Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Tas notika Minskā 2003. gada 25. jūnijā. Manas pilsētas pašā sirdī, Literātu namā, notika atvadīšanās no Vasiļa Bikava.
Es ļoti labi atceros šo dienu vispirms tādēļ, ka jutu milzīgu nožēlu, it kā būtu palaidusi garām kaut ko ļoti svarīgu savā dzīvē. Es, iesācēja rakstniece, vairākus gadus loloju galveno sapni – personīgi iepazīties ar Vasiļu Bikavu. Taču, kad es ienācu literatūrā, viņš jau bija emigrācijā. Trimdā. Un es iepazinos ar viņu tikai pēc tam, kad viņš bija aizgājis no dzīves. Jā, viņš atgriezās dzimtajā zemē, taču pārāk vēlu.
Visas tautas mīlestība par to, ka runāja un rakstīja patiesību
Pie Literātu nama bija sastājusies vairāku kilometru gara rinda. Cilvēki stāvēja ar baltsarkanbaltiem ziediem un karogiem. Šodien Lukašenko režīms to nosauktu par "nesankcionētu masu pasākumu ar ekstrēmistiskas simbolikas izmantošanu". Toreiz laiki vēl bija mazāk stingri. Man bija tikai 18 gadi, un es biju Baltkrievijas Tautas frontes jauniešu kārtības sargu vienībā; mēs sekojām, lai tiktu ievērota sabiedriskā kārtība.
Gāja stunda pēc stundas, taču nebeidzās baltkrievu straume, kas gribēja atvadīties no rakstnieka. Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku nomainījās mūsu acu priekšā. Tas mani satrieca – nekad agrāk neko līdzīgu nebiju redzējusi. Tātad lūk, kāda tā ir – tautas mīlestība! Tātad lūk, ko nozīmē – manas nācijas lepnums! Vēlāk man iznāca būt klāt, kad notika atvadīšanās no daudziem slaveniem baltkrieviem, taču tik masveidīgu tautas jūtu izpausmi vairs ne reizi neesmu redzējusi.
Un vēl toreiz atcerējos stāstu par to, kā Vasiļa Bikava vecāki saņēma paziņojumu, ka viņu dēls esot miris. Kirovohradas operācijas laikā 1944. gadā kaujā viņš tika ievainots kājā un vēderā, taču kļūdas dēļ tika reģistrēts kā nogalināts. Tomēr viņš izdzīvoja, pavadīja slimnīcā trīs mēnešus, bet vēlāk par to sarakstīja noveli "Mirušajiem nesāp" ("Мёртвым не баліць"). Domāju, ka Dievs viņam deva otro iespēju tādēļ, lai viņš savos stāstos varētu pavēstīt patiesību par to, kas ir karš.
Kas tad patiesībā bija Vasiļs Bikavs? Kas slēpjas aiz enciklopēdiju uzziņu frāzēm par šo cilvēku, "vienu no izcilākajiem leitnantu prozas pārstāvjiem", kura stāstos "parādīta cilvēka morālā izvēle visdramatiskākajos dzīves brīžos", Otrā pasaules kara situācijā? Kā vienkāršs puisis no nabadzīgas zemnieku ģimenes Vitebskas apgabala Bičku ciemā kļuva par savas nācijas lepnumu? Un par ko sākumā padomju vara, bet vēlāk Aleksandrs Lukašenko viņu tā neieredzēja? Tas ir garš stāsts, bet centīšos izskaidrot.
Vasiļs Bikavs un viņa attiecības ar varām – kurš kuru uzvarēja?
Baltkrievijā nebija rakstnieku disidentu? Bija. Viņus nošāva jau 30. gadu Staļina represiju laikā. Izdzīvojošie no atklātas pretstāves pārgāja pie "partizānu" metodēm. Jā, baltkrievi ir partizānu tauta.
Dzīve Vasiļu Bikavu nelutināja. Varētu likties, ka padomju vara viņu mīlēja. Viņa kara stāsti tika izdoti simtiem tūkstošu lielos metienos, vairāk nekā desmit no tiem tika ekranizēti, pēc viņa darbiem tika iestudētas teātra izrādes un pat balets. Un lielākā daļa bija krievu valodā, jo tikai tā tika uzskatīta par tā dēvētās padomju nācijas vienīgo pareizo valodu. Kādi tikai goda nosaukumi rakstniekam netika piešķirti – gan Sociālistiskā darba varonis, gan PSRS un Baltkrievijas PSR Valsts prēmiju laureāts. Bet tas viss tādēļ, ka viņa darbu tēma ir, kā to dēvē Baltkrievijā, Lielais Tēvijas karš. Vasiļs Bikavs kā rakstnieks it kā bija trāpījis "pareizajā" ideoloģiskajā rāmī no toreizējās ideoloģijas viedokļa.
Tomēr bija kāds traucēklis. Vasiļs Bikavs vienmēr un visur runāja patiesību, runāja to, ko domāja. Viņš padomju varai bija ļoti neērts, jo viņa kara stāstu varoņus nepavisam neizdevās iebāzt kartona kastītē – ideālā padomju cilvēka tēlā, un tie nekādi nevarēja audzināt bērnus jau no skolas sola, kā jāsoļo ierindā, kā "pareizi mīlēt" Dzimteni un kā vajag "Dzimteni aizstāvēt".
Vasiļa varoņi bija absolūti dzīvi un kategoriski nevarēja būt milzīgās propagandas mašīnas detaļas - viņi no tās krita ārā gluži kā skeleti no skapja, ko padomju ideologi bija noslēpuši no tautas.
Savās atmiņās "Доўгая дарога дадому" ("Ilgais ceļš mājup", 2002) rakstnieks atklāj, kāda bija otra puse tam, ka viņš Padomju Savienībā bija varas atzīts. Katru drukāto vārdu vētīja cenzūra Maskavā, un Baltkrievijas PSR varai nebija nekāda lielā lemšana, un neviens svarīgs ideoloģisks lēmums nevarēja iztikt bez piekrišanas "no augšas".
Tiklīdz parādījās pirmās pazīmes tam, ka PSRS drīz sabruks, Vasiļs Bikavs kļuva par spilgtu sabiedriski politisko darbinieku. Viņš kļuva par vienu no Baltkrievijas Tautas frontes dibinātājiem 1988. gadā, atbalstīja prezidenta amata kandidātu Zjanonu Pazņaku 1994. gadā – pirmajās (un, taisnību sakot, arī pēdējās) neatkarīgajās vēlēšanās.
Toreiz uzvarēja Aleksandrs Lukašenko, un demokrātiskajai Baltkrievijai sākās pavērsiens atpakaļ. Neizturot vārdiskos uzbrukumus un daiļrades aizliegumu, Vasiļs Bikavs ar sievu 1998. gadā aizbrauca uz Somiju, vēlāk – uz Čehiju. 2002. gadā tur pārcietis operāciju un, zinot par neatgriezenisko veselības pasliktināšanos, Vasiļs Bikavs atgriezās Baltkrievijā, lai beigtu savu ceļu dzimtajā zemē.
Kādēļ diktatoriem nepatīk rakstnieki jeb Ilgais ceļš mājup
Šā gadsimta sākumā sarunu raidījumā vienā no Krievijas telekanāliem Baltkrievijas vadītājam tika pārmests, kā viņš varēja atgrūst no sevis tādus rakstniekus kā Vasiļs Bikavs?
"Vasiļs Bikavs… Patiešām, esmu mācījies viņa dzejoļus, darbus, bet viņš taču ir opozīcijā prezidentam…" iesāka Lukašenko.
"Aleksandr Grigorjevič, viņš raksta prozu…"
"Un dzejoļus arī… Jūs man vēl stāstīsiet par Vasiļu Bikavu, kuru es skolā esmu mācījies, un nemaz slikti nemācījos!" sašuta valdnieks.
(Lukašenko tādēļ arī ir šausmīgs, ka bieži ir smieklīgs. Viņš, trijnieku karalis, pat nebija lasījis, taču aizliedza.)
Taču par rakstnieku vislabāk runā viņa darbi. Dodu vārdu pašam Vasiļam Bikavam. No šiem citātiem jūs, mīļie lasītāji, uzreiz sapratīsiet, kādēļ diktatoriem nepatīk radoši cilvēki:
"Lielas nācijas nacionālisms neizbēgami deģenerējas par šovinismu un imperiālismu, bet mazas nācijas nacionālisms, lai kāds tas arī nebūtu, vispirms ir vērsts uz pašas nācijas izdzīvošanu citu vidū."
"Normālam kultūras attīstības procesam jāizskatās tā: sākumā pilnā apjomā – sava kultūra, pēc tam citas – krievu, vācu, poļu, angļu, jo vairāk, jo labāk, cik tam pietiek sabiedrības vai atsevišķa tās locekļa spēju."
"Nacionālā simbolika ir nācijas atribūts. Bet mums to nozaga (runa ir par baltsarkanbaltā karoga un ģerboņa "Pahoņa" aizliegšanu un to nomainīšanu pret citiem simboliem. – J.K.), nācija tika nekaunīgi aplaupīta, un tas ir sliktāk par ekonomisko laupīšanu un līdzinās nacionālajam genocīdam. Jau tas vien, nerunājot par brīvības nolaupīšanu, nācijas priekšā padara laupītājus par noziedzniekiem. Pat ja viņi mēģina samainīt, svētuma vietā nolikt viltojumu un pieprasīt to cienīt kā svētumu. Tas ir divkāršs noziegums."
* * *
Ir divi jautājumi, kas mani interesē, kad es domāju par Bikavu, kurš bija izgājis cauri karam un zināja par to visu. Ko viņš teiktu, ja uzzinātu, ka Krievija iebrukusi Ukrainā un Lukašenko režīms atbalsta Putina režīmu šajā agresijā? Tas ir pirmais. Un otrais – vai es spēšu kā Vasiļs Bikavs kādreiz atgriezties mājās, kaut vai tikai tādēļ, lai mani pīšļi būtu dzimtajā zemē? Dīvainas domas vēl gados jaunam cilvēkam, vai ne? Taču jebkurš, kurš ļoti mīl savu valsti, - bet patriotu starp Latvijas iedzīvotājiem nav maz, to es noteikti zinu, - mani sapratīs.
