Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ineta Lipša. Sistēma ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikācijai

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Produktu iepakojums mēdz maldināt. Fantāzijas trūkums vai apzināta atdarināšana?

Cilvēki nelabprāt izsaka vēlmi ziedot audus un orgānus pēc nāves

Kā nezināšana un reliģija kavē orgānu ziedošanu? Ārsti un priesteris atspēko mītus

Ar orgānu ziedošanu saistīti jautājumi mūsu sabiedrībā vēl aizvien ir tabu, kaut arī, piemēram, asins ziedošanu cilvēki ir pieņēmuši. Latvijas Radio raidījumā "Īstenības izteiksme" uz orgānu ziedošanu skatās no dažādiem aspektiem, vērtējot cilvēku gatavību ziedot orgānus pēc nāves, apkopojot iemeslus, kas liedz mirušā tuviniekiem savu aizsaulē aizgājušo radinieku atļaut izmantot kā orgānu donoru, kā arī apskatot dažu citu valstu pieredzi.

ĪSUMĀ:

Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāju Juriju Boromotovu slimnīcas teritorijā Latvijas Radio gaida pavisam neilgi, tomēr viņš par to ļoti atvainojas, jo laiks ir visvērtīgākais mūsu dzīvē.

Radinieka orgānu ziedošanā attur nezināšana

Transplantācijā laiks ir nenovērtējami nozīmīgs. Katra sekunde ir no svara, lai, orgānu pārstādot no cilvēka uz cilvēku, tas būtu pēc iespējas labākā kvalitātē. Boromotovs pats daudzkārt runājis ar tuviniekiem par nupat mirušā cilvēka dzīves laikā izteiktajām vēlmēm saistībā ar orgānu ziedošanu. Viņš norāda, ka bez šoka un nevēlēšanās pieņemt miršanas faktu, tuviniekus no piekrišanas dot orgānus attur arī nezināšana.

Nezināšana par to, ka runa par orgānu izņemšanu var būt tikai pēc tam, kad ir noslēgts stingras uzskaites protokols par cilvēka nāvi.

Tuvinieki nereti to jauc ar komu un jebkādām iespējām tuvinieku atgriezt pie dzīvības. Tomēr Jurijs Boromotovs skaidri norāda – smadzeņu nāve ir neatgriezenisks process. Cilvēka nāves apstiprinājums ir ļoti stingri uzraudzīts un nozīmīgs dokuments.

"Apstiprina, ka cilvēks ir miris. Un tikai tad mēs varam sākt strādāt. Tikko ir parakstīta smadzeņu nāve. Cilvēks var būt deklarēts kā miris vai nu tad, kad viņam ir apstājusies sirds, tātad, respektīvi, viņam monitorā ārsti redz, ka viņam nekādas sirds aktivitātes nav. Bez sirds, protams, pārējo orgānu eksistence nav iespējama, ieskaitot arī smadzeņu. Otrs ir neiroloģiskie kritēriji, kad iet bojā izolēti tikai smadzenes, ko mēs uz doto brīdi saucam par smadzeņu nāvi.

Jo, ja aiziet bojā smadzenes, tad arī viss organisms aiziet bojā.

Tādēļ te paceļas jautājums par to, ka šajā gadījumā, kurš ir visbiežākais mūsu valstī – tātad miruši donori pēc smadzeņu nāves. Viņus var vēl mākslīgi uzturēt – sirdsdarbību, elpošanu - ar domu: sagaidīt piekrišanu vai atteikumu orgānu ziedošanai no tuvinieku puses, vai arī pārbaudot reģistru, ja dzīves laikā cilvēks paudis savu gribu, un tad stājas spēkā visas mūsu aktivitātes, un ar šo brīdi, ja ir dabūta piekrišana, ja reģistrā nav atzīmes, tikai tad mēs esam tiesīgi [orgānu izņemt]," skaidro Boromotovs.

Kad konstatēta cilvēka smadzeņu nāve, sākas smagākais – tuvinieku informēšana par notikušo. Šajā jau tā smagajā brīdī ārsti ir spiesti izprašņāt tuviniekus par aizgājušā izteiktajām vēlmēm.

Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītājs Jurijs Boromotovs

Iesaka pašam izlemt par orgānu ziedošanu, nevis novelt izvēli tuviniekiem

Cilvēkiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) iespējams oficiāli noformēt savu "jā" vai "nē" orgānu un audu nodošanai pēc nāves. To kā ļoti nozīmīgu uzsver Aivars Tabūns. Viņš pats savai meitai ziedojis nieri un tādēļ par orgānu transplantācijas jautājumiem domājis, secinot – norādīt izvēli ir katra paša atbildība, lai tā nebūtu jānogrūž uz radinieku pleciem.

"Un tagad lai katrs cilvēks iztēlojas, ko tas nozīmē radiniekiem, kuriem paziņo vienlaikus divas ziņas. Pirmais – jūsu tuvinieks ir devies vai tūliņ dosies stundu laikā prom no šīs pasaules, un otrā ziņa – tagad izlemiet, vai viņa orgānus var izmantot. Un galvenā jautājuma būtība ir nevis tā, kā tas radinieks domā, bet kā pats potenciālais mirušais orgānu donors, kā viņš dzīves laikā ir izteicies, spriedis par šīm lietām.

