Daktere Žentiņa Stradiņa slimnīcā ir ne tikai plaušu ārste. Viņas pārziņā atrodas trīs slimnīcas nodaļas, kurās tiek izvietoti Covid-19 pacienti. Tādēļ viņai šis gads ir bijis īpaši smags.
Dace ir izcila krīzes vadītāja, kas arī šajā laikā spējusi iedvesmot un atbalstīt savus darbiniekus, motivējusi iesaistīties jaunos kolēģus. Uz viņu vienmēr var paļauties, kaut arī pēdējo mēnešu laikā Dacei praktiski nav bijis brīvdienu, tā “Panorāmā” informēja kāds Ziemassvētku rūķis.
Ziņu dienests novēl Dacei – lai nākamgad cilvēki dzīvotu ļoti veselīgi un ārstei būtu daudz brīvdienu, ko veltīt saviem studentiem, bērniem un ģimenei.
Daces Žentiņas vadītais Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centrs šogad tika paplašināts no 38 līdz 120 gultasvietām, bet gandrīz visas no tām jau ir piepildītas ar Covid-19 pacientiem.
Daces pārraudzības nodaļās strādā vairāki desmiti ārstu, māsu un māsu palīgu. Bet vadītājas galvenās ikdienas raizes ir nebeidzamais personāla trūkums.
“Tie ir cilvēki. Protams, ka tie ir cilvēki. Ārsti, māsas un māsu palīgi. It sevišķi tas attiecas uz māsām un māsu palīgiem. Tā ir mūsu vislielākā sāpe un bēda, jo tas ir liels pacientu skaits, kas jāaprūpē, darba apstākļi ir ļoti ekstrēmi,” atzina Dace.
“Lielākoties tas, protams, ir administratīvs darbs. Tie ir ļoti daudzi cilvēki, personāls. Daudz organizatorisku lietu, kas vienlaicīgi mums jāiespēj. Ir situācijas, kad nepietiek ārstu, un tādos gadījumos es eju arī pie pacientiem,” stāstīja Dace.
Dace neslēpj – par spīti entuziasmam un misijas apziņai liela daļa personāla strādā uz izdegšanas robežas.
“Tas, ko es noteikti vēlos uzsvērt un milzu paldies teikt – ir ārstu komandai, jaunajiem ārstiem, rezidentiem, kas atsaucās uz mūsu slimnīcas administrācijas un manu aicinājumu un nāca patiešām palīgā. Tādā ziņā mēs varam lepoties ar saviem jaunajiem ārstiem. Lielā mērā šo darba nastu mēs varam nest, jo ir kaut kāda misijas apziņa, ka mēs varam kaut ko ietekmēt, kaut ko mainīt. Bet protams, cilvēki ļoti nogurst, ļoti slimo, nav dienas, kad kādam nebūtu jāuzņemas cita kolēģa darbs. Tas vienmēr rada tādu saspringumu,” atzina Dace Žentiņa.
“Patiesībā pacienti, ko mēs aprūpējam, ir daudz smagāk slimi, un tas, protams, rada ļoti lielu stresu personālam. Mēs ļoti cenšamies ar to tikt galā, bet arī mediķi ir tikai cilvēki...” sacīja Dace Žentiņa.
Uz jautājumu, ko vēlētos sagaidīt no nākamā gada, daktere Žentiņas atbilde, no vienas puses, šķiet pieticīga, bet tajā pašā laikā nesasniedzama – atgriezties pie ierastās, normālās dzīves.
“Es ļoti ceru, ka cilvēkiem pietiks veselā saprāta nepaļauties uz dažādu viltus praviešu aicinājumiem un cilvēki sapratīs ar laiku, ka situācija ir kritiska. Ka cilvēki patiešām mirst šīs slimības dēļ, ka šī nāve nemaz nav viegla. Un ka mēs visi kopā un katrs atsevišķi varam to novērst.
Tā mana lielākā cerība uz to, ka veselais saprāts uzvarēs!” sacīja daktere.
