īpatnības, taču viņas vadītāja, rīdziniece Tatjana, viņai ļoti palīdzēja.

Tomēr reizi trīs četrās dienās bija it kā cita Valērija. Viņa nāca uz darbu satraukta, sarkanām saraudātām acīm. Sākumā es nesapratu, kāds ir iemesls, kamēr Tatjana man slepus neizstāstīja – tātad Valērijai atkal piezvanījusi māte, pensionāre no Luhanskas, un atkal visu ko sarunājusi.

Vēlāk kļuvu par nevilšu liecinieku šādai sarunai. Valērijai piezvanīja darba laikā. Viņa izgāja un atgriezās ar asarām acīs. Pajautāju, kas noticis. "Māte teica – ja nebraukšu atpakaļ, tad atdos manu dzīvokli Krievijas karavīriem un ka tāda meita nodevēja viņai nav vajadzīga. Man neviens neko nejautā, man nevajagot neko apdomāt, viņa jau visu izlēmusi."

Daudziem ukraiņu bēgļiem, kas aizbraukuši no pagaidām okupētajām teritorijām, ir līdzīga situācija. Uz viņiem izdara pastāvīgu psiholoģisku un emocionālu spiedienu tie, kuri tur palikuši. Variācijas ir, taču tās atkārtojas un to nemaz nav pārāk daudz: noniecināšana – šeit tu biji priekšniece, cienījama speciāliste, bet Latvijā – apkopēja, istabene, trauku mazgātāja. Tad "burkāns" – bet pie mums ir lielas algas rubļos, lēti komunālie maksājumi un pārtika, taču pie jums viss ir slikti un dārgi, mums pa televizoru stāstīja. Retāk skan ideoloģiskie štampi par vērtībām, LGBT šausmām Rietumos un noteikti – par fašistiem un banderiešiem. Un, protams, draudi – ja neatgriezīsies, tev visu atņems, bet mēs tevi esam brīdinājuši, un tā tev vajag.    

Un jau atņem – tā ir realitāte. Tā dēvētā jaunā vara jau no paša sākuma gatavojās atņemt cilvēkiem mājokļus, taču tikai tiem, kuri aizbraukuši kopš 2014. gada un nedomā atgriezties mājās. Uz kāda pamata okupanti vispār izlemj, ko kam atņemt? Vai tās ir spēka un patvaļas tiesības?  Taču, kā noskaidrojuši "Novaja gazeta. Jevropa" ("Новая газета Европа") žurnālisti, 77,5% piespiedu kārtā "bez saimnieka" esošā nekustamā īpašuma atrodas nesen okupētajās teritorijās un arī to aktīvi "pārdala". Runa ir par tūkstošiem māju un dzīvokļu, kas ir cilvēku īpašumā daudzus gadus. Iznāk ļoti padomiski it kā "pareizticīgajai" sabiedrībai: "Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, (…) nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder." (2. Mozus grāmata 20:17)

Es nesen rakstīju par Irinu, kas bija līdzīgā situācijā. Tagad atkal ar viņu sazinājos. "Brauksi glābt māju?" "Nē, nebraukšu. Ar meitu braukt baidos, viņa noteikti sarunās radiniekiem visu, ko domā par "krievu pasauli", un mūs vienkārši neizlaidīs atpakaļ. Bet atstāt šeit piecpadsmitgadīgu meiteni vienu arī nevaru. Mēģinu kaut ko izdomāt, kaut kā pārrakstīt kādam īpašumu. Kāpēc man viņiem jāatdod tas, kas ir mans!?"  

Bēgļi no okupētajām teritorijām ir apmēram 15% no kopējā Ukrainas kara bēgļu skaita. Nevienam nav viegli, bet viņiem īpaši – sagrautas mājas, gājuši bojā tuvinieki, nav, pie kā un kur atgriezties. Tāpēc šie ukraiņi, cik vien spēj, cenšas adaptēties jaunajās mītnes vietās, vai tie būtu citi Ukrainas reģioni vai citas valstis, kur viņi atraduši patvērumu.

"Man ar katru reizi kļūst arvien grūtāk sarunāties ar tēvu un māti, kas palikuši Doneckā. Es ar vīru un dēlu aizbraucu uzreiz pēc 2014. gada, sākumā uz Dnipro, pēc tam uz šejieni, uz Latviju.

Un it kā esam ar viņiem norunājuši nepieminēt politiskas tēmas. Tomēr viņi nespēj noturēties, nespēj un negrib pieņemt mūsu izvēli," stāsta Marina.

Viņu arī visu laiku mēģina pārliecināt mainīt savu viedokli, grib izskaidroties un noteikti dzirdēt, cik viņai ar ģimeni grūti dzīvot Rīgā. Bet dzīve šeit viņai kopumā ir pat laba, mierīga – vīrs strādā, dēls mācās, viņa pati ir mājsaimniece.

Kā man pastāstīja cita ukrainiete: "Es taču neprasu no vecākiem un vecākā brāļa, kas palikuši okupētajās teritorijās, lai viņi tur būtu varoņi vai aizbrauktu. Lai dzīvo, kā spēj, kā viņiem ļauj sirdsapziņa. Bet nelieniet pie manis ar saviem lozungiem un pamācībām." Sarunas beigās viņa lūdza rakstā neminēt viņas īsto vārdu un darba vietu: "Man tēvs Luhanskā strādā par elektriķi, viņu nesen izsauca uzņēmuma vadība, teica, ka viņi zina, kurā valstī esmu es un mana meita, un ka mani uzmanīgi novēro sociālajos tīklos, un lai es tajos beidzu aktīvi paust savu proukrainisko nostāju. Citādi viņam būšot nepatikšanas."

Bet varbūt īstenībā viss ir vienkāršāk? Psihologi šo stāvokli sauc par kognitīvo disonansi – brūk izveidotā harmoniskā iekšējā pasaule, bet tu mēģini to glābt par katru cenu. Tātad viņu pasaulē okupētajās teritorijās kaut kas nav kārtībā, demonstratīvā propagandistiskā bravūra nesaskan ar patiesajiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Un nav nekāda patiesuma satraukumā par meitām, māsām vai mazbērniem, bet savas rīcības attaisnošana, psiholoģiskā komforta meklēšana un bailes tikt izgrūstiem no saprotamās un ērtās pasaulītes. Jo patiesība nav viņu pusē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti