Valsts robežsardzes koledžas Kinoloģijas dienesta priekšnieks Uldis Barkāns rāda Kinoloģijas centra telpas, kurās uzturas suņu mammas un viņu kucēni. Tā ir vieta, kur dienesta suņi nāk pasaulē un mīt pirmos trīs savus dzīves mēnešus, līdz suņi nonāk attiecīgajā teritoriālajā pārvaldē.
“Šis mums ir beļģu aitu suņu metiens, divi ir brāķētie, un viena vēl gaida savu došanos uz Ludzas pārvaldi. Dzimuši 13. septembrī,
tādi aktīvi, viņi visu ko grib: gan lai viņiem uzmanību pievērš, gan paspēlēties, gan paplēst kādam bikses!” par aktīvajiem kucēniem stāsta Uldis Barkāns.
Kinoloģijas centrā gada piedzimst no trīsdesmit līdz četrdesmit kucēni, no kuriem aptuveni puse paliek dienestā. Pārējos, kas izbrāķēti, attiecīgās procedūras kārtībā ir iespējams iegādāties. Tie, kas neder dienestam, ir normāli mājas suņi.
Kinoloģijas dienesta priekšnieks ved uz nākamo telpu. “Ir mums vēl viens metiens, varam paskatīties, tie mums ir piedzimuši vēlāk, viņiem tagad ir mēnesis. Šie mums ir vācu aitu suņu kucēni, 11 gabali ir sadzimuši, apmēram janvāra sākumā mēs viņus testēsim, skatīsimies, kas no viņiem sanāks. Tie, kas būs derīgi, tiks sadalīti pa pārvaldēm, un šos mēs varēsim iedot kadetiem, kuri pabeigs koledžu nākamā gada februāra beigās. Un aptuveni pēc diviem gadiem šie kucēni sāks pilnvērtīgi strādāt uz valsts robežas,” skaidro Barkāns.
Vienpadsmit kucēni – tas ir daudz. Taču ir bijuši arī lielāki metieni, kas sagādā kinologiem papildu rūpes.
“Mums ir bijuši gadījumi, kad mums beļģu aitu sunim piedzima pat 14, tas ir ļoti daudz. Tad ir problēma sākumā viņus visus pazīdīt, jo piena dziedzeri kucei labākajā gadījumā ir astoņi, un tad mūsu darbiniekiem vajag izveidot grafiku, pēc kura viņi baro kucēnus. Vieni paēd, nākošos pieliek, lai visi ir paēduši,” stāsta kinologs.
Lai suns derētu dienestam, viņam jābūt aktīvam, ar labu veselību, stipru nervu sistēmu, tiek vērtēts, piemēram, vai kucēni nebaidās no cilvēkiem un no jaunām telpām.
Viss, kas ar suņiem notiek Kinoloģijas centrā, tiek darīts ar nozīmi.
“Pienākot viņiem klāt un dodot barību, tu mēģini viņu paglāstīt, tu jau uzreiz redzi, vai viņš pieglaužas, vai aiziet projām, vai iet uzreiz pie trauciņa. Mēs uzsienam lentītes, lai varētu paskatīties, kā viņš attīstīties. Viss, kas notiek ar kucēnu, viss, ko mēs darām, tas palīdz iztestēt,” skaidro Kinoloģijas centra vecākā inspektore Dace Kizikova.
Suņi tiek pakāpeniski pieradināti nebaidīties no automašīnas. Savukārt tad, kad kinologs ir paņēmis kucēnu, apmācības process turpinās, pēc 11 mēnešiem suņiem ir vēl viens tests, nosakot galīgo lēmumu, vai suns paliek dienestā.
Tad suns tiek apmācīts jau konkrētai specializācijai: cilvēku, narkotisko vielu vai sprāgstvielu meklēšanai.
Centrā ir interesanta suņu vārdu došanas tradīcija. Proti, katram metienam ir savs alfabēta burts.
“Mums metieni ir alfabēta secībā, ja iepriekšējais bija uz “a” burta , tad nākošais uz “b” burta. Mums tagad metiens ir uz “j” burta, tie ir beļģi, un nākošie uz “k”. Mēģinām, lai tie skanētu, lai kinologam būtu viegli to kucēnu pasaukt,” stāsta Kizikova.
Kad nonāk līdz pēdējam alfabēta burtam, tad sākas nākamais aplis. Uz “k” burta šobrīd ir, piemēram, Kambers, Keri, Kenzo.
No maziem, aktīviem kucēniem ilgstošā un pacietīgā apmācības procesā suņi izaug par nopietniem un neatsveramiem palīgiem Valsts robežsardzē. Šobrīd robežsardzē ir aptuveni 100 dienesta suņu.
