Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar "Vienotības" ekonomikas pārzinātāju Vjačeslavu Dombrovski.
Vjačeslavs Dombrovskis (Vj.D.) Viņš ir pašreizējā valdībā ekonomikas ministrs, iepriekšējās vēlēšanās startējis no Zatlera Reformu partijas. Tagad startē "Vienotības" Zemgales apgabala sarakstā ar trešo kārtas numuru. Ir doktora grāds ekonomikā.
A.P. Partijas programmā minēts, ka gribat izveidot Latvijas Izaugsmes banku. Likvidējot Hipotēku un zemes banku, attīstības banka netika veidota, bet gan tika radīta Latvijas attīstības finanšu institūcija "Altum". Kāpēc tagad atkal vēlaties veidot banku?
Vj.D. Šī nebūs tā banka, kas piesaistīs iedzīvotāju depozītus.
Komentārs
Pie varas būt nav viegli, īpaši, tik ilgi, cik spējusi noturēties "Vienotība”, jo par jebkuru partijas priekšvēlēšanas programmā ierakstīto apņemšanos, var jautāt – kāpēc tas nav izdarīts jau līdz šim? Nekā īpaši pārsteidzoša priekšvēlēšanu programmā, kas attiektos uz ekonomikas sadaļu, nav. Tik beigās joprojām izskan solījums – nu jau ir radīti priekšnosacījumi, lai Latvija pārliecinoši ieņemtu vietu attīstīto valstu saimē un tuvinātos vidējam ES labklājības līmenim.
Tiesa, tieši ar to tuvināšanos ir kā ir. Intervijas laikā, pašreizējais ekonomikas ministrs, bijušais reformists un nu „Vienotības” saraksta pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis uz jautājumu – pēc cik gadiem tad mēs varētu ne tikai tuvināties, bet varbūt arī sasniegt Eiropas valstu līmeni, atbild ar matemātikas uzdevuma nosacījumu uzskaitīšanu. Rēķināt nebija nekādas vēlēšanās, taču varu ieteikt, aprēķinus veikt pašiem, lai vismaz varētu tieši atbildēt tiekoties ar vēlētājiem.
Partija arī sola veidot nodokļu politiku, kas mazina nevienlīdzību un taisnīgāk sadala nodokļu slogu starp iedzīvotājiem ar zemiem un augstiem ienākumiem. Vj.Dombrovskis uzsver, ka nākamgad plānots samazināt darbaspēka nodokli. Tāpat ir plāns izveidot Latvijas Izaugsmes banku, kas varētu palīdzēt tiem, kuri uzsākt uzņēmējdarbību, un, kas piesaista investīcijas.
Tiesa, uz jautājumu, kāpēc tad šāda banka netika izveidota uz Hipotēku bankas bāzes, bet tapa speciāla Latvijas attīstības finanšu institūcija "Altum", Vj.Dombrovskis īsti atbildēt nevar, tā esot Finanšu ministrijas atbildība, bet banka būšot pavisam drīz.
Tā vien liekas, ka savulaik reformista Edmunda Sprūdža iniciatīva, radīt speciālu plānu Latgalei, kas bija kā atbilde tā saucamās legālās kontrabandas ierobežošanai šajā reģionā, radījusi savdabīgu precedentu – un nu jau "Vienotība” gatava katram reģionam radīt pa savam attīstības plānam, šķiet, vienlaicīgi aizmirstot, ka ir jau sen radīts Latvijas Nacionālais attīstības plāns. Jāpiebilst, ka vēl savulaik premjers Valdis Dombrovskis radīja speciālu institūciju - Pārresoru koordinācijas centru, kuras viens no uzdevumiem bija tieši cīnīties ar dažādiem plāniem, kas tiek radīti viens pēc otra, bet jēgas nekādas.
Priekšvēlēšanu programmā arī solīts īstenot (vai tiešām beidzot pabeigt?) valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldes reformu. Šīs reformas ieilgšana un nespēja nekādi vienoties – kā tad īsti valsts kapitāls nākotnē tiks pārvaldīts, ir viens no iemesliem, kas traucē Latvijai iestāties prestižā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD. "Parastajam" vēlētājam šī organizācija neko daudz neizsaka, taču tad, kad tiek pieminētas valsts uzņēmumu padomes, kur nereti savulaik „barojās” esošiem vai izbijušie politiķi – uzreiz iet spuras pa gaisu.
Tiesa, pati "Vienotība" par padomēm programmā nemin ne vārda, lai arī tas ir viens no klupšanas akmeņiem, kas traucē reformu pabeigt. Turklāt, kā var saprast no sarunas, arī pašā "Vienotībā" par šo jautājumu vienotības nav.
Tāpat kā partijai nav skaidra pozīcija – vai nodokļus Latvijā vajadzētu palielināt, kur ņemt trūkstošo darbaspēku, kā arī vai valdībai ir jāpērk „Latvijas gāzes” akcijas. Saruna ar šīs valdības ekonomikas ministru Vj.Dombrovski notika tieši dienu pēc tam, kad Latvijas valdība nolēma izteikt nesaistošo priekšlikumu iegādāties Vācijas uzņēmumam "EO.N Ruhrgas" piederošās gāzes kompānijas akcijas, taču skaidras atbildes – pirks vai nepirks, joprojām nav, tikai mīklaini mājieni par dažādām iespējām.
Komentē Aiga Pelane
Kāpēc tad bija vajadzīgs veidot "Altum"? Vai tas nesanāk kaut kāds starpposms?
Šo procesu vada Finanšu ministrija. Vai nu tad man vajadzēja vairāk sagatavoties konkrēti šiem jautājumiem, vai arī jautājiet Finanšu ministrijai.
Kad tiks izveidota šāda banka?
Tas būs ļoti drīz.
Partijas programmā minēts, ka Latvija kļūs par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalsti, īstenojot dalībai nepieciešamās reformas, it īpaši – valsts un kapitālsabiedrību pārvaldības reformu. Šī reforma sākta jau salīdzinoši sen. Kāpēc tā joprojām nav īstenota?
Uz likumprojekta trešo lasījumu Saeimā ir iesniegti ap 100 priekšlikumi. Vajadzīgs laiks, lai visus šos priekšlikumus izskatītu. Un, protams, ļoti sensitīvs ir jautājums par valsts kapitālsabiedrību padomēm. Iespējams, ka pateicoties iepriekšējo politiķu ne vienmēr pārdomātiem lēmumiem, sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka padomju galvenā funkcija ir nodrošināt politiķus vai bijušos politiķus ar labi apmaksātām vietām. Diemžēl bija arī politiķi, kas šo priekšstatu veicināja, bet dzīves skarbā patiesība ir tāda, ka padomes ir absolūti izšķirošas valsts sabiedrību efektīvai uzraudzībai.
Tad jūs esat par uzņēmumu padomju atjaunošanu?
Vismaz es personīgi – jā. Šāda ir arī OECD pozīcija. Taču te nav runa, ka mēs to darām, jo kādam tas ir vajadzīgs. Es personīgi uzskatu, ka efektīva valsts kapitālsabiedrību uzraudzība bez padomēm nav iespējama.
Mēs vairāk šobrīd runājam par "Vienotības" priekšvēlēšanu programmas uzstādījumiem. Vai arī partija, nonākot atkārtoti pie varas, iestāsies par padomju atjaunošanu valsts kapitālsabiedrībās?
Formulējums programmā ir tāds, kāds ir ...
...tāds izplūdis?
Izmantosim citu vārdu - kodolīgs. Tāpēc arī saku, ka tas ir mans personiskais viedoklis. Jau minēju, ka šis jautājums ir sensitīva lieta. Piemēram, Ilma Čepāne [deputāte no "Vienotības"] iestājas pret padomju atjaunošana. Cik saprotu, pateicoties lielā mērā arī viņai, padomes savulaik tika likvidētas. Taču, praktiski strādājot šajā ministrijā, klausoties, ko saka kolēģi no citām ministrijām, kur arī ir pārziņā vairākas valsts kapitālsabiedrības, viennozīmīgi ir skaidrs, ka efektīva uzraudzība bez padomēm nav iespējama. Pasaulē, tai skaitā arī OECD, skatās uz mums ar zināmu neizpratni. Korporatīvā pārvaldībā pieņemts, ka ir valde, kas atbild par uzņēmuma operatīvo darbību, un ir padome, kura nosaka uzņēmuma stratēģisko ietvaru un uzrauga galvenos lēmumus. Nekas cits labāks pasaulē nav izdomāts.
Programmā minēts, ka līdztekus jau izstrādātajam Latgales attīstības plānām tiks izstrādāts arī Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Lielrīgas reģiona attīstības plāns. Vai Latvija nav pārāk maza, lai katram reģionam veidotu savu attīstības plānu? Turklāt ir arī Nacionālais attīstības plāns. Ko dos šie papildu vēl četri attīstības plāni?
Tas vairāk ir no reģionālās politikas jomas. Viens plāns visai Latvijā – jā, tas ir iespējams, bet jāņem vērā, ka Latvija ir valsts, kur ir ne tikai Rīga, bet arī reģioni. Reģionu ekonomiskā attīstība prasa nedaudz citus risinājumus nekā Rīgas ekonomiskā attīstība. Un katram reģionam – patīk tas mums vai nē – ir sava specifika. Piemēram, Zemgales reģions raksturojas gan ar lauksaimniecības zemēm, gan ar to, ka industrijas attīstības ziņā ļoti liels trumpis ir tuvums Rīgai, tuvums maģistrālajam ceļam – Via Baltica", un no padomju laikiem ir labi saglabājusies industriālā infrastruktūra, piemēram, elektrības pieslēgumi. Tātad šim reģionam ir salīdzinoši lielas priekšrocības piesaistīt industriālo ražošanu. Ir Kurzemes reģions, kurš, piemēram, industriālās attīstības ziņā nedaudz klibo. Iespējams, tāpēc, ka netika veidota nepieciešamā infrastruktūra, iespējams, arī attāluma ziņā, jo lai tiktu līdz Rīgai, vajag trīs četras stundas. Arī Latgale ir specifisks reģions. Reģionu attīstībai ir savi izaicinājumi, sava specifika un mums tā jāņem vērā, izstrādājot konkrētus plānus.
Nav jau runa tik daudz par to, ka katram reģionam ir specifika. Latvijā ir sarakstīti ļoti daudzi dažādi plāni. Ir taču Nacionālais attīstības plāns, kur visas šīs reģioniem specifiskās lietas var atrunāt. Ko dos vēl četri jauni?
Ar savu pieredzi varu pateikt, ka to plānu ir daudz tāpēc, ka politiķi un valdības mainās pārāk bieži. Tie plāni ir uz kādiem pieciem septiņiem gadiem. Ja valdība mainās reizi gadā un parādās jauni ministri ar savām idejām, tad sākas plānu grozījumi vai rodas jauni plāni. Manā iepriekšējā amatā Izglītības ministrijā man vienā brīdī bija diezgan liela atklāsme. Proti, kādas reģionālās vizītes laikā, skolotāji teica: "Vai jūs lūdzu varat pabeigt iepriekšējās reformas, pirms sākt jaunas?"
Tāpēc es gribu saprast – ko tad šie plāni, kas ierakstīti jūsu partijas programmā, dos? Jūs izstrādāsiet katram reģionam savu plānu – nu un? Varbūt noder Nacionālais attīstības plāns, kas pieņemts?
Es varbūt pateikšu piemēru, lai būtu pilnīga skaidrība. Piemēram, jūs vēlaties izremontēt savu dzīvokli. Kā jūs to darīsiet bez plāna? Jūs jau varat būvniekiem izstāstīt, kāds ir jūsu redzējums. Pēc nedēļas jūsu redzējums varbūt mainīsies. Būvnieki droši vien arī piestādīs jums lielu rēķinu, kas atspoguļos jūsu biežās ideju maiņas, jo viņiem vajadzēs visu pārstrādāt.
Es jautāju nedaudz kaut ko citu – vai tas, ka "Vienotība" katram reģionam uzrakstīs savu plānu, reāli arī kaut ko mainīs? Plānu jau ir daudz.
Es domāju, ka nav nekas slikts, ja cilvēki plāno. Es turpināšu tomēr ar piemēru par būvniekiem – ja jums tomēr būs kāds dizains, tehniskais plāns, kā jūs to darīsiet, tad būvniekiem būs skaidrāks, ko vispār vēlaties panākt, un viņi jums palīdzēs šo plānu īstenot. Tad jums būs vieglāk uzraudzīt arī būvnieku darbu.
Atbildot uz jūsu jautājumu – kā izdarīt tā, lai tie plāni tiktu īstenoti vai vismaz būtu konsekvence, tad man jāsaka tā - ja nemainās dzīvokļa īpašnieks un būvnieki, tad tas, visticamāk, veiksmīgi arī tiks izdarīts.
Programmā rakstīts, ka ir radīti priekšnosacījumi, lai Latvija pārliecinoši ieņemtu vietu attīstīto valstu saimē un tuvinātos vidējam Eiropas Savienības (ES) labklājības līmenim. Ja tagad tuvināmies, tad kad mēs to sasniegsim?
Pavisam drīz tas nebūs. Tas ir matemātiskais vingrinājums. Ja jūs paņemsiet kādas ES valsts vidējo izaugsmes tempu, kas būs ap diviem trim procentiem, ja pieņemsim, ka Latvija augs vai nu četri, vai arī seši septiņi procenti gadā, tad šo atbildi var aprēķināt.
No uzņēmējiem nereti nākas dzirdēt, ka sāk pietrūkt darbaspēka. Cilvēki turpina aizbraukt. Kur ņemsim cilvēkus, kas šeit strādās? Vai pieļaujat, ka turpmāko četru gadu laikā varētu tikt mīkstināta imigrācijas politika?
Migrācijai ir ne tikai ekonomiskais aspekts, bet arī cita ietekme un sekas. Tāpēc ir iemesli, kāpēc šis jautājums ir sensitīvs. Es varu runāt šauri - ko es vēlētos ekonomikas veicināšanas ziņā, bet man tomēr ir jāņem vērā tas, cik tas ir vai nav reālistiski. Tāpēc es domāju, ka mums, pirms ķerties klāt pie šīs iespējas, vajadzētu izsmelt pārējās alternatīvas.
Šajā gadījumā, pirmkārt, gribu pievērst uzmanību tam, ka pašreizējā izglītības sistēma nenodrošina kvalificētu darbaspēku tādā mērā, kādā varētu. Proti, mēs varam paņemt desmit nejauši izraudzītus jauniešus, kas tikko pabeiguši pamatskolu. Statistika liecina, ka no viņiem viens vispār neturpinās mācības. Tātad nekādas specialitātes viņam nebūs. Trīs ies uz arodskolu. Te gan jāpiebilst, ka nav līdz galam skaidrs, vai visi trīs saņems izglītību un apgūs prasmes, kas būs pieprasītas mūsu darba tirgū. Atlikušie seši dosies uz vidusskolu. No tiem sešiem – divi tālāk neturpinās savas mācības, viņiem būs tikai vidusskolas sertifikāts un nebūs nekādas specialitātes darba tirgū. No pārējiem četriem, kas ies uz augstskolu, divi izvēlēsies mācīties sociālās zinātnes, viens – humanitārās un viens - eksaktās.
No uzņēmēju viedokļa, protams, varam runāt par to, ka visi, kas ies uz sociālajām zinātnēm, vadīs uzņēmumus vai arī strādās uzņēmumos par juristiem. Bet, piedodiet, uzņēmums nevar darboties tikai, ja tur ir vadītājs un jurists. Tāpēc viņiem ir vajadzīgi cilvēki, kas varētu radīt pievienoto vērtību, kam nav saistība ar vadīšanu vai juridisko pakalpojumu sniegšanu. Rezumējot– kopumā ar arodskolas beidzējiem mums ir četri cilvēki, par kuriem varam pateikt, ka viņiem ir specialitāte, kas, iespējams, ir pieprasīta darba tirgū.
Mums ir ļoti svarīga profesionālā izglītībā - lai mums nevis trīs cilvēki apgūst profesionālo izglītību, bet vismaz pieci no desmit. Šajā jautājumā daudz kas tiek jau darīts, piemēram, pēdējo trīs gadu laikā investēti ļoti lieli līdzekļi padsmit profesionālajās skolās. Tātad, pirmkārt, notiek to konsolidācija. Otrkārt, šajās skolās tā saucamais profesionālās izglītības kompetences centrs ir investējis lielu ES fondu naudu, lai tur būtu gan fiziska vieta, kurā jaunieši varētu noticēt, ka tā biļete uz nākotni, gan iekārtas, uz kurām jaunieši varētu mācīties. Ir arī turpmākie darāmie darbi un viens no tiem - jautājums par šo mācībspēku darba apmaksu.
Iespējams, mainot šo situāciju, nākotnē varbūt arī darbinieku pietiks. Kā risināt pašreizējās problēmas, jo uzņēmējiem darbinieku vajag šodien?
Mums šodien bezdarba līmenis ir pietiekami augsts, lai darbaspēks būtu. Ir arī programmas, mūžizglītības pasākumi, kas ļaut cilvēkiem pārkvalificēties. Visas iespējas vēl nav izsmeltas.
Bet tad, kad tās tiks izsmeltas, tad jāsaka tā - mums ir valsts, kur divi miljoni iedzīvotāji cenšas uzturēt publisko infrastruktūru, sākot no ceļiem un beidzot ar skolām un slimnīcām, kas savulaik tika izveidota aptuveni četriem miljoniem iedzīvotāju.
Proti?
Tas ir grūti. Lai visu šo infrastruktūru uzturētu – jā, mums vajag cilvēkus. Bet te mēs atduramies pret politiskiem jautājumiem – cilvēkus no kurienes? Kā mēs iekļausim šos cilvēkus Latvijas sabiedrībā? Mums joprojām ar latviešiem un krieviem ne visai labi iet.
Vai jūs pieļaujat, ka agrāk vai vēlāk, bet šai diskusijai būs jābūt?
Jā, bet šī diskusija visticamāk nav nākamā gada vai divu gadu jautājums.
Ar investīciju piesaisti šobrīd Latvijā neiet īpaši labi, lai arī pievienojāmies eiro zonai un daudzi cerēja, ka tas dos papildu stimulu. Kas ir galvenie iemesli, kāpēc tā notiek? Vai te pie vainas, ka kopumā mūsu reģionā ir pieauguši riski saistībā ar Ukrainas/Krievijas krīzi? Vai tas notiek iekšēju problēmu dēļ?
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) nodarbojas ar investīciju piesaisti. Tas, ko redzu – pieprasījums ir. Proti, ja mēs sēžam kādā veikalā, tad var redzēt, ka ik pa laikam veikalā ienāk potenciālie pircēji, apskatās...
...un iziet ārā.
Ne visi, bet daudzi. Ārvalstu uzņēmējiem ir interese pārcelt savu ražošanu uz kādu citu vietu pasaulē, iespējams, lai izmantotu lētāku darbaspēku. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mēs konkurējam ar vairākām citām valstīm. Nevajag iedomāties, ka Latvija ir vienīgā valsts uz pasaules, uz kuru, piemēram, kāds ASV vai Vācijas uzņēmējs grib pārcelt daļu no savas ražošanas. Tā nav – mēs konkurējam ar Poliju, Čehiju, Slovēniju, Slovākiju un tā tālāk.
Es nezinu, kurš nopietni bija uzskatījis, ka pievienošanās eiro veicinās ārvalstu investīcijas.
Bija tāds arguments – ka paliekam drošāki un tāpēc nāks vairāk investīciju.
Tas ir varbūt viens no faktoriem, kas ierindojas kopējā faktoru rindā kaut kādā vietā.
Kāpēc tad pircēji iet ārā no tā mūsu veikala, kāpēc neizvēlas Latviju?
Pirmkārt, industriālo zonu piedāvājums. Investori meklē vietu, kur ražot. Tad tajā vietā vajadzētu ceļu tuvumu, infrastruktūru - ūdens apgādi, elektrības pieslēgumu. Vajag, lai būtu zemes gabals kā tāds, kuru varētu iegādāties par saprātīgu cenu. Diemžēl, ja zemes gabals nepieder pašvaldībai, tad ne vienmēr varam runāt par saprātīgu zemes cenu, jo ar īpašnieku apetīti ir visādi.
Ja paskatāmies uz mūsu reģioniem, tad piedāvājuma ziņā tie ir dažādā gatavības stadijā. Piemēram, Ventspils reģions ir ļoti sarosījies šajā ziņā. Viņiem daudz kas ir, bet ne viss. Vai, piemēram, Dobele – arī no padomju laikiem gandrīz viss ir, bet pašvaldībai nav zemes gabalu. Tās ir iepriekšējo gadu privatizācijas sekas, bet tad, kad nāk investori, viņi grib konkrētību, un nevis, ka viņiem jāmeklē privātzemju īpašnieks, jāvienojas. Diemžēl patlaban industriālajām zonām katrai ir sava problēma.
Otrkārt, tas pats darbaspēks. Investors uzdod jautājumu – vai ir pieejams darbaspēks ar iemaņām, kvalificēts kaut ko konkrēti darīt.
Te atgriežamies pie tās pašas profesionālās izglītības, par kuru mēs iepriekšējos 25 gadus bijām aizmirsuši, fokusējušies par augstskolu, kura pārveidojas par sociālo zinātņu rūpnīcu.
Šie ir divi elementi, kas jāsaved kārtībā. Tātad – industriālo zonu piedāvājums reģionos un profesionālā izglītība.
Vai ārējās reģionālās problēmas, proti, Ukrainas/Krievijas konflikts un mūsu tuvums Krievijai arī ietekmē investoru lēmumus?
Nevienā no savām sarunām ar potenciālajiem investoriem neesmu dzirdējis, ka viņi minētu, ka Krievijas tuvums ir ievērojams mīnuss.
Sarunās ar citu partiju pārstāvjiem viņi kā vienu no iemesliem, kas traucē ienākt Latvijā investīcijām, min nodokļu likmju pārāk biežo maiņu.
Es nezinu, uz ko viņi balsta savus priekšstatus. Ja runa ir par ārvalstu investīcijām – mēs varam runāt ar tiem, kas te ir, un potenciālajiem, kas te skatās iespējas. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ar viņiem runā, es arī ar viņiem periodiski komunicēju un tur neparādās nodokļu politika kā problēma. Turklāt, piedodiet, valsts tikko salīdzinoši ievērojami samazinājusi darbaspēka nodokļus – par ko uzņēmējiem sūdzēties? Mūsu uzņēmēji, turklāt visticamāk, kas ir mazi, sūdzas par pārmaiņām, kas skar mikrouzņēmuma nodokli, bet ārvalstu investori parasti šajā režīmā nestrādā. Ārvalstu investori par nodokļu politiku nesūdzas.
Jūsu kolēģis, finanšu ministrs Andris Vilks vasarā aizsāka diskusiju par to, ka, iespējams, būs jālemj par kopējā nodokļu sloga palielināšanu, lai apmierinātu visus augošos iedzīvotāju pieprasījumus. Vai pieļaujat, ka pēc gada vai diviem trim kopumā nodokļi tomēr tiks celti?
Es pieļauju, ka šāda diskusija varētu būt. Bet valdības vadītāja un partijas vadītāji viennozīmīgi ir pauduši viedokli, ka nākamgad nodokļi netiks celti. No 1.janvāra tiks samazināts darbaspēka nodoklis.
Vai Latvija to varēs atļauties, ņemot vērā Krievijas embargo un, iespējams, ka pat tā pastiprināšanos?
Šobrīd nākamā gada budžetā ir ieplānots darbaspēka nodokļa samazinājums. Tā embargo dēļ, kas ir uz doto brīdi, esam pārskatījuši savas izaugsmes prognozes par vienu procentpunktu. Mēs nerunājam par ļoti būtiskām sekām.
Bet ja situācija pasliktinās?
Ja būs eskalācija, tad arī konkrēti runāsim, ko tas nozīmē. Tagad tās būs spekulācijas. Risināsim problēmas tad, kad tās parādīsies.
Vai daļēja potenciālo problēmu risināšana varētu notikt uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina?
Manuprāt, jā.
Minējāt, ka diskusijai par nodokļu palielināšanu vajadzētu būt. Kad tā varētu sākties?
Man ir grūti teikt, es tagad vairāk fokusējos uz savu atbildības jomu.
Vai drīzāk nav tā, ka pirms vēlēšanām par nodokļu celšanu nav populāri runāt, un tāpēc ir šāda izvairīga atbilde?
Tas ir jautājums par politiskām prioritātēm. Budžeta ieņēmumi veidojas no nodokļu ieņēmumiem. Izdevumu daļa veidojas no politiķu solījumiem.
Jūsu partijas politiķi arī sola – vairāk naudas veselības aprūpei, izglītībai... Jūs taču labi saprotat, ka tas prasa papildu izdevumus.
Es ļoti labi saprotu - solījumu kopsumma ir ierobežota ar nodokļu ieņēmumu, tas ir, nodokļu sloga kopsummu.
Tad šobrīd "Vienotības" solījumi nepārsniedz nodokļu ieņēmumu kopsummu?
Mēs ļoti labi saprotam, ka paliksim, visticamāk, valdībā arī pēc vēlēšanām, tāpēc mums vajag atbildēt par mūsu vārdiem.
Kāpēc Latvijas valdībai vajag pirkt "Latvijas gāzes" (LG) akcijas?
Sākšu ar salīdzinājumu – salīdzināsim LG ar "Latvenergo". Skaidrs, ka abi uzņēmumi ir ar stratēģisku nozīmi. Tad ir jautājums – kāpēc viens no viņiem ir valsts īpašumā, bet otrs – nē.
"Latvenergo" pilnībā pieder valstij, savukārt LG gadījumā valdība iegādājas mazākuma akcijas?
Tas ir ceļš, kuru vajag sākt. Tur ir vairāki akcionāri. Ja uzskatām, - un es uzskatu, ka LG ir valstij stratēģiski nozīmīgs uzņēmums -, tad stratēģiskais mērķis ir atgūt kontroli pār šo uzņēmumu, īpaši gribu uzsvērt – svarīga ir Inčukalna gāzes krātuve. Kā to darīt? Taktiskie ceļi var būt dažādi.
Tad jūs uzskatāt, ka valdībai noteikti jāpērk LG akcijas?
Es to neteicu. Tas ir viens, bet ne vienīgais no taktiskajiem ceļš, kā atgūt kontroli pār LG.
Kādas tad vēl ir iespējas?
Ir citi ceļi.
Pavasarī enerģētikas likums tika mainīts un gāzes tirgus liberalizācija tika atlikta līdz 2017.gadam. Vai, ņemot vērā situāciju Krievijā, pieļaujat, ka varētu vēlreiz grozīt likumu un liberalizēt tirgu ātrāk? Vai tam ir kāda jēga?
Pirmkārt, jēga ir tam, lai būtu alternatīvie piegādes ceļi. Un, otrkārt, ja, piemēram, sašķidrinātās gāzes cena kļūs zemāka par "Gazprom" gāzes cenu vai arī kaut kādu iemeslu dēļ "Gazprom" atteiksies pārdot gāzi Latvijai.
Vienkārši deklarācija, ka ir kaut kas liberalizēts, pati par sevi neuzbūvēs ne sašķidrinātās gāzes termināli, ne gāzes vadu ar Poliju un Lietuvu.
Lietuvā gada beigās būs sašķidrinātās gāzes terminālis. Kā saka enerģētikas eksperti, šī pavasarī grozītā likuma dēļ mēs šo Lietuvas gāzi nevarēsim pirkt.
Bet tad mums vajag uzdot jautājumu – ja viņi gribētu pārdot, vai būtu to maz izdevīgi pirkt.
Viņi pat nevar mums piedāvāt, un runa nav pat par cenu. Vienkārši likums šobrīd aizliedz mums pirkt to gāzi no viņiem.
Zinot to, ka pasaulē sašķidrinātās gāzes cenas ir par kādiem 50% augstākas nekā tās gāzes cenas, ko piegādā "Gazprom", tad nav grūti uzminēt, kāda ir tā cena.
Cik droši varam justies, ja vienīgais piegādātājs praktiski ir tikai "Gazprom"?
Es atkārtošu vēlreiz – drošības jautājuma galvenais aspekts ir alternatīvu esamība. Vai nu jūs no šīs istabas varat iziet tikai pa vienām durvīm, vai arī ir vēl arī citas durvis, kas ir daļa no ugunsdrošības jautājumiem. Tāpat arī te. Problēma šobrīd ir, ka varam saņemt gāzi tikai no Krievijas. Šī problēma šobrīd tiek risināta. Pirmkārt, Lietuvā praktiski sašķidrinātās gāzes terminālis ir uzbūvēts, otrkārt – ir izkustināta no dīkstāves un ar ļoti augstu varbūtību sāksies Polijas-Lietuvas starpsavienojuma būvniecība, kas mums pēc būtības nodrošinās pieeju pie vēl viena sašķidrinātā gāzes termināla Polijā. Šī alternatīva tātad ir. Tad, kad ir alternatīvas, ir jautājums - vai jūs tās izmantosiet? Man te kabinetā ir divas izejas. Es izmantoju šo tuvāko, jo tās otras durvis ved uz citu telpu. Parasti to es neizmantoju, ja vien šī pirmā izeja nebūs nobloķēta. Tāpat arī ar gāzes piegādēm. Tad, kad alternatīvas būs, tad galvenais jautājums, vai tās izmantot, ir jautājums par cenu - vai tas ir izdevīgi. Un otrs – vai pašreizējā sistēma nav kaut kādā veidā nobloķēta.
Runājot jūsu līdzībās - jūs tās durvis, caur kurām ikdienā nestaigājat, esat aizslēdzis un atslēgu izmetis pa logu. Ja kaut kas notiek – pašreizējais likums paredz, ka jūs līdz 2017.gadam neko nevarat darīt.
Lūdzu pacietību. Tātad, cenas ziņā sašķidrinātā gāze ir dārgāka nekā dabasgāze. Lietuvā būs uzbūvēts sašķidrinātās gāzes terminālis un, ja Lietuva spēs piedāvāt interesantu cenu, mēs par to diskutēsim.
Bet, runājot par likumdošanu, līdz 2017.gadam darbojas akcionāru līgums. Liberalizējot gāzes tirgu, kas tagad vairāk būtu deklaratīvs solis, sekas varētu būt tiesvedība un arī zaudējumi Latvijas valstij. Jautājums, manuprāt, ir – vai tas, ka mēs līdz 2017.gadam liberalizējam gāzes tirgu un ir riski Latvijas valstij radīt zaudējumus, atsver potenciālos ieguvumus tagad, proti, dārgāku gāzi no sašķidrinātā gāzes termināla, vai vienkārši deklaratīvus paziņojumus. Ieguvumi parādīsies tad, kad vai nu sašķidrinātās gāzes cenas kļūs zemākas nekā tās, ko piedāvā "Gazprom", vai nu tad, kad "Gazprom" kādu iemeslu dēļ atteiksies pārdot gāzi. Tādā gadījumā izmainīt likumdošanu var arī dažu dienu laikā.
