Tieši būvniecības nozares darba kultūra un nozares uzraudzība sabiedrībā un politiķu vidū tiek minēts kā galvenais iemesls, kāpēc pirms diviem gadiem varēja notikt Zolitūdes traģēdija. Šī nelaime lielā mērā pamudināja likumdevējus pasteigties ar jauna Būvniecības likuma un to pavadošo normatīvu ieviešanu. Tomēr eksperti norāda, ka apjomīgām pārmaiņām laika bijis pārāk maz, turklāt uzņēmēju un visas sabiedrības attieksme nav būtiski mainījusies.
- Jaunās normas grūti īstenot dzīvē
- Ne sarežģītāks regulējums, bet rūpīgāka uzraudzība
- Būvvaldēs - pozitīvas pārmaiņas, bet grib pielaidīgākas prasības
- Attieksme padomju laiku līmenī?
- Kontroles birojs – maina attieksmi vai pārāk daudz funkciju?
- Apjomīgām pārmaiņām vajadzīgs laiks
Jaunās normas grūti īstenot dzīvē
Zolitūdes traģēdija kļuva par galveno grūdienu tam, lai vairāk nekā piecus gadus tapušais likums pirms gada stātos spēkā un lai darbu atsāktu valsts līmeņa nozares uzraudzības institūciju – Būvniecības valsts kontroles biroju. Tādā veidā politiķi vēlējās nomierināt sabiedrību, ka nozares uzraudzība nav atstāta novārtā.
Tomēr arhitekte un līdzšinējā Latvijas Būvniecības padomes vadītāja Elīna Rožulapa, vērtējot nu jau gadu spēkā esošo būvniecības regulējumu, bez vilcināšanās uzsver, ka tas sev izvirzītos mērķus nav sasniedzia: "Manuprāt, tas vēlamais rezultāts nav iegūts, īsi un skaidri. Kādi tam ir iemesli?
Pirmkārt jau – es nezinu, kādam sapņotājam jābūt cilvēkam, lai iedomātos, ka tik īsā laikā kā tapa Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti uz Būvniecības likuma pamata, ir iespējams radīt kvalitatīvu regulējumu."
Elīna Rožulapa uzsver – laiks, kas bijis atvēlēts regulējuma izstrādāšanai, bijis pārāk īss, lai varētu izstrādāt kvalitatīvus noteikumus, tāpēc normatīvos joprojām ir palikušas gan pretrunas, gan neviennozīmīgi interpretējamas normas. Un atbildīgajām institūcijām un nozares ekspertiem arī ir būtiskas grūtības šīs normas īstenot dzīvē. "Ja mums kā arhitektiem viens no svarīgākajiem projekta kvalitātes kritērijiem ir tas, kā visas daļas savstarpēji saskan, vai visi galiņi sasienas kopā, - tad no tāda viedokļa tā Ministru kabineta noteikuma sistēma, viss, kas ir izdots uz Būvniecības likuma pamata, tas ir tieši tāds būvprojekts, kur arī visiem galiem ir jāsasienas, un tas ir viens no lielākajiem kvalitātes kritērijiem. Atbilde ir nē, nesasienas!" stāsta Rožulapa.
Apjomīgām pārmaiņām vajadzīgs laiks
Savukārt Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta Būvniecības politikas nodaļas vadītājs Renārs Špade uzskata – vairākos jautājumos būtisks uzlabojums ir panākts, tomēr tik apjomīgam regulējumam ir nepieciešams ilgāks ieskriešanās laiks: "Esam noteikti dažas lietas pagrozījuši, pilnveidojuši, ko varētu teikt – jā. Bet noteikti jāņem vērā, ka jebkurš jauns regulējums, un it īpaši būvniecības, aptver un skar visus no mums un visas nozares, nenāk viegli un vienkārši, un viņam ir nepieciešami precizējumi un papildinājumi."
Pēc Ekonomikas ministrijas eksperta teiktā, galvenie uzlabojumi likumā ir saistīti, piemēram, ar tādiem jautājumiem kā būvniecībā iesaistīto pušu atbildība un ekspertīzes: "Neskatoties uz to, ka likums piecus gadus tika muļļāts, ja tā var teikt, ar sākotnējo ideju šo procesu padarīt vienkāršāku un caurspīdīgāku, bet to piecu gadu laikā daudz kas jau ir pazudis, pamainījies, bet pie atsevišķām lietām jau esam atgriežas atpakaļ, tikai citā ietvarā. Bet tāpat varam minēt tās lietas – nodalītā atbildība, ieviesta šī apdrošināšana, noteiktas šīs obligātās ekspertīzes vietas būvprojektā, kas tieši skar drošību. Nu, tādas lietas ir un tās strādā, tās projektētājiem jāievēro, un tā ir pamata lieta."
Tiesa, arī Renārs Špade piekrīt tam, ka normatīvu pārstrādāšanai atvēlētais laiks kopumā ir bijis pārāk īss, tāpēc pie to pilnveidošanas darbu nāksies turpināt. "Protams, ir darbs vēl priekšā, būvnormatīvi, kurus pēc jaunā likuma stāšanās spēkā nav reāli pusgada vai gada laikā pārstrādāt pēc būtības.
Līdz ar to tie tika pārizdoti, precizējot varbūt kļūdas un nepilnības, bet tas nākamais darbs ir šo būvnormatīvu sakārtošana, tā caurskatīšana, ko mēs pamazām arī sākam darīt," norāda ministrijas eksperts.
Kontroles birojs – maina attieksmi vai pārāk daudz funkciju?
Savukārt plašākai sabiedrībai pamanāmāks ir fakts, ka darbu no gada sākuma ir sācis Būvniecības valsts kontroles birojs, kurš kā savus pirmos darbus uzņēmās sabiedriski nozīmīgo ēku drošības pārbaudes un jauno publiski nozīmīgo ēku būvdarbu kontroli. Biroja vadītājs Pēteris Druķis atklāj, ka šogad izdevies apsekot aptuveni 1500 sabiedriski nozīmīgas ēkas, kas ir tikai neliela daļa kopējiem 30 tūkstošiem. Tomēr biroja darbība kopumā esot veicinājusi pakāpenisku attieksmes maiņu būvniecības industrijā.
"No pagājušā gada 1.oktobra, kad birojs uzsāka savu darbu, pamatā fokusējušies esam uz trijiem lieliem jautājumiem. Pirmais, esošo publisko ēku kontrole – šobrīd jau ir vairāk nekā 1500 ēkas pārbaudītas, un publiskajā telpā ir arī izskanējuši secinājumi. Mēs pielietojam diezgan vienkāršu, cilvēkam saprotamu informatīvo ietvaru - zaļš, dzeltens, sarkans. Un mēs no savas puses kopumā redzam, ka tas jau reflektē tālāk arī uz visu industriju," apgalvo Druķis.
Tomēr arī biroja priekšnieks piekrīt, ka esošais regulējums ir sadrumstalots un dažkārt neviennozīmīgi lasāms, kas rada augsni iespējamajiem pārkāpumiem.
"Mēs no savas puses arī realizējam šo kontroli uz objektiem, kuriem ir izsniegta būvatļauja pēc jaunā regulējuma. Un tas, ko mēs redzam šobrīd, ka tā galvenā problēma jeb lielākā nesaprašanās, ka šis regulējums ir diezgan sadrumstalots, dažādi lasāms, un likumdevējs ir devis dažādas iespējas, izvēles pakāpes atkarībā no tā, kam tu dari, ko tu dari, atkarībā no objekta veida un darbiem. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras puses, tas savukārt pavelk līdzi sev dažādus pārkāpumus," saka Druķis.
Tiesa, būvniecības nozares uzņēmumu vidū vērtējums par Būvniecības valsts kontroles biroja darbību ir nevienprātīgs. Līdzšinējā Latvijas Būvniecības padomes vadītāja uzskata, ka politikas veidotāji birojam vēlas piešķirt pārāk plašas funkcijas un pienākumus, vienlaikus nepārliecinoties, vai tas tiek galā ar jau esošajām funkcijām un vai pienākumu īstenošanai pietiks arī līdzekļu.
"Nepārtraukti mēs dzirdam, ka kontroles birojam vajadzētu piešķirt vēl tādu funkciju, tādu funkciju un tādu funkciju.
To mēs arī būvniecības padomē esam norādījuši Būvniecības kontroles biroja vadītājam, ka par kaut kādu funkciju paplašināšanu būtu korekti runāt ne ātrāk kā pēc kādiem gadiem trijiem, kad būs redzams – vismaz to, kas birojam uzticēts pašā sākumā, tas veic ar pārliecību, efektīvi," saka Rožulapa.
Attieksme padomju laiku līmenī?
Tomēr ne uzraugošo iestāžu pārstāvji, ne arī nozares profesionāļi joprojām nav mierā ar darba kultūru un atbildību par savu darbu, kāda vērojama gan nozares uzņēmumu darbā, gan arī plašākas sabiedrības attieksmē, atzīstot – nelieli uzlabojumi ir, tomēr sabiedrības attieksme mainās ļoti gausi.
Nepietiek ar jauniem normatīvajiem aktiem un stingrāku uzraudzības iestāžu darbību, ja gan būvniecības nozares uzņēmumu, gan arī pasūtītāju vidū nav pietiekami lielas ieinteresētības panākt kvalitatīvu un likumam atbilstošu rezultātu, uzsver eksperti.
Ekonomikas ministrijas pārstāvis Renārs Špade atzīst, ka atsevišķos gadījumos tomēr ir nedaudz uzlabojies pasūtītāju atbildības līmenis un būvnieki izjūt mazāku spiedienu savus darbus veikt pavirši vai sasteigti: "Tā viennozīmīgi ir grūti atbildēt. Droši vien ir varbūt vairāk ne tikai paši speciālisti, bet cilvēki no malas, paši pasūtītāji sāk vairāk interesēties. Īstenībā, tas arī būtu pats svarīgākais, jo bieži vien, lai gan būvnieks pielaiž kļūdas – apzināti, neapzināti – projektā notiek šis pasūtītāja spiediens. Pasūtītājam spiež termiņš, finansējums, un viņš attiecīgi spiež būvnieku vai projektētāju."
Tomēr skeptiskāks ir Pēteris Druķis, kurš uzsver – daudzos gadījumos attiecības starp būvniecības procesa dalībniekiem ir gandrīz vai vēl joprojām Padomju Savienības līmenī. Piemēram, izpildītāji joprojām aktīvi cenšas izvairīties no atbildības par apakšuzņēmēju veikumu.
"Šīs attiecības starp būvniecības dalībniekiem, viņas faktisko joprojām ir tādā Padomju Savienības ietvarā. Un tā problēma ir sekojoša: sabiedrība sagaida – ja es kā pasūtītājs esmu izvietojis pasūtījumu pie attiecīga projektētāja un pie būvdarbu veicēja, tad es sagaidu, ka šīs personas, neatkarīgi no tā, vai izvēlēsies apakšuzņēmējus un kādus ekspertus piesaistīs, ka viņi izdarīs darbu kvalitatīvi. Savukārt izpildītāju pusē šis darbs tiek veikts negodīgi, šis patērētājs tiek apmānīts, tiek ar viņu noslēgti līgumi, tālāk darbi tiek atdoti nekvalitatīviem izpildītājiem. Un ģenerāluzņēmējs tā it kā pat stāvētu malā ar tekstu – es jau neesmu vainīgs, to jau izdarīji viens, otrs vai trešais mans apakšuzņēmējs, kurš izrādījās nepietiekami kompetents, nepietiekami kvalitatīvs," skaidro Druķis.
Būvvaldēs pārmaiņas ir; grib vaļīgākas prasības
Savukārt Elīna Rožulapa norāda uz to, ka atsevišķas pozitīvas pārmaiņas tomēr ir vērojamas pašvaldību būvvalžu darbā – šobrīd tajās ir ievērojami mazāk iespēju "izsist cauri" projektus, kas neatbilst normatīviem. "Varu teikt komplimentu būvvaldēm, ka šobrīd kaut ko tā vienkārši "izsist cauri" nu – tas, neteiksim, ka vairs nav iespējams, varbūt atsevišķos gadījumos atsevišķām personām mazums kas ir iespējams. Bet tāda procesa likumība – tas gan, tādas sarunāšanas iespējas, par to labāk pat nesākt runāt," saka Rožulapa.
Lai gan tieši uz pašvaldību būvvaldēm balstās būtiskākā daļa no būvniecības nozares uzraudzības, nesen notikusī Pašvaldību savienības diskusija skaidri apliecināja, ka daudzi no uzraudzības caurumiem ir tieši pašvaldībās.
Un pašvaldības šobrīd ir nonākušas gluži kā starp diviem dzirnakmeņiem – lai gan no sabiedrība no tām sagaida stingrāku uzraudzību, arī pašām pašvaldībām ir pietrūcis laika pilnībā iepazīt jauno regulējumu, bez tam trūkst arī nepieciešamo speciālistu.
"Faktiski mums ir problēmas ar to, ka būvinspektoru mūsu valstī reāli pietrūkst. Skaidrs, ka šīs problēmas apzināšanu mēs zinām abas puses, un skaidrs, ka būvinspektoru apjoms ir pieaudzis nežēlīgi saistībā ar šo jauno būvniecības procesu," saka Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Aino Salmiņš. Viņš pievērš uzmanību, ka viena no problēmām, kuru pašvaldības prognozēja jau pirms jaunā regulējuma stāšanās spēkā, tiešām ir aktualizējusies. Lai šo problēmu risinātu, Pašvaldību savienība vēlas ievērojami vienkāršot trūkstošo speciālistu piesaisti, mīkstinot prasības būvinspektoru kvalifikācijai un pieredzei, kā arī vienkāršojot būvinspektoru kvalifikācijas pārbaudes, norāda Pašvaldību savienības pārstāvis.
No vairākām pašvaldībām arī izskan aicinājums ieviest pielaidīgākas prasības pret būvinspektoru iespējām apvienot darbus vairākās darba vietās.
Komentē Krustpils novada pašvaldības izpilddirektors Raivis Ragainis: "Protams, ka mazās pašvaldības nevarēs samaksāt tādu atalgojumu, kādu samaksās Pierīga. Te ir runa par to, ka viņš nevarētu praktizēt savā pārraugāmajā teritorijā, bet citur – ja viņš citā novadā praktizē, kāpēc gan lai tas tā nevarētu būt. Bet problēma jau nav tikai ar būvinspektoriem, problēma ir arī ar arhitektiem – arī to vairs nav, kas nāk un strādā."
Būvniecības nozares sakārtošanai būtisks traucēklis ir arī pagātnes mantojums, piemēram, iepriekšējos gados nelikumīgi uzbūvētās būves.
Dobeles novada pašvaldības priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns uzskata – iepriekš uzbūvēto vajadzētu legalizēt, bet nākotnē pret nelegālo būvniecību jāvēršas krietni bargāk: "Manuprāt, būtu laiks izšķirties, ka kāds ir brīdis, ka šis iepriekšējais periods būtu jālegalizē, un jāļauj zināmā mērā atjaunot un legalizēt, jo tas ir reāls fakts. Bet nākotnē mums ir jāskatās tā, lai nebūtu nelegālās būves. Es nerunāju par šiem logu 20 centimetriem šurp vai turp, tas būtu tāds sarežģītuma jautājumu risinājums, bet kopumā mums nebūtu jārunā par nelegālajām būvēm Latvijā. Citādi mēs radam skaidru atbildi, ka varam būvēt kā gribam, un vēlāk to naudu vieglāk vai grūtāk samaksāsim."
Savukārt Raivis Ragainis uzsver, ka pašvaldības šobrīd nav ieinteresētas pret iedzīvotājiem vērsties pārāk bargi un nesamērīgi: "Šeit ir jāsaprot to, ka lauku teritorijās mēs bieži vien vairs neejam stādīt kaut kādus protokolus par nelikumīgu būvi, jo to nevar legalizēt, bet mēs neuzdrošināmies un iet un teikt, ka viņam būs jānojauc kāda būve, ko viņš pirms 3-5 gadiem uzbūvējis. Tā kā arī šis jautājums – tā ir samērība, ja viņam tur nekādu kaimiņu, viņam vienam pašam 10 hektāru, un viņš ir pārbūvējis vasarnīcu par māju, te arī jāsaprot, ka mēs viņam nevaram ļaut šo māju nojaukt un tāpēc neejam pie viņa un neliekam to sodu. Mums laukos to iedzīvotāju jau tā vairs nav, mēs nerunājam te, pilsēta ir viens, lauki ir otrs, mēs esam priecīgi, ka viņi kaut ko uzbūvē."
Ne sarežģītāks regulējums, bet rūpīgāka uzraudzība
Sabiedrībā pēdējā gada laikā ir izskanējis arī viedoklis, ka nelegālo būvniecību lielā mērā ir veicinājis fakts, ka jaunais regulējums ir pārlieku sarežģīts, piemēram, nelielu mājsaimniecību ēku būvniecībai. Tiesa, eksperti tam gan nepiekrīt, norādot, ka pats regulējums ir kļuvis pat nedaudz vienkāršāks. Taču atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šobrīd normatīvu ievērošana tiek uzraudzīta rūpīgāk.
"Tam īsti nevar piekrist, tur drīzāk ir tas apstāklis, ka iepriekšējais regulējums jau pats par sevi nebija slikts. Tikai galvenā problēma bija kāda – to varēja atļauties neievērot nezin kāpēc. Un tagad kopumā tā attieksme nav pārāk mainījusies, bet līdz ar to, ka ir daudz skaidrāk aprakstītas kaut kādas lietas, procedūras, kas attiecas tieši uz mazajām būvēm, daudz skaidrāk ir tas, ka arī mazai būvei ir kaut kādas skaņošanas procedūras," skaidro Rožulapa.
Līdzšinējā Latvijas Būvniecības padomes vadītājas teiktais liek arī domāt, ka, iespējams, pēdēja gada laikā notikušie mēģinājumi atrast par situāciju nozarē atbildīgos politiķus, iespējams, ir bijuši kļūmīgi.
Būvniecības padomes vadītāja uzskata – arī kādreizējās Valsts būvinspekcijas saglabāšana nebūtu spējusi novērst Zolitūdes traģēdiju.
"Tur es nepievienošos kopējai dziesmai, ka lūk likvidējām Valsts būvinspekciju, un tāpēc viss notika. Visi tie iemesli, kas tika nosaukti, kāpēc būvinspekcija tika likvidēta – tieši tā arī bija, ka funkcijas dublējās ar pašvaldību būvinspektoriem, lēmumi netika pieņemti pietiekami operatīvi, un īstenībā tā institūcija bija kļuvusi diezgan formāla un nelietderīga. Un ja tā netiktu likvidēta – tas nebūtu mainījis pilnīgi neko."
Tāpat praktisku ekspertu teiktais mudina aizdomāties, ka pretēji sabiedrības vēlmei atrast vainīgos politiķu vidū un atrisināt nozares nesakārtotību ar jaunu likumu palīdzību, galvenā atbildība gulstas uz ievērojami plašāku sabiedrības daļu. Tostarp arī iedzīvotājiem, kuri, veicot remontus paši savos mājokļos, joprojām uzskata par pieņemamu pārkāpt gan likuma normas, gan arī speciālistu brīdinājumus, un to mudina darīt arī uzņēmējus nozarē.
