Starp zupas virtuvju atbalstītājiem ir arī Borisa un Ināras Teterevu fonds, kas vairāk zināmi kā mākslas un izglītības mecenāti. Turpmākos trīs gadus programmā „Maizes rieciens” fonds īpašu akcentu liks uz sadarbību ar reģionu labdarības organizācijām, atbalstu daudzbērnu ģimenēm, sirmgalvjiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Šoziem vien plānots izdalīt ap pusmiljonu ēdiena porciju, tam atvēlot 200 tūkstošus latu. Fonda vadība gan cer, ka vajadzība pēc zupas virtuvēm nākamajos gados tomēr saruks.
Āra zupas virtuvē skvērā netālu no Āgenskalna tirgus jau pusstundu pirms noteiktā laika mīņājas ap 50 cilvēku. Rokās burciņas, plastmasas spainīši. Katru darba dienu šeit Diakonijas centra autobuss atved siltu zupu.
Kādudien pusdienās kāpostu zupa un maize. Desmit minūtēs pirmais 30 litru zupas toveris ir tukšs. Zupas virtuves darbinieks Kārlis Zandelis atzīst - uz rudeni cilvēku te kļuvis krietni vairāk un ēdamā pāri nepaliks: „Vasarā mums parasti ir trīs katli. Tagad - četri.”
Zeļļu ielas skvēra zupas virtuves klienti pārsvarā ir bezpajumtnieki, daudziem pēdas sejā atstājis alkohols. Vairums iespēju paēst par brīvu novērtē ar pateicību, bet dažs pamanās arī ironizēt par ēdamā sastāvu.
„Ja būtu gaļa, tad būtu labāk. Pusotra kāposta te peld, divi burkāni un no krāna karstais ūdens,” saka jauns vīrietis, kas manāmi dvako pēc grādīgā. Viņam šī ir vienīgā iespēja paēst turpmāko nedēļu, līdz tiks pie darba.
„Pati es dzīvoju bez pajumtes, visu dzīvē pazaudēju. Lai kā te arī nebarotu, vismaz kaut kas silts ir vēderā,” atzīst sirmgalve, kas rindā pēc zupas piesēdusi uz tuvējā celma.
Rindā pēc zupas gaida arī bezdarbnieki un sirmgalvji: „Gribas ēst. Trīs mēnešus man nebūs ne santīma. Esmu zaudējis bezdarbnieka statusu un sociālie [dienesti] man neko nepiedāvā,” atzīst kāds kungs ap gadiem 50.
„Ja biju saslimusi, nevarēju sagatavot ēdienu. Man jau ir 80 gadu. Te es atbraucu, bļodiņu iedod, karstu paēd, man ir kaut kas. Bail, kas notiks, kad par apkuri būs jāmaksā. Neiešu jau mazbērniem prasīt, viņiem pašiem jātiek galā,” saka kundze no Iļģuciema.
Diakonijas centra zupas virtuve ir starp tām, kam finansiāli palīdz arī Teterevu fonds. Pērnziem ar tā atbalstu izdalīts vairāk kā pusmiljons maltīšu.
Šonedēļ Rīgā bija sabraukuši zupas virtuvju vadītāji no visas Latvijas, kas atzīst - uz papīra redzamo trūcīgo skaita kritumu dzīvē pagaidām nejūt.
Tam piekrīt arī Siguldas Sociālās aprūpes biedrības vadītāja Ginta Goldmane: „Laikam tomēr nē. Var jau būt, ka cilvēkiem apstākļi ir nedaudz uzlabojušies, pirmajā momentā daudziem bija barjera, kauns nākt uz zupas virtuvi. Tagad daudziem šī barjera ir zudusi.”
Zupas virtuvēs reģionos iegriežas ļoti dažādi ļaudis, atzīst Inčukalna Invalīdu biedrības vadītāja Valda Pavloviča: „Ļoti dažādi. Uz zupiņām pie mums nāk gan cilvēki ar invaliditāti, kam ir ļoti mazas pensijas, gan jauni cilvēki pēc traumām, (..) ģimenes ar bērniem, jaunās māmiņas. Tikko viena trīs bērnu māmiņa bija atnākusi pēc glābējpakas, viņai vīrs ārzemēs.”
To, ka ārpus lielajām pilsētām zupas virtuvju publika ir ļoti raiba un ēdināti tiek ne tikai bezpajumtnieki, apliecina arī Teterevu fonda vadītājs Mareks Indriksons, kurš apbraukājis visas fonda atbalstītās virtuves:
„Man ir radies iespaids, ka cilvēkiem lielākoties zupas virtuve asociējas ar Kr.Barona ielu Rīgā un šis skats kopumā nav iepriecinošs. Bet tā nav gluži taisnība ar lielāko daļu no zupas virtuvēm Latvijā.”
Fonda vadītājs uzsver - daudzviet zupas virtuves nenozīmē tikai zupas šķīvi, bet arī iespēju satikties, aprunāties un sekot līdzi, kā klājas vismazāk aizsargātajiem. Tāpēc nākamajos gados fonds īpašu uzsvaru liks tieši uz daudzbērnu ģimeņu, sirmgalvju un cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalstu, īstenojot to kopā ar sadarbības partneriem novados, kuri vietējos ļaudis un viņu vajadzības zina vislabāk.
