Viņš norādīja, ka katrai paaudzei ir savas barikādes. "Katrai paaudzei ir savas barikādes. 1991. gadā mēs cīnījāmies par mūsu trauslo brīvību, par tās atgūšanu. Šodien svarīgākais uzdevums ir mūsu brīvību nosargāt, gan stiprinot mūsu valsti, gan palīdzot Ukrainai, gan arī ikdienā darot visu, lai Latvija būtu tāda, kādu mēs un tie, kuri toreiz bija uz barikādēm, vēlētos redzēt," teica prezidents.
Viņš uzsvēra, ka to var darīt gan stiprinot mūsu valsti, gan palīdzot Ukrainai, gan arī ikdienā, darot visu, lai Latvija būtu tāda, kādu to vēlējās redzēt cilvēki, kuri toreiz bija uz barikādēm.
"Nekas mūsu tautu nesalauzīs, jo esam vienots, nesatricināms spēks"
"Latvijā jau uzaugusi vesela paaudze, kurai barikāžu dalībnieki un visi Trešās atmodas notikumu virzītāji devuši iespēju piedzimt un dzīvot brīvībā un demokrātijā, izkopt mūsu tautas kultūru un būt savas dzīves noteicējiem," Doma laukumā sacīja ministru prezidente Evika Siliņa.
"Barikāžu sargu drosme ir iedvesmas avots mūsu tautai, kas atkal un atkal pierādījusi, ka grūtos laikos spējam kopā celties kājās un pastāvēt par to, kas mums ir svēts – mūsu Latviju, latviešu valodu un brīvību. Neatkarību neviens neuzdāvināja. Mūsu mūžīgā piemiņā ir tie barikāžu varoņi, kuri par brīvību samaksāja augstāko, dzīvības cenu. 20. janvārī godinām visus, kas piedzīvoja represijas tāpēc, ka ticēja brīvai Latvijai un iestājās par to.
Daži barikāžu laiku atceras, it kā tas būtu bijis tikko, citiem tā ir tāla pagātne. Aicinu bērnus, skolēnus, studentus runāt ar barikāžu aizstāvjiem un citiem neatkarības atgūšanas laika aculieciniekiem," uzrunā teica Siliņa.
"Svinēt tautas uzvaru"
Savukārt 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības prezidents Renārs Zaļais aicināja ne tikai pieminēt barikāžu laikā kritušos, bet arī svinēt mūsu tautas uzvaru, kas nosargāja demokrātiju un savu valsti: "Šodien mēs pieminēsim visus bojā gājušos barikāžu laikā. Vienlaikus mums jādomā par to, ka, lai gan tika izlietas asinis, tas ir mūsu tautas uzvaras laiks. Tā kā mums vajag arī atzīmēt Latvijas tautas uzvaru cīņā par savu valsti."
Viņš aicināja pievienoties koriem, kuri Doma laukumā pie barikāžu ugunskura dziedās Atmodas laika dziesma. "Dziesma tā ir mūsu spēks un mūsu nevardarabīgās pretošanās ierocis," teica Renārs Zaļais.
Šogad aprit 33 gadi, kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Var teikt, ka ar 1991. gada barikādēm noslēdzās atmodas laika (1986–1991) nevardarbīgā pretošanās kustība, nereti saukta arī par Dziesmoto revolūciju. Atmodas laika dziesmas vienoja cilvēkus, stiprinot to drosmi stāties pretī PSRS politiskajai iekārtai un iestāties par savas valsts neatkarību. Arī šodien Dziesmotā revolūcija turpinās dažādās kultūras tradīcijās, uzsverot nevardarbīgas politikas nozīmīgumu.
Lai gan mazākā lokā, barikādes pieminēt sanāca tie cilvēki, kas šeit bija pirms 33 gadiem, viņu bērni, mazbērni un valsts augstākās amatpersonas.
Valdis Mednis ir Zemessardzes veterāns, barikāžu laikā pats savā foto darbnīcā attīstīja fotogrāfijas, lai plašākai publikai varētu parādīt to, kas notiek Rīgā: "Vispār es biju Zaķusalā, bet līdzko bija kāds brīvs brīdis, es apbraukāju Rīgas, tā teikt, objektus. Arī pie centrāles biju, arī Doma laukumā biju. Te vēl dažas manas fotogrāfijas ir. Tur tālāk arī ir. Liela nozīme barikādēm bija. Un es domāju tā – ja šodien kas tāds būtu vajadzīgs, es domāju, ka mēs ietu atkal."
Tobrīd barikāžu dalībnieki zinājuši, ka riski ir lieli, neviens nezināja, ar ko nevardarbīgā pretošanās beigsies.
Ja mēs to paveicām, tad arī jaunā paaudze varēs to izdarīt
"Nebūtu cilvēki šeit sanākuši, nebūtu Latvijas Tautas fronte atsaukušies, – kāda valdība būtu? Un kas būtu noticis? Grūti pat iedomāties. Neatkarība un brīvība tika nosargāta. Tālāk sekoja ceļš uz Eiropas Savienību un NATO. Ja mēs to paveicām, tad arī jaunā paaudze varēs to izdarīt. Ja būs nepieciešams," pārliecināts toreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks.
Sanākušajiem jaunsardzes dalībniekiem ir 11, daļai 12 gadu. Par barikādēm viņi zina to, ka tās palīdzēja nosargāt Latvijas valsts neatkarību.
"Mums skolā bija pasākums. Un direktors ir sargājis televīzijas torni. Manai mammai bija trīs gadi, kad notika barikādes. Tikai tēvs gāja," atklāja Krišjānis.
"Man skolā uzjautāja, kurš grib iet jaunsardzē? Un es momentā, nedomājot, pateicu, – jā, es gribu iet. Tādēļ es arī esmu šeit," sacīja Konstantīns.
Pieminot bojā gājušos
Valsts augstākajām amatpersonām no rīta, iededzot barikāžu ugunskuru Doma laukumā, izskanēja vārdi – milzu vienotība, kopības sajūta, cīņasspars. Par šo tēmu arī skanēja dziesmas pie ugunskura. Vēlāk pēcpusdienā valsts augstākās amatpersonas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un piemiņas vietās Bastejkalnā, tā godinot barikāžu aizstāvjus un bojā gājušos.
Barikāžu laikā nošauts milicijas darbinieks Vladimirs Gomanovičs. Viņu pieminēt atnākušas meita Larisa, kurai tobrīd bija vien četri gadi, un mazmeita Anastasija.
"Viņš bija vecākais leitnants. Tā kā mamma teica, viņu izsauca uz darbu. Un šajā dienā tā notika," stāstīja Larisa.
"Ome bija sieva, un viņai bija visgrūtāk palikt ar trīs bērniem vienai pašai. Bija ļoti grūti. Kā es to zinu? Viņa man to stāstīja. Bija diezgan grūti. Tas ir palicis vēsturē. To zina vairāki cilvēki, ka tas ir mans vectēvs, un man ir ar ko lepoties, bet ir arī ļoti sāpīgi dažreiz," atzina Anastasija.
