Kāds ir Tavs kā fotogrāfes skats uz savu piemājas pagalmu - vai tas ir dzīvs vai miris?
Tās ir atmiņas par to, kāds bija skats uz pagalmu, bet šobrīd tas ir bēdīgs skats uz pagalmu. Ir mainījies laiks, ir mainījusies cilvēku domāšana, mainījusies vide un paši cilvēki. Mēs nekad nevarējām iedomāties, ka kādreiz var visus soliņus noņemt nost tikai tāpēc, lai bezpajumtnieki uz tiem nedzīrotu. Iedzīvotāji sanāca kopā un nolēma noņemt nost, lai nebūtu milzīgā netīrība.
Kāpēc nelūdzāt policijas palīdzību?
Bezpajumtnieki ir liela laikmeta iezīme, ko pat nevar vairs izcīnīt, ja paskatāmies transportā un citur apkārt; man pat ir bijuši gadījumi, kad esmu lūgusi pašvaldības policijai, lai aizvāc, jo bērni dodas namā un uz kāpnītēm notiek dzīrošana. Bet tas ir mirklis, un tas ir atkal un visapkārt, un es nezinu risinājumu. Man ir žēl, ir žēl arī šo pagalmiņu... Varbūt cilvēkiem grūti vienoties, bet - kā to visu nosargāt, uzlabot.
Ko gribētu šajā mazajā pagalmiņā Hospitāļu ielas sākumā uzlabot?
Es gribētu tā, kā 1985.gadā, kad nodeva māju cilvēkiem dzīvošanai - šī siena bija brīnišķīgi skaista izkrāsota, soliņi, to rādīja pat vecos kinožurnālos. Tagad bērni, māmiņas, veci cilvēki - viņiem nav kur palikt. Man vecs tēvs ir – viņš var iznākt ārā, bet kur lai paliek? Pat tie soliņi, kas ir otrā pusē, tie ir bomžu apsēsti. Brīžiem šķiet, ka tiem pat ir bail pieskarties.
Es nezinu, es nestādos priekšā, ko var darīt. Cilvēku domāšana ir mainījusies – paskaties apkārt, pagalmi paliek faktiski par garāžām milzīgām. Cilvēki ir gatavi nocirst kokus, lai viņiem būtu kur likt mašīnas, apstādījumi nav vajadzīgi, Kaut kas ir mainījies mūsos pašos, gribētos, lai cilvēki saņemtos un drusku padomātu. Bet varbūt esam visi tik ļoti aizņemti ar sevi un to, kas notiek mums pašiem apkārt, ka iziet pagalmā un sasparoties – tas ir pārāk grūti laikam.
Vai Tu jūti sevī šo spēku apzināt kaimiņus iznākt pagalmā un ierosināt – padomāsim, ko varam darīt, varbūt gribat atpakaļ soliņus, uzlikt koka maliņas smilškastei un radīt jaunu dzīvi?
Tas ir grūts jautājums, ko man uzdevi. Varbūt būtu kaimiņi, kas atbalstītu, bez zinot, kā tagad notiek strīdi mājās, kad nespēj vienoties - diezgan grūti, grūti. Bet daži cilvēki būtu, jo mēs esam aizstāvējuši liepas. Bet visi nekad nevarētu.
Fotogrāfs savā ziņā ir vērotājs, tāpat kā mēs filmējot, mēs vērojam šo situāciju caur kameras aci, bet jautājums, kur ir nākamais solis, lai kļūtu par situācijas mainītāju? Fotogrāfs tiešām ir tas vērotājs, kurš to savu vērojumu nodod citiem. Varbūt fotogrāfs ir tas, kas caur savām fotogrāfijām liek vairāk cilvēkiem aizdomāties, tas ir tas būtiskākais, ko mēs varam šobrīd izdarīt. Viens fotogrāfs noteikti ne, bet tad, kad mēs varētu vienoties šeit visi pagalmā, vismaz puse, tad jau būtu daudz, es nezinu, it kā esmu optimiste, bet …
Bet kurš sāks?
Jā, kurš sāks?...
*
Akcijas "Pagalmu kultūrslānis" mērķis ir pievērst uzmanību daudzdzīvokļu namu pagalmu padomju mantojumam un nesakārtotās vides radītajām problēmām, raisot diskusijas un publicējot foto un videomateriālus sabiedrisko mediju interneta portālā www.lsm.lv jaunajā rubrikā „Pagalmu kultūrslānis”.
Akcija aicina iedzīvotājus doties ar fotoaparātu, videokameru vai diktofonu uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem, lai fiksētu reālo atmosfēru un palīdzētu apjaust padomju mantojuma atstātās sekas (salauztos soliņus, aizaugušās puķudobes, sarūsējušo un savu laiku nokalpojušo rotaļu un sporta laukumu aprīkojumu atliekas u.tml.). Materiālus var sūtīt Anetei Lesītei, LTV Kultūras redakcijas žurnālistei un pagalmu sakopšanas kustības autorei uz e-pastsu [email protected].
