“Uz kuģa katrs cilvēks ir no svara” - tā Monta un Diāna, atgriezušās no piedzīvojuma, par kuru abas saka – otras tādas iespējas var dzīvē arī vairs nebūt.
„Man bija ļoti, ļoti bail no lidmašīnas, jo es nebiju nekad lidojusi, arī uz kuģa nekad nebiju bijusi, es tā kā lauku cilvēks un man tās iespējas ir ierobežotas, teiksim tā,” tagad saka Monta Lingbērziņa, RPIVA 1. kursa studente.
Uz ko īsti parakstījušās, meitenes gan saprata tikai, uzkāpjot uz klāja. Uz savu maiņu nācās celties ar naktīs.
„Kuģa darbi bija ļoti daudz un dažādi, visvairāk kuģa darbus mēs darījām, kad bija maiņas laiks, stūrēšana, debespušu saprašana, vēja sajušana burās – tas bija ļoti īpaši, tas bija tas, ko es neiemācījos, es tā arī nesapratu, kā tas ir, kad vējš ieiet burās. (..) Principā tur bija tā, ka tur neskatās, vai tu esi meitene vai puisis, tev buras jāvelk vienalga,” atceras Monta.
Skaistās ceļojuma bildes ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes 2. kursa studentes Diānas Ponaskovas meistardarbs. Vislabāk viņai paticis fotografēt horizontus:
„Horizonti ir tiešām tādas ainavas, nu, tik ļoti dziļas un poētiskas, man liekas, varētu mūžīgi bildēt.”
“Tenacious” ir tikai viens no diviem kuģiem pasaulē, kuri pielāgoti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lifti un platās ejas ļauj brīvi pa to pārvietoties, margas – justies droši. Pat mastā Diāna pabija tāpat kā pārējie:
„Kamēr visi pārējie kāpa augšā, mani ar visu ratiņkrēslu uzcēla augšā, un tas bija tiešām tāds emocionāls prieks, jo tas augstums, (īstenībā man bail no augstuma) un jā, tajā brīdī es sapratu, ka uz šī kuģa notiek kaut kādas maģiskas lietas, jo es vairāk nebaidos ne ūdens, ne augstuma, ne nakts.”
Kopumā komandu veidoja 42 cilvēki no visas pasaules. Tādi, kas kuģo jau gadiem un tādi, kam šī bija pirmā pieredze. Monta ar Diānu un viņas mammu Žannu sadraudzējušās tik cieši, ka daudzi domājuši – viņas ir viena ģimene.
„Prasīja, kā tas ir iespējams, ka jūs tikāties dažas dienas pirms ceļojuma un jau esat tik tuvas. Nu kā, mūs saista Latvija, latviešu valoda, kas mūs vēl varētu saistīt tuvāk tik tālu no Latvijas?” – tā Monta. Viņu Latvijā gaidīja ne vien mamma, bet arī sešas māsas un divi brāļi. Viņiem atvesti suvenīri no trīs salām, kur burātāji izkāpa krastā. „Dzīve reāli sūta tādus izaicinājumus, par kuriem tu nekad nebūtu iedomājies. Un, ja tu pieņem to, tā ir liela dāvana tev. Jo, ja es pateiktu nē, es paliktu šeit un neredzētu to skaistumu, kas notika, tāpēc es domāju, ka tas ir vērtīgākais – vienmēr pateikt „jā” kaut kam skaistam,” secina Diāna.
