Kā viena pēcpusdiena var ietekmēt visu dzīvi. Juris Celmiņš stāsta par saistību ar VDK

Savulaik viņam neatļāva kļūt par skolas direktoru, ar savu vārdu publicēt rakstus avīzē un braukt uz ārzemēm, tāpēc Juris Celmiņš bijis pārliecināts, viņu izseko un viņa darbību ierobežo pretpadomiskās nostājas dēļ. Taču izrādījies pavisam citādi. Celmiņa kartīte atrodama publiskotajā Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā. Uzsverot, ka nekad ne par vienu neko nav ziņojis, šo pretrunu Celmiņš risināja tiesas ceļā.

Savervēja kā traktoristu?

Augstākās Padomes deputāti čekas aģentu sarakstā

Sešpadsmit to Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, vārdi pēc Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkas publiskošanas pērnā gada decembrī tika atrasti čekas aģentu sarakstā.

Vai VDK ietekmēja Latvijas ceļu uz neatkarību, vai un kā iespējamā saikne ar VDK ietekmēja šo cilvēku lēmumus Latvijai izšķirīgos brīžos, - to būs iespējams uzzināt no AP deputātu stāstiem, kas turpmāk ik nedēļu tiks publicēti portālā Ir.lv.

Iepriekšējie stāsti:

Uzzinot par VDK aģenta kartīti, biju šokā un gribēju tiesāties. Intervija ar bijušo AP deputātu Gavaru

Ar VDK sadarbojos brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Intervija ar bijušo AP deputātu Alekseju Grigorjevu

Kā viena pēcpusdiena var ietekmēt visu dzīvi. Juris Celmiņš stāsta par saistību ar VDK

Mani noskaņoja tautas griba. Intervija ar Anatoliju Gorbunovu

Apzināti nevienu apmelojis neesmu. Intervija ar Juri Cibuļu par sadarbību ar VDK

Ilgus gadus Juris Celmiņš dzīvojis un strādājis Tukumā gan par pedagogu, gan muzeja vadītāju un avīzes redaktoru. 1988. gadā bijis viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) Tukuma nodaļas dibinātājiem. Ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē, balsojis par Neatkarības deklarāciju 4. maijā. VDK aģentu kartotēkā atrodamajā kartītē atzīmēts, ka VDK Celmiņu savervēja 1968. gada 6. novembrī. Kartītē norādīts viņa segvārds – Jūrnieks. Tobrīd viņš bijis kolhoza traktorists ar 10 klašu izglītību. Juris Celmiņš tiesājās, un 2002. gadā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa nolēma, ka viņš “nav apzināti sadarbojies ar bijušo Latvijas PSR Valsts drošības komiteju; nav bijis VDK darbinieks vai informators”.

“Visu laiku, kopš esmu bijis saskarsmē ar Valsts drošības komiteju, sapratu, ka par mani ir uzkrāti dokumenti, kas seko līdzi no vienas dzīvesvietas uz otru.

Taču es biju pārliecināts, ka tie ir nevis kā aģenta kartīte, bet kā cilvēkam, kurš ir pretpadomiski noskaņots, kuru izseko un kura darbību ierobežo,” stāsta Celmiņš.

Stunda Ventmalā ietekmē visu dzīvi

Vēlāk, iepazīstoties ar visiem materiāliem, viņš sapratis, kā kartīte tapusi. Notikumi risinājušies pirms 51 gada, kad Celmiņš mācījies Zūru lauku profesionālajā skolā. Viens no audzēkņiem, Inārs Aukmanis, dibinājis savu komandu un uzaicināja arī Celmiņu tajā piedalīties. Viņš atceras, kā notikusi pirmā un vienīgā jaunās organizācijas, ar nosaukumu “Kurzemes savienība”, tikšanās: “Es īsti nesapratu, kas tā būs par komandu. Četru cilvēku sastāvā Ventas malā notika sanāksme, kurā mēs iesaistījāmies šajā organizācijā. Aukmanis pastāstīja, ka mežā viņam ir bunkurs, kur ir ieroči. Jācīnās par Latvijas brīvību un neatkarību.”

Klātesošie iepazīstināti ar organizācijas statūtiem, bijis arī zvērests, zem kura visi parakstījušies. Pēc tam, kad Celmiņš praksē kolhozā strādājis par traktoristu, reiz pēkšņi ticis aizturēts sakarā ar pretpadomju darbību un aizvests uz pratināšanu. “Iesēdināja mašīnā vēlu vakarā, aizveda uz Talsiem, ieveda milicijas ēkā. Teikšu atklāti, pēc toreizējās dzīves pieredzes – es biju tikai profesionālās skolas audzēknis, man tikko bija palikuši 18 gadi, es pat nesapratu, ka atrodos Valsts drošības komitejā. Domāju, ka mani ieved kādā milicijas nodaļā,” atceras Celmiņš.

Pratināts visu nakti. No rīta ticis laukā, pirms tam parakstot savus paskaidrojumus, nopratināšanas protokolu. Pēc kāda laika Celmiņš izslēgts no komjaunatnes. Neilgi pēc tam viņa dzimtajā ciemā Balgalē apzagta DOSAAF (saīsinājums no krievu valodas ДОСААФ – Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība – red.) ieroču noliktava.

“Mani atkal izsauca uz nopratināšanu, un tad es sapratu, ka man seko līdzi un tieku turēts aizdomās kā viens no vainīgajiem. Ka mani īpaši uzmana,” stāsta Celmiņš.

Viņš atceras, ka uz sarunu ar VDK pārstāvi aicināts arī laikā, kad studējis universitātē: “Mūsu vēstures katedras darbiniece teica, ka man jāierodas Latvijas Universitātes galvenajā korpusā. Es aizgāju. Kreisajā spārnā bija tas kabinets. Runāju ar tādu vecu vīru Sproģi, un tad sapratu, ka tur ir tā Valsts drošības komitejas iestāde. Es to sapratu skaidri. Saruna nebija par to, ka man prasītu kādus ziņojumus, bet pateica skaidri un gaiši, ka esmu viņu uzskaitē un ka viņi sekos līdzi, kā es uzvedos un dzīvoju, ka esmu viņu redzeslokā. Tas bija tāds skarbs brīdinājums.”

Pārdomājot notikušo, Celmiņš secina: “Tiešā vai netiešā veidā, dažādi tieši vai netieši kontakti ar Valsts drošības komiteju man ir bijuši. Grūti iedomāties, ka viena pēcpusdiena Ventas krastā, kādu stundu gara sanāksme tā ietekmēs visu manu dzīvi.”

Partija Tautas fronti nedibināja

Par publikāciju

Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.

Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā tiks demonstrēta nākamā gada janvārī. 

Runājot par Latvijas Tautas frontes dibināšanas laiku un komentējot jautājumu par partijas iesaisti šīs sabiedriskās organizācijas vadībā, Celmiņš uzsver: “Man ir grūti spriest, cik Rīgā tas tika saskaņots ar Centrālo komiteju. Bet par to, kas notika Tukumā, man ir pilnīgi skaidrs. Nekāda partija Tautas fronti nedibināja, to dibinājām mēs – aktīvisti. Tā jau viens otrs uzskata, ka tur bijuši cilvēki, kas skrējuši uz centrālkomiteju LTF lēmumus saskaņot. Es nezinu, vai tas tā ir vai nav. Tukumā tas tā nenotika.”

Atceroties 4. maija balsojumu par Neatkarības deklarāciju, Celmiņš uzsver, ka uzskata to par savas dzīves nozīmīgāko un emocionāli spilgtāko notikumu: “Esmu gandarīts, ka liktenis man deva tādu iespēju - būt tajā brīdī un balsot par. Ka par 4. maija deklarāciju balsoja arī cilvēki, kam ir aģenta kartītes… Neuzskatu šo kartīti par tādu dokumentu, kas apliecinātu cilvēka uzskatus. Jo šāda kartīte ir arī, piemēram, Intam Cālītim, kurš 17 gadus pavadījis lēģerī. Kas tad viņš ir - cīnītājs par Latvijas brīvību vai cīnītājs pret to? Domāju, ka visa viņa dzīve apliecina, ka viņš ir cīnītājs par Latvijas brīvību, par Latvijas neatkarību, par demokrātiju.”

Pilnu interviju ar Jura Celmiņa atmiņām par to, kāpēc viņam neatļāva kļūt par skolas direktoru, publicēt rakstus avīzē, braukt uz ārzemēm u.c. lasiet šeit: https://ir.lv/2019/11/01/uzskatu-sevi-nevis-par-agentu-bet-vinu-upuri/

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.  #SIF_MAF2019


 

 


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti