Īpašās pārraides

«Asinspirts Rīgā» – starptautiskā prese par Barikādēm

Īpašās pārraides

Režisors Viesturs Kairišs

Vallenieši barikādēs: Mums vienkārši tur bija jābūt!

Vallieši barikādēs: Mums vienkārši tur bija jābūt!

Barikāžu muzeja krājumā ir 1991. gada janvārī uzņemta fotogrāfija ar Valles pagasta cilvēkiem Zaķusalā – televīzijas torņa pakājē. Tagad viņi saka: “Mums vienkārši tur bija jābūt!”

Pie televīzijas torņa Zaķusalā šodien ir tukšs un kluss. Bet pirms 30 gadiem, līdzīgā janvāra salā tur dzīvība kūsāja. Vairāki simti cilvēku no dažādiem Latvijas novadiem dienu un nakti dežurēja pie ugunskuriem, sargājot valsts galveno televīzijas un radio apraides centru.

Aizstāvju vidū bija arī grupiņa drosmīgu valliešu. Šogad pandēmijas apstākļos nekāda liela kopā sanākšana barikāžu dalībniekiem Rīgā netiek rīkota.

Pirms 30 gadiem vallēnieši brauca un sargāja Zaķusalas torni, šoreiz LTV aizbrauca pie viņiem uz Valli un uzmeklēja dažus no attēlā redzamajiem valliešiem. 

Jānis Radziņš 1991. gada janvārī bija 31 gadu jauns kolhoza “Valle” biškopis. Šobrīd vada ģimenes lauku saimniecību Valles pievārtē, bet kā pats saka – nu jau atgājis “otrajā plānā”, ļaujot saimniekot jaunajiem. Gan viņš, gan citi vallieši spriež – “uz barikādēm vienkārši bija jābrauc”.

“Tā bija tāda iekšēja vajadzība. To grūti pat izteikt, pat nevaru izskaidrot. Tur nekāda aprēķina nebija. Tā bija iekšēja sajūta – tas jādara!” atceras Jānis Radziņš.

“Bija jau normāli. Aizbraucām, un tur tā nosacītā baiļu sajūta pazuda. Tieši tajā laikā. Kaut gan mūs tur biedēja vai informēja, ka varētu arī izcelties desants uz torni. Bija tāda jocīga sajūta,” atzīst Jānis.

Radziņa kungs spriež – barikādes bija tāds kā lūzuma punkts, bet ceļš uz brīvību vēl ejams. Piemēram, dažādi birokrātiskie šķēršļi, kas ierobežo uzņēmīgu Latvijas lauksaimnieku. 

“Tos 30 gadus mēs ejam jau uz brīvību. Varbūt vēl kādi 20–30 gadi, tad arī laukos tā brīvība atnāks. Bet viņa tāda...” nosaka saimnieks.

Jautāts, vai tad šobrīd brīvība nav vēl atnākusi, viņš saka: “Nu, saimnieciskā ziņā nav nekāda lielā brīvība. Ir savas robežas un savi pienākumi un atbildība. Kaut vai tos pašus projektus rakstot ir liela nebrīvība. Lielāka nekā Vācijā vai vadošajās Eiropas valstīs”.

Anatolijs Dāboliņš 1991. gadā bija kolhoza autobusa šoferis. Tādēļ gan veda cilvēkus uz un no barikādēm, gan pats dežurēja Zaķusalā. Tagad pensionārs, bet enerģiskā daba neļauj Anatolijam mierā nosēdēt – uzņēmies vadīt vietējo pensionāru organizāciju.

“Mēs bijām tieši pie paša torņa. Pilnīgi tornis aizmugurē. Autobusi bija rindā sabraukti, un tur tas valnis. Tajā dienā, kad teica, kad desants nāks, tad mūs pārformēja, autobusus sadzinām tā, ka cilvēks nemaz tur nevar izlīst cauri. Ja viņi nāks no Daugavas puses, tad netiks nemaz tik ātri pie mums klāt,” atceras Anatolijs.

Atminoties 1991. gada janvāri, viņš visvairāk uzsver toreizējā Augstākas padomes priekšsēdētāja sava vārdabrāļa Anatolija Gorbunova apdomību.

“Viņš tomēr savā vēsajā prātā mierīgi visu apsvēra un novērsa to… Prata runāt ar tiem, kas bija pret mums, un aizstāvēt mūs, un tajā paša laikā nesanāca kā Lietuvā,” saka Anatolijs Dāboliņš. “Kuram nu jāsaka lielais paldies, tad viņš ir pirmais numurs!”

Jānis Zvirbulis – šobrīd zemnieku saimniecības “Zemgaļi” īpašnieks – 1991. gadā bija atgriezies no dienesta Padomju armijā, strādāja kolhozā “Valle”. Tolaik 23 gadus jaunā puiša lēmumu kopā ar citiem Valles vīriem doties uz barikādēm vecāki uzņēma ar bažām.

“Aizgāju mājās un saku mātei, tēvam – es dodos šovakar uz barikādēm. – Nekur tu nebrauksi! Tur visādi var noteikt. Es saku – nekas. Māte ļoti baidījās. Tēvs tomēr teica – brauc dēls,” atceras Jānis Zvirbulis.

“Vienkārši to vajadzēja darīt. Vienkārši tautai bija jāiet kopā. Cilvēkus vajadzēja,” viņš piebilst.

1991. gadā tā sauktie “selfiji” īpaši nebija cieņā. Tādēļ ārpus kadra palicis fotogrāfijas autors, toreizējais Valles kolhoza celtnieks, foto entuziasts Vilnis Celmiņš.

Vilnis Celmiņš

1991. gada janvārī viņš barikādēs nodzīvojis vairākas nedēļas no vietas. Ar kameru rokā Vilnis iemūžinājis ne vien savus novadniekus, bet bijis klāt daudzos izšķirīgos barikāžu notikumos. 

“Es aizbraucu jau 13. janvārī uz lielo manifestāciju, un tā es tur paliku. Pēc tam piebrauca pārējie. Es sākumā pat nezināju, ka viņi pie TV torņa, bet tad sazinājos un gāju uz turieni arī. Bet lielākoties es staigāju pa pilsētu, bildēdams šādus tādus notikumus. Te jau var redzēt visu,” stāsta Vilnis.

“Nu skaidrs, ka bija tur jābūt. Tur nebija variantu. Sajūta kā tāda bija – ka notiek kaut kas liels. Bet citādi – nu vienkārši tur bija jābūt,” uzsver Vilnis.

Jautāts par bailēm, viņš atbild: “Nē. Absolūti nē. Atmosfēra apkārt bija tāda, ka bailēm nebija vietas.''

Satikušies mazākā lokā nekā citus gadus, Valles vīri ne vien atminas barikāžu dienas, bet apspriež arī mūsdienu Latvijas politisko dzīvi. Un, to darot, protams, neiztiek bez kāda skarbāka vārda. Taču, ja valsts neatkarība atkal būtu jāsargā uz barikādēm, tad viņi to darītu bez garas domāšanas. Un viņu nu jau pieaugušie bērni arī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt