Svētceļnieku grupas ceļš no Rāznas ezera virzās uz Dagdas novada Andrupenes pusi. Ir pēcpusdiena, apkārt lauki, zem kājām putekļains grants seguma ceļš, un, lai gan garām braucošās automašīnas aiz sevis atstāj baltus mākoņus, svētceļnieki ir dzīvespriecīgi, īpaši astoņgadīgais Raimonds.
“Mēs šodien kāpām Mākoņkalnā, un tur bija mise, un mēs tur visi lūdzāmies un dziedājām, un mēs pa vakariem lūdzamies, un es esmu ļoti laimīgs,” atzīst Raimonds.
Šī svētceļnieku grupa no Rīgas Svētās Terēzes no Bērnu Jēzus draudzes, kopā ejot ar Rīgas Katoļu ģimnāzijas un Liepājas Katoļu pamatskolas skolēniem. Savu svētceļojumu grupa sāka sestdien ar vilcienu no Rīgas līdz Cirmas stacijai Ludzas novadā, no kurienes sāka savu ceļu uz Aglonu kājām.
Grupā ir vairāk nekā 60 cilvēku, no kuriem puse ir bērni un jaunieši, šogad lielākoties pusaudžu vecuma.
Helvijam no Rīgas un Kurtam no Ķekavas doties svētceļojumā ir tāda tradīcija. “Var satikt draugus, protams, lūgties, tas ir foršs piedzīvojums. Man tā ir kā tradīcija jau septīto gadu, protams, satiekot draugus, lūdzoties par ģimeni, par tiem, kas nevarēja vai nav atnākuši uz šo ceļojumu, par jaukiem piedzīvojumiem ar šo grupu. Šodien riktīgi forša diena, gulējām teltī, varēja labi izgulēties, jo ļoti labs gaiss, un ejot ir ļoti labs laiks, nav pārāk karsts un nav ne lietains ne auksts, perfekti,” stāsta jaunieši.
Mārtiņš ceļā dodas ar savu ģimeni: sievu un bērniem, ir gandarīts par iespēja būt kopā.
“Šīs ir tās dienas, kuras es gaidu visu gadu, un man iet ļoti labi. Nākamo svētceļojumu es sāku gaidīt, kad beidzas iepriekšējais, tā ir manai visai ģimenei, tāpat kā Ziemassvētki, kā Lieldienas, tāpat arī svētceļojums tiek gaidīts,” saka Mārtiņš.
Savukārt Helēnai šis svētceļojums ir jubilejas, jo pirms 30 gadiem svētceļojumā devās pirmo reizi.
“Es dodos ar prieku, katra diena iepriecina, jo tie tulznainie gadi palikuši kaut kur, un ejot ar tik jaunu grupu tu pats garā topi jaunāks, un, ja Dievs ļauj iet, tad tas jāturpina,” uzsver Helēna.
Citus gadus grupā cilvēku ir vēl vairāk. Ar svētceļniekiem kopā dodas priesteris Modris Lācis, kurš atzīst, ka šogad grupa ir mazāka, lai varētu ievērot drošības pasākumus.
“Piemēram, kad mēs stāvam rindā pēc ēdieniem, tad mēs esam pa grupām, tie, kuri ir vienas mājsaimniecības, cenšamies ievērot divus metrus, tāpēc mums arī mises notiek ārā, jo mēs nevienā baznīcā nevaram ietilpt, tad jābūt lielai baznīcai, lai sešdesmit cilvēki varētu pa diviem metriem stāvēt. Bet tas viss ir tāds kā pedagoģisks gājiens, ka mēs arī varam pārdomāt, kas ir svarīgākais svētajā misē. Virtuvē ir ar maskām un ar gumijas cimdiem, un viss ir tāds dezinficēts,” stāsta priesteris Modris Lācis.
Svētceļnieki iet gan klusumā, gan dziedot, uzklausot viens otru un sadzirdot arī sevi, ceļu pavada ar lūgšanām un konkrētu nodomu gan grupā kopā, gan katram individuāli.
“Protams, par saviem mīļajiem, es ļoti vēlos, lai viņi iepazītu Dievu, tā kā man tas notika ne pārāk sen, tikai kādi desmit gadi atpakaļ, tas ir tas, ko es gribu, lai viņi iepazīst, un tas ir mans lielākais nodoms. Tad arī sīkāki, lai sakārtojas lietiņas, ar kurām ikdienā netiek galā, kas nevajadzīgus uztraukumus izraisa, gribas, lai Dievs iemāca visu mierīgi pieņemt, ar prieku un pateicību,” saka Viola.
Jau šovakar svētceļnieku grupa sasniegs galamērķi - Aglonu, sešās dienās mērojot 90 kilometrus.
