Ietekmīgās organizācijas ziņojums ne tikai parāda labākus skolēnu rezultātus valstīs, kas bijušas piesardzīgākas ar datortehnoloģijām, bet pat saista pārlieku aizraušanos ar internetu un datortehnoloģijām ar zemākām sekmēm.
Rīgas Imantas vidusskolā interaktīvā tāfele un multimediju tehnoloģijas tiek izmantotas ne tikai matemātikas un dabaszinātņu mācībās, bet arī latviešu valodas un literatūras stundās - viens no labajiem piemēriem informācijas tehnoloģiju vilnim, kas vēlās pāri Latvijas skolām.
Taču, kamēr Latvijā datortehnoloģijas soļo ar lozungu – jo vairāk, jo labāk, OECD jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija nonākusi pie pretrunīga secinājuma: pārāk daudz tehnoloģiju var arī nest gluži pretēju rezultātu. Lai gan šādiem secinājumiem varot piekrist, tomēr Rīgas Imantas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Gunta Kaula uzsver – tas nenozīmē no tām atteikties.
“Palikt tikai pie pildspalvas un papīra noteikti nevar un izmantot tikai un vienīgi tehnoloģijas arī noteikti nevar. Ir jākombinē un jājūt, kas attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs klasē. Un patiesībā šīs tehnoloģijas palīdz atrast kopīgu valodu ar skolēniem un ienes kaut kādu ikdienas elpu klasē,” saka skolotāja.
Kad Latvija kļuva par OECD kandidātvalsti, tika uzsvērts, ka šis ir elitāru valstu klubiņš. Piederība tam liecina par noteiktu sasniegumu līmeni. Organizācijas ziņojumus uzskata par vērtīgiem ceļrāžiem, gan lai būtu iespējama iestāšanās šajā organizācijā, gan lai sasniegtu iespējami augstāku sabiedrības attīstības līmeni. Tādēļ jo pārsteidzošāki ir organizācijas algoto pētnieku secinājumi, ka planšetdatori grāmatu un burtnīcu vietā, atbilstoši organizācijas secinājumiem, ne tikai neļauj pārvarēt sociālo un ienākumu līmeņu atšķirības dažādu audzēkņu starpā, bet pat var pasliktināt sekmes.
Īpaši zīmīga ir saistība ar pārmērīgu interneta lietošanu. Labus rezultātus varēja vērot vien valstīs, kur internetu skolēni lietojuši caurmērā stundu līdz divas nedēļā.
Pedagoģijas profesore Zanda Rubene atzīst – pārmērības šajā jomā sakņojas pedagoģiskās audzināšanas trūkumos ģimenēs.
“Mūsu šī brīža pētījumi liecina, ka tajās ģimenēs, kurās veicam pētījumu, tehnoloģiju ir vairāk nekā cilvēku. Un mediju audzināšanas pieeja – atļaujošā. Bērni dara visu, ko vēlas. Neierobežots laiks, un vecākiem trūkst padoma, kā izveidot kaut kādus pedagoģiskus noteikumus, lai attīstītu drošas prasmes,” stāsta Rubene.
Jaunākais interneta un datortehnoloģiju lietotājs, ko pētījuši mūsu zinātnieki, ir gadu un septiņus mēnešus vecs bērns. Autiņbiksītēs un vājām runas iemaņām, toties apskaužamu veiklību, atrodot multenes un darbojoties ar planšetdatoru. Tādēļ vēl jo interesantāks ir OECD konstatējums – augstas investīcijas informācijas tehnoloģijās klasēs nav sniegušas cerētos uzlabojumus lasītprasmē, matemātikā vai dabaszinātnēs.
Pētījumi pedagoģijā - kā panākt, lai tehnoloģijas strādā mūsu labā, - vēl turpinās, tomēr ekspertiem skaidrs – izraut vadu nav risinājums. Mūsdienu pilsētu bērniem un jaunatnei līdz 70 procentiem pieredzes veidojas tieši internetā.
“Internetu nav iespējams izraut. Ja mēs izrausim internetu skolā un interneta skolā nebūs, un nebūs tehnoloģijās bāzētie didaktiskie paņēmieni, mēs nenokļūsim līdz bērna pieredzei. Mēs nesasniegsim bērnus, kuriem pasaules pieredzi veido internetā tapusi pieredze,” uzsver Rubene.
Interesanti, ka augstākie rezultāti gūti augsti tehnoloģiski attīstītajā pasaulē – Dienvidkorejā, Japānā, Šanhajā un Honkongā. Tomēr tehnoloģiju lietojums mācību darbā te ir piesardzīgs. No otras puses, šajā pasaules daļā skolotāja darbu pavada milzu autoritāte. Un arī šī faktora nozīme mūsdienās vēl tiek pētīta.
