Saeima ierosinājumu neatbalstīja, norādot, ka tad būtu jāgroza Satversme. Tomēr “Re:check” iedziļinājās opozīcijas argumentos.
Pie frakcijām nepiederošā Karīna Sprūde priekšlikumu pamato ar ārvalstu piemēriem. Tā Šveicē referenduma sarīkošanai vajag vien 50 000 parakstu, lai gan valstī dzīvo 8,5 miljoni cilvēku.
Tāpat Sprūde runā par Itāliju un Poliju.
“Polijā ir vairāk nekā 30 miljoni vēlētāju, taču tautas nobalsošanas sarīkošanai nepieciešams savākt vien 500 000 parakstu – tas ir aptuveni 2%. Itālijā ir vairāk nekā 50 miljoni vēlētāju, bet tur tautas nobalsošanu var ierosināt, savācot vien 500 000 parakstu. Tas ir tikai 1%,” sacīja Sprūde.
Deputātei ir taisnība. Šajās valstīs referendumu ierosināt ir salīdzinoši viegli. Tomēr tāda situācija nav visur.
Piemēram, Lietuvā tautas nobalsošana jārīko, ja to ar parakstiem prasa 12% vēlētāju – tātad vairāk nekā Latvijā.
Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā un Lielbritānijā uz referendumu aicināt var tikai parlaments – tautai šādas iespējas nav vispār.
Savukārt Nīderlandē iespēju tautai rosināt referendumus pirms pāris gadiem atcēla, jo politiķi nebija mierā ar referendumu iznākumiem. Piemēram, 2016. gadā nīderlandieši nobalsoja pret Ukrainas tālāku integrēšanu Eiropas Savienībā.
Arī Latvijā līdz 2012. gadam rīkot referendumu bija krietni vieglāk. Idejas iniciatoriem pašiem bija jāsavāc tikai pirmie 10 000 parakstu. Ja tas izdevās, Centrālā vēlēšanu komisija nodrošināja noteiktas parakstu vākšanas vietas pašvaldībās un vēstniecībās. Šo kārtību atcēla īsi pēc referenduma par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Politoloģe Iveta Kažoka uzskata, ka tā bija kļūda.
“Es teiktu, ka mēs tiešām varējām saukties par referendumu un tautas iniciatīvu lielvalsti līdz pat brīdim, kad Saeima grozīja referendumu sarīkošanas noteikumus,” sacīja politoloģe.
Kažoka uzskata, ka referendumi ir labs veids, kā audzināt cilvēkus uzņemties atbildību par sabiedrībā notiekošo. Tādēļ būtu labi, ja ar laiku būtu iespējams atgriezties pie līdzīgas kārtības kā iepriekš.
