Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Ko darīt ar padomju laika ūdenstorņiem?

Pašvaldības meklē jaunas iespējas veco ūdenstorņu izmantošanai

Attīstoties ūdenssaimniecībai, modernajai sistēmai lieki kļuvuši ūdenstorņi, kam savulaik bija svarīga loma centralizētajā ūdensapgādē. Ja kādreiz ūdenstorņi kalpoja arī kā orientieri apdzīvotās vietas, tad šobrīd nereti tie kļūst par vidi degradējošiem elementiem.

Pamatfunkcijai – ūdens glabāšanai – tie kļuvuši lieki un pamazām iet bojā. Liela šī industriālā mantojuma daļa ir tieši no padomju laikiem. Ko iesākt ar šādiem torņiem, lai tie nekļūtu par apdraudējumu apkārtējiem?

Ventas ciemā uzņēmuma “Kuldīgas ūdens” vadītājs Andris Kļaviņš rāda tipisku ainu ūdensapsaimniekošanā: līdzās jaunajām iekārtām vēl slejas bez darba palikušais vecais tornis.

No 2014. gada visās uzņēmuma apsaimniekošanā esošajās vietās pakāpeniski pāriets uz modernām iekārtām.

“Ūdenstorņi ir noiets etaps, vēsturiskas paliekas, no jebkura viedokļa skatoties, tie ir gan ekonomiski, gan no saimnieciskas darbības neizdevīgi. Lai tos demontētu, vajadzīgi lieli līdzekļi. Kamēr turas, tikmēr stāv; kad kļūst bīstami – demontējam,” secina Kļaviņš.

Šī ir problēma, ar kuru sastopas ūdenssaimniecības visā Latvijā – ko darīt ar savu laiku nokalpojušiem ūdenstorņiem, kuri lielākoties ir būvēti padomju gados. Viena daļa nonāk izsolēs. Tā šobrīd jauns saimnieks tiek meklēts 1964. gadā celtam ūdenstornim Rendas pagasta Ozolos.

Līdzās ūdenstornim esošās atlikušās daudzdzīvokļu mājas vēl liecina par kādeizējo rosību, kāda te ir bijusi. Šobrīd ēkas ir tukšas, ūdens nevienam nav vajadzīgs un pats tornis ir ticis pie uzraksta “Pārdod”.

Sludinājumi, ka var tikt pie ūdenstorņa, sociālajās vietnēs ir atrodami ik pa laikam. Kā sokas ar to pārdošanu, apkopojošas informācijas nav. Pērn uzņēmumam “Rēzeknes ūdens” veiksmīgi izdevies torni pārdot.

“Pie mums tornis atradās pilsētas centrā, blīvā apbūvē, tāpēc bija jālikvidē. Bija divi varianti, vai nu nojaukt un pašiem maksāt par to, vai mēģināt par kādu kapeiku pārdot. Mēs izdomājām, ka labāk pārdosim,” stāsta “Rēzeknes ūdens” valdes loceklis Vladimirs Petrovs.

Tomēr ne visi ūdenstorņi var nonākt izsolē. Ja tiem līdzās kā Ventas ciemā joprojām notiek saimnieciskā darbība, drošības dēļ tos pārdot nevar. Lai vienīgā izeja nebūtu tikai nojaukšana, cilvēki ļauj vaļu savam radošumam. Tā Aizputes centrā ūdenstornis kļuvis par industriālā mantojuma objektu.

“Padomju būvniecības pirmais posms, tam ir ļoti pamatīgas sienas. Šo torni mūrēja tie, kas bija no Sibīrijas. Sienas ir kā cietoksnim. Kad beidza darboties kā ūdenstornis, izpētīja, vai var uzspridzināt, jo citādāk novākt nevarēja. Tā viņš te stāvēja,” stāsta Aizputes ūdenstorņa projekta vadītāja Gunta Butrima.

Vecie ūdenstorņi tiek izmantoti arī kā izstāžu zāles, alpīnistu sienas, ekspozīcijas, kultūrvietas. Tā varētu saukt vēl idejas, ar kurām cilvēki devuši otru elpu padomju gados celtajiem ūdenstorņiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt