Latvijas balss Eiropas Parlamentā: Vaideres mērķis - ekonomikas attīstība un vides saudzēšana vienlaikus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Inese Vaidere, Eiroparlamenta deputāte, ievēlēta no partijas "Vienotība" un pārstāv Eiropas Tautas partijas grupu. Eiropas Parlamentā (EP) darbojas jau ceturto sasaukumu - kopš 2004. gada.

Inese Vaideres teiktais īsumā:

  • Jāattīsta ekonomika un vienlaikus jāsaudzē vide. Tam ir vajadzīgas lielas investīcijas.
  • Atbalstam “zaļajai enerģijai” ir jābūt, bet samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus.
  • Attiecībā uz iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu vajadzīgi stingrāki regulējumi.
  • Jāsamazina pārtikas atkritumi, jo tiek izmesta arī laba pārtika.
  • Ekonomikas stimulēšana nav pareizais risinājums; jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi.
  • Mums jākontrolē Āfrikas un citiem reģioniem nosūtītā palīdzība.

Intervija ar Inese Vaideri
00:00 / 10:11
Lejuplādēt

 

 

Eiropas Tautas partijas grupa

  • Lielākā EP politikā frakcija.
  • Tradicionāli saistīta ar kristīgajiem demokrātiem un centriski konservatīvu nostāju.
  • Pēdējā laikā sākusi krietni zaļāku politiku.
  • Piesaka arī soļus sociālās aizsardzības un veselības jomā.
  • Tajā ietilpst arī “Jaunās Vienotības” EP deputātes Sandra Kalniete un Inese Vaidere.

Vairāk par ETP grupu lasi vai klausies šeit

Latvijas Radio: Jūs esat izvēlējusies strādāt Ekonomikas un monetārajā komitejā un esat arī ievēlēta par lielākās Eiropas Savienības (ES) ārvalstu delegācijas sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm viceprezidenti. Kurā no vietām darbs ir svarīgāks – komitejā vai arī delegācijas sastāvā?

Inese Vaidere: Aptuveni rēķinot, deviņas desmitdaļas vai arī pat vairāk ir darbs komitejā un apmēram viena desmitā daļa šajā delegācijā.

Šī komiteja, manuprāt, ir šajā laikā viena no svarīgākajām, jo mums ir vajadzīga ekonomika, kas ir ilgtspējīga, kas ir gudra un kura dod labumu visiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kas ir uzņēmēji, bet, kā mēdzam teikt – arī darbaļaudīm. Un otra komiteja, kurā darbošos, ir vides komiteja [Inese Vaidere ir arī aizstājēja Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā - red.]. Šīs abas komitejas apvieno svarīgāko, kas šobrīd Eiropā un pasaulē ir jādara.

Proti, mums ir jāattīsta ekonomika, tā ir jāpadara gudra, ilgtspējīga, un mums ir jāsaudzē vide.

Lai mēs panāktu mērķi, ko paši sev esam izvirzījuši, proti, līdz 2050. gadam panākt klimata neitrālu ekonomiku, jārēķinās, ka tas, protams, ir saistīts arī ar ļoti lielām investīcijām. Ir lēti kurināt ogles un turpināt izmantot masveidā naftas produktus, ražot plastmasu, bet, lai pārietu uz videi draudzīgu ražošanu, tur ir vajadzīgas milzīgas investīcijas. Un tieši šo abu komiteju sadarbība – ekonomikas un vides – tas ir tieši tas, kā es vislabāk varētu pārstāvēt gan Latvijas, gan arī Eiropas intereses.

Latvijā pēdējā laikā daudz tiek runāts par obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK atcelšanu vai samazināšanu. Taču tas Latvijā ir atbalsts "zaļajai enerģijai". Kāda ir Eiropas pieredze? Ko jūs ieteiktu darīt Latvijā, jo bez šāda veida atbalsta tāpat neiztiksim?

Tas ir arī piemērs, kā ļoti labu ideju var sabeigt. Ideja ir ļoti laba – veicināt "zaļās enerģijas" attīstību. Bet gala rezultātā tas ir izveidojies par rezervuāru, no kura pasmelties papildu līdzekļus diemžēl arī negodīgiem uzņēmējiem. Un tas ir kļuvis par milzīgu slogu arī mājsaimniecībām. Es, protams, neesmu tas cilvēks, kas atrisinās šo problēmu sīkumos. Taču

domāju, ka ir jābūt atbalstam atjaunojamiem energoresursiem, bet atbalstam ir jābūt samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus.

Eiropas valstīs ir ļoti dažādi risinājumi. Esam pavirzījušies uz vienoto enerģētikas tirgu, taču joprojām enerģētikas jautājumi ir katras dalībvalsts ziņā. Ir, piemēram, tādi modeļi kā Vācijā, kur jau ir notikusi atteikšanās no atomelektrostacijām un tagad notiek pāriešana uz atjaunojamiem energoresursiem, taču enerģija kļūst dārga. Tas ir novedis pie tā, un tāda situācija būs arī nākotnē, ka daudzi uzņēmumi pārcelsies uz tām vietām, kur enerģija ir lētāka. Tas, ka jau tagad uzņēmumi pārplūst no Vācijas uz Franciju, kur ir arī atomelektrostacijas, ir jau fakts.

Vienmēr ir vajadzīgs līdzsvars. Protams, mēs vēlamies, lai mūsu ekonomika būtu klimatneitrāla, bet mēs arī vēlamies, lai cilvēki varētu samaksāt savus rēķinus.

Latvijā jau gadiem runā par depozītsistēmas ieviešanu. Un tas nekādi neizdodas. Vai ES var kaut kādā veidā ietekmēt Latviju un piespiest gan ieviest depozītsistēmu, gan arī likt vairāk pārstrādāt atkritumus?

Jā, tas noteikti ir iespējams. Un tas ir jautājums, pie kā plānoju strādāt, jo mums acīmredzot ir vajadzīgi daudz stingrāki regulējumi. Galu galā tas, kas piesārņo vidi Latvijā, piesārņo vidi arī pasaulē. Es domāju, ka šis būs arī tas virziens, pie kā ļoti stingri strādāsim.

Un vēl viena lieta, kas mani arī ļoti uztrauc, ir pārtikas nonākšana atkritumos. Katru gadu apmēram piektā daļa pārtikas, ko ražo Eiropā, nonāk atkritumos. Tas ir ļoti daudz. Tas ir varbūt dažkārt nepamatoti stingro prasību dēļ pret pārtikas pārstrādātājiem, ražotājiem un patērētājiem un pret sabiedrisko ēdināšanu. Šīs problēmas ir ļoti, ļoti samilzušas.

Kāds ir jūsu risinājums šai problēmai?

Mums ir jāpārskata regulējumi. Man šķiet pilnīgi neloģiski, ka laba pārtika tiek izmesta atkritumos. Kaut vai, piemēram, apzīmējumu „derīgs līdz” ļoti bieži varētu aizstāt ar „ieteicams līdz”. Tieši tāpat šos produktus var pārdot kaut vai par pazeminātām cenām, pārdot tiem iedzīvotājiem, kuriem ir mazāki ienākumi vai atdot labdarībai. Te ir jāmeklē konkrēti risinājumi.

Es pašlaik pētu Vācijas pieredzi, jo Vācija ļoti nopietni ir ķērusies klāt šai problēmai. Tieši par pārtikas nonākšanu atkritumos ir daudz pētījumu un ir arī risinājumi. Apmēram 143 miljardus mēs ik gadus zaudējam, izmetot aptuveni 20% pārtikas atkritumos.

Es uzsāku šo darbu jau pagājušajā sasaukumā un gribu to turpināt arī šajā. Tieši tāpēc esmu arī vides komitejā.

Turpinot par Ekonomikas un monetāro komiteju - šobrīd atkal tiek domāts par pasākumiem, kas varētu stimulēt Eiropas ekonomikas izaugsmi. Lai arī Latvijā ekonomika bremzējas, ir ekonomisti, kuri uzskata, ka mums ekonomikas stimulēšana īsti nav vajadzīga, jo jau tagad ir problēmas ar darbaspēka pieejamību. Kā jūs vērtējat eirozonas vēlmi atkal drukāt naudu un laist to apgrozībā?

Manā skatījumā tas nav pareizais risinājums. Lai atbalstītu Eiropas ekonomikas attīstību, pareizāk būtu atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus. Mazie un vidējie uzņēmumi gan Eiropā, gan arī pasaulē veido lielāku uzņēmumu skaitu, un mazie uzņēmumi ir arī tie, kas nodrošina nodarbinātību.

Latvijā patiešām lielā mērā ir darba roku trūkums, tāpēc krasi ekonomikas stimulēšanas pasākumi nebūtu vajadzīgi. Bet mazie un vidējie uzņēmumi gan mums ir jāattīsta.

Latvija ir bijusi visai sekmīga Junkera jeb Eiropas investīciju plāna izmantošanā. Mēs esam piektie labākiem no ES valstīm. Tagad šī programma tiek paplašināta, un jaunā programma sauksies „Invest EU” un tur būs uzsvars gan uz infrastruktūru, gan uz digitālajām nozarēm, gan arī uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. To es uzskatu par ļoti labu lietu, jo tā nav nauda, ko uzdāvina. Tā ir nauda, ko uz izdevīgiem noteikumiem var aizņemties. Tas nozīmē papildu darbavietas, tas nozīmē arī papildu ienākumus un tas nozīmē arī papildu nodokļus. Tādā veidā mēs arī varam risināt ļoti, ļoti samilzušo problēmu Latvijā – ienākumu nevienlīdzību, jo tas ir tas, kas cilvēkus kaitina.

Jūs arī esat delegācijas sastāvā sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona, kā arī Dienvidaustrumāzijas valstīm. Kāpēc neizvēlējāties būt delegācijas sastāvā, piemēram, sadarbībā ar Baltkrieviju, Ukrainu vai citām Latvijai ģeogrāfiski tuvākām valstīm, jo varbūt tad Latvijai var būt lielāks ieguvums?

Es to esmu darījusi. Piemēram, pirmajā sasaukumā es biju delegācijā sadarbībai ar Krieviju. Tā bija milzīga vilšanās. Kamēr Krievijā ir tāds režīms, kāds tas ir, deputāti ierodas uz sanāksmēm ar sagatavotiem ziņojumiem un viņiem ir noteikta politiskā līnija, kas ļoti atšķiras no tā, ko varam pēc tam pārrunāt pie kafijas tases. Darbs bija vienkārši neefektīvs. Savukārt esmu strādājusi divus sasaukumus pēc kārtas delegācijās ar Centrālāzijas valstīm, tas man likās ļoti svarīgi, un pirmie pieci gadi bija arī ļoti efektīvi, jo – vai nu mēs pie sevis, pie Eiropas piesaistām Kazahstānu, Uzbekistānu un pārējās šīs reģiona valstis, vai arī tās pievēršas Krievijai.

Manuprāt, pārāk ilgi aizkavēties vienā delegācijā nav pārāk labi. Šis jau man ir ceturtais sasaukums, un mana pašreizējā pieredze ļauj strādāt ar reģioniem, kuros ir daudzas valstis un kur nevar uzreiz sākt strādāt cilvēks, kurš ir pirmajā sasaukumā un kurš īsti nesaprot, kā šis darbs norit.

Kāpēc, piemēram, ir svarīgs darbs ar Āfriku, ar Karību reģionu, ar Dienvidaustrumāziju? Tās ir valstis, kurām mēs sistemātiski palīdzam. Par to, ka bagātākās valstis palīdz nabadzīgākajām, mūsdienās vairs netiek diskutēts. Jautājums ir – kā šie līdzekļi tiek izmantoti. Katru gadu, piemēram, uz šo Āfrikas reģionu un pārējām valstīm mēs nosūtam apmēram 30 miljardus eiro. Tā ir milzīga summa. Mana pieredze ļauj konstatēt, ka ne vienmēr tas tiek izmantots tā, kā mēs to gribētu. Tā ir arī tā motivācija, kāpēc mums tur ir jābūt –

mums ir jākontrolē, mums ir jānoslēdz arī attiecīgi līgumi, lai mūsu ziedotā nauda tiktu izlietota pareizi.

Pagājušajā sasaukumā es konstatēju, ka ir tā – mēs dodam naudu un ķīnieši par to piegādā iekārtas. Tas nav īsti pareizi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti