Ir tāds teiciens: „Ja gribat izgāzt kādu jautājumu, nodibiniet darba grupu!” Tas nāk prātā, pārskatot pēdējo gadu mēģinājumus rast risinājumus Rīgas vēsturisko ūdenstorņu tālākai izmantošanai. 2015. gada pavasarī „Rīgas ūdens” atsauca ieceri pārdot vienu no tiem Alīses ielā un nolēma veidot darba grupu, kas izstrādātu ūdenstorņa izmantošanas koncepciju, lai tas nākotnē būtu pieejams sabiedrībai.
Tad nolēma vērtēt visu Rīgas vēsturisko ūdenstorņu attīstību kopumā, ieskaitot arī torņus Čiekurkalnā, Mazajā Matīsa ielā un Bukultu ielā, kuri savu kādreizējo funkciju sen vairs nepilda.
Divus gadus vēlāk komisijas priekšlikumos pavīdēja raibas idejas ūdenstorņu izmantošanai – no skolas līdz skeitparkam un rokmūzikas koncertzālei, bet skaidra rīcības plāna joprojām nebija.
„Rīgas ūdens” runasvīrs Arturs Mucenieks toreiz teica, ka „torņi ir novērtēti, iztāmēti, torņiem ir uztaisīts gan arhitektoniskais novērtējums, gan attīstības vīzijas, gan veikta tehniskā ekspertīze. Ir apmēram skaidrība, kas un kā, bet šobrīd vēl ir nepieciešams ekspertu atzinums par to, kādas ir iespējas piesaistīt līdzekļus šiem torņiem.”
Vēlāk izskanēja doma nodot torņus ilgtermiņa nomā, „Rīgas ūdens” pat stāstīja, ka strādājot pie izsoles nolikuma, bet arī šis plāns pačibēja.
Pērn izskanēja, ka Alīses ielas ūdenstorni varētu atdot Rīgas domes Īpašuma departamentam, bet arī par to lēmuma nav.
Un 2020. gada beigās uzņēmuma pārstāvis Mucenieks neko konkrētāku par "Rīgas ūdens" plāniem šai ziņā pateikt nevar.
„Mums ir šie četri ūdenstorņi, tie joprojām ir mūsu bilancē. Mēs tos apsaimniekojam vai, tā teikt, uzturam. Tomēr, lai šos objektus sakārtotu pilnībā un tie būtu cilvēkiem pieņemamā stāvoklī, tos varētu apmeklēt un izmantot – idejas ir bijušas visdažādākās –, pēc mūsu aplēsēm, ir nepieciešami apmēram pieci miljoni eiro," viņš atkārto jau agrāk teikto.
“Mēs kā uzņēmums, kura galvenais uzdevums ir nodarboties ar ūdens apgādi, neuzskatām, ka šādu summu mums vajadzētu ieguldīt arhitektūras pieminekļu uzturēšanā. Noteikti kopīgi ar Rīgas domi ir jāmeklē kāds risinājums par līdzekļu piesaisti, lai šos skaistos arhitektoniskos objektus varētu sakārtot un padarīt cilvēkiem pieejamus,” saka Mucenieks.
Taču nerodas iespaids, ka kaut kas būtu aktīvi darīts, lai torņiem atrastu labāku saimnieku.
Tagad cerības tiek liktas uz kopīgu risinājumu ar jauno Rīgas domi.
„Jaunā dome ir orientēta uz kultūrvēsturisku [objektu] saglabāšanu un sadarbību ar apkaimēm, tā ka pat tad, ja kāds gribētu izlikties neredzam šo problēmu, domāju, ka pie jaunā sastāva tas nebūs iespējams,” apņēmīgi saka jaunais Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas vadītājs Dainis Locis (Nacionālā apvienība).
Viņš gan nesola rast risinājumu „rīt vai parīt”, bet redz, ka torņiem būtu jābūt publiski pieejamiem un tiem varētu būt kultūrvēsturiska funkcija.
“Man liekas, ka te ir jāatrod labs risinājums, jo visu finansēt un uzlikt uz [pašvaldības] budžeta pleciem arī nebūtu pareizi. Varbūt ir jāmeklē iespējas arī kādam komerciālam mērķim, bet arī tam būtu jābūt saistītam ar vēsturi, kultūru un lai tas būtu sabiedrībai pieejams,” uzsver politiķis.
Kur rast „Rīgas ūdens” pieminētos piecus miljonus eiro ūdenstorņu sakārtošanai, Locim ātras atbildes nav.
Viņš pieļauj, ka varētu dot uzdevumu domes Īpašuma departamentam un meklēt finansējumu kādos projektos.
Uz to, ka jaunais domes sastāvs par šo mantojumu neaizmirsīs, cer arī Āgenskalna apkaimes biedrības pārstāve un Pārdaugavas radošā centra kuratore Ieva Niedre. Par savā apkaimē esošo Alīses ielas ūdenstorni viņa saka – tā ir būtiska vietzīme, kas pelnījusi sabiedrisku funkciju.
„Mums pat ir bijušas apspriešanas par to, kāda tā varētu būt. Iedzīvotāju vēlmes ir dažādas, bet viennozīmīgi galvenā vēlme – lai tas ir atvērts sabiedrībai, pieejams un lai tur var notikt kāda ar vietējo dzīvi saistīta darbība,” stāsta Niedre.
Reiz pēc oficiāla iesnieguma „Rīgas ūdens” devis iespēju aktīvistiem ūdenstornī ielūkoties, taču drošības apsvērumu dēļ nav ļāvis iekštelpu apskati iekļaut apkaimes ekskursiju maršrutā.
„Ir skaidrs, ka viņi pašlaik nespēj apsaimniekot šīs celtnes Rīgā. Varbūt tas būtu jārisina plašākā mērogā, ne tikai ar mūsu ūdenstorni. Jo nekur jau nav tāda veiksmes stāsta, ka šis jautājums būtu atrisināts un torņi būtu sabiedrībai pieejami.
Viņi nespēj tikt galā un nespēj stratēģiski saprast arī tālāko rīcības plānu,” rezumē Pārdaugavas radošā centra kuratore.
Visi „Rīgas ūdens” īpašumā esošie un jau vairākas desmitgades nefunkcionējošie ūdenstorņi ir atzīti par valsts aizsargājamiem arhitektūras pieminekļiem.