Bet ģimenē mēs par to nerunājam. Nav tā, ka vakaros atnāk un prasa, vai tu neesi pārdomājis joprojām.

No šī viedokļa ārsti nonāk ļoti sliktā situācijā, ka viņiem jāuzdod šāds jautājums – nepatīkams jautājums. Jau paziņot par nāvi ir nepatīkams pienākums, un te vēl izprašņāt. Stress ir pašiem radiniekiem. Ja jūs reģistrētos, tad jūsu radiniekam atkristu šīs pārdomas," stāsta Tabūns.

Un tad, šoka momentā, nepieņemt notikušo, tuvinieki nereti atsaka. Tā ir aptuveni pusē gadījumu, un Jurijs Boromotovs šo rādītāju vērtē kā sliktu. Tomēr ne vienmēr – arī Boromotovs atminas gadījumu, kad tuvinieku drosmīgā rīcība ļāvusi glābt citu cilvēku dzīvības.

"Vecāki bērnu slimnīcā piekrita ziedot savu sešu dienu vecā bērniņa orgānus. Viņi tik inteliģenti, augsti izglītoti, emocionāli nosvērti. Mēs ziedojām Lietuvai šo sirsniņu, un vēlreiz, izmantojot šo momentu, es vēlos pateikt paldies, jo viņi ir varoņi," uzsver Boromotovs.

Lietuvas kolēģu pateicība Nacionālajam transplantācijas dienestam par donora sirdi lietuviešu puisītim

Reģistrējot savu gribu, var izvairīties no tuvinieku izprašņāšanas jau tā grūtajā brīdī, kā arī nodrošināt iespēju raitāk orgānus pārstādīt vai uzreiz saprast, ka tas nav atļauts. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) to iespējams izdarīt, gan dodoties uz vietas, gan arī izmantojot e-pakalpojumu portālā "latvija.lv". Pašlaik orgānu donoru reģistrā aptuveni puse no tiem, kas kādu vēlmi izteikuši, savus orgānus pēc nāves atļāvuši izmantot un puse – ne. To apstiprina PMLP.

"Pagājušajā gadā kopumā iedzīvotāju reģistrā atzīmi par vēlmi ziedot vai atļaut vai neatļaut izmantot savus audus un orgānus pēc nāves ir veikusi 521 persona. No tiem 257 ir devuši atļauju un 264 – aizliedz. Pēc mūsu pieejamajiem datiem šī statistika ir kāpjoša, salīdzinot ar 2017. gadu, gandrīz divas reizes, tādēļ varam teikt, ka kopumā sabiedrībā šī tēma kļūst arvien aktuālāka," stāsta pārvaldes pārstāvis Ģirts Pommers.

Pommers uzskata, ka tas saistāms ar dažādām kampaņām, kurās norādīts uz šādu iespēju un uz to, cik tas ātri un ērti izdarāms. Tas aizvadītajā gadā uz kopējā fona radījis lielu pieaugumu. "Šobrīd kopējais skaits kopš 2002. gada ir virs 3000. Katrs pats var izrēķināt, ja kopumā reģistrā ir ap 2 miljoniem iedzīvotāju," norāda Pommers.

Mīts, ka cilvēka reģistrēšanās kā donoram var likt viņu neārstēt

Tomēr daudzi baidās norādīt savu vēlmi orgānus ziedot vai neziedot. Tas saistīts ar dažādiem mītiem un pārliecībām. Transplantācijas dienesta vadītājs Boromotovs apgāž vienu no izplatītākajiem mītiem par to, ka reģistrēšanās var likt ārstiem neārstēt cilvēku, jo tas var kalpot kā donors citiem. Pieeja reģistram ir tikai diviem cilvēkiem, un tam piekļūst tikai pēc tam, kad jau ir konstatēta cilvēka smadzeņu nāve. Tikai pēc nāves iespējams uzzināt, vai cilvēks ir izteicis savu gribu par orgānu ziedošanu.

"Cilvēks aiziet bojā – tajā brīdī ir uzsākts smadzeņu nāves protokols, un viņi ziņo mums, ka ir uzsākts protokols, un šajā brīdī viņi turpina ārstēt un novērot. Ja pazīmes parāda, ka smadzenes vēl ir dzīvas, mēs pārtraucam jebkādas aktivitātes. Ja pēc 24 stundām nekādas smadzeņu aktivitātes nav, tad cilvēku deklarē par mirušu un zvana koordinācijas dienestam. Mēs izbraucam un sākam gatavot kā orgānu donoru.

Līdz šim procesam neviens neko nezina, vai cilvēks ir ko atstājis vai nav atstājis.

Un informācijai piekļuve ir tikai mūsu birojā uz viena datora pēc unikālas paroles uz noteiktu laika periodu. Tas arī tiek kontrolēts, kur mēs ieejam, cikos, kura persona, kādēļ – tajā galā, kas reģistru uztur. Tāpēc izslēgta jebkāda iespēja par cilvēku dabūt jebkādu informāciju," skaidro Boromotovs.

Reliģiskajiem uzskatiem nevajadzētu būt pamatam atteikties no orgānu ziedošanas

Arī reliģiskie uzskati ir tie, kas tuviniekiem liek atteikties no iespējas ar mirušā tuvinieka orgānu ziedošanu glābt citas dzīvības. Tomēr šos uzskatus apšauba Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas transplantologs Jānis Jušinskis, norādot, ka reliģijām, viņaprāt, nevajadzētu būt pret iespēju palīdzēt.

Transplantologs Jānis Jušinskis

"Ļoti daudz mītu saistīti ar reliģijām vai reliģiskiem aizliegumiem.

Ideja ir vienkārša – Jēzus Kristus pats ziedoja savu ķermeni, mēs ar saviem orgāniem varam izglābt dažas dzīves. Manuprāt, labāka piemēra nav. Uzreiz runājot par kristiešiem, es neredzu iespēju, ka kāds varētu atteikt.

Biju dzirdējis, ka ir negatīva attieksme no vecticībniekiem. Kad gribēju pajautāt par viedokli, neviens negrib runāt. Par musulmaņiem – es izlasīju Korānu, un tur ļoti skaisti uzrakstīts, ka vienas dzīvības glābšana ir visas pasaules izglābšana. Skaisti pateikts, jo viens cilvēks, viņš dzīvo šajā pasaulē, viņam ir sava pasaule. Vēl viena pasaule ir izglābta. Skaisti. Tātad faktiski lielākās reliģijas, ko varam sastapt Latvijā – visi par. Par ko tad mēs runājam? Ir tikai dažas reliģijas, kas noliedz," skaidro Jušinskis.

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauž katoļu baznīcas nostāju, piekrītot Jušinskim:

"Baznīca ir pret orgānu tirdzniecību. Nu, tādā ziņā, ka nolaupa cilvēku, izgriež orgānu un pārdod. Bet tādā ziņa, ka, lai glābtu otra cilvēka dzīvību, cilvēks ir gatavs atdot kādu savu orgānu, bez kura var iztikt... Tad viss ir kārtībā, tas ir mīlestības akts.

Un tāpat arī, kad kāds nomirst, tad tā ir laba un svētīga lieta, ja viņš novēl savus orgānus kādam, kuram tas var glābt dzīvību."

Turcijā islāms ir galvenais iemesls kūtrai orgānu ziedošanai

Uz iepriekš minēto transplantologa Jušinska viedokli par islāma atvērtību pret orgānu ziedošanu citādi raugās Turcijas Transplantācijas fonda prezidents Ejips Kaveci. Viņš saka, ka reliģija Turcijā ir galvenais iemesls zemajam skaitam cilvēku, kas piekrīt orgānu ziedošanai.

Turcijas transplantācijas fonda prezidents Ejips Kaveci

"Turcijā ir daudz orgānu transplantēšanu praktizējošas klīnikas, bet mums ir savi ierobežojumi. Orgānu donoru interese ir zema. 2018. gadā veiktā aptaujā gatavību vajadzības gadījumā būt par orgānu donoru izteica tikai 28% iedzīvotāju. Tas ir zems skaits, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Mums ir daudz projektu, lai mazinātu sabiedrības bailes no orgānu transplantācijas. Mums tas ir nozīmīgi, mums gaidīšanas sarakstā, lai saņemtu orgānu, ir ap 3000 pacientu. Bet ierobežojumi, ko uzliek sabiedrības bailes, Turcijā ir ļoti lieli.

Pētījumi liecina, ka aptaujās par orgānu transplantāciju galvenais iemesls, kādēļ cilvēki Turcijā nevēlās tajā iesaistīties, ir viņu reliģiskā pārliecība," skaidro Kaveci.

Salīdzinot Turcijas un Latvijas pieredzes, secināms, ka Turcijai un Latvijai orgānu donoru reģistra sistēmas ir krasi atšķirīgas. Latvijā strādā tā saucamā piekrišanas prezumpcija, proti, ikviens, kurš speciāli nav norādījis nevēlēšanos tikt izmantotam kā orgānu un audu donoram pēc savas nāves, automātiski tiek par tādu uzskatīts. Tomēr transplantācijas dienesta vadītājs Boromotovs mūsu sistēmu definē kā "mīksto sistēmu", proti tā ir pielaidīga un pretimnākoša. Tas nozīmē, ka vienmēr, arī tad, ja aizgājušais nav atstājis savu gribu, viņa tuviniekiem tiek prasīta atļauja.

Orgānu donoru kustību var vairot tikai izglītošana

"Piemēram, Spānijā, kas ir viena no Eiropas līderēm orgānu transplantācijā, jautājumi, kas skar orgānu pārstādīšanu, ir ikdienišķi, un sabiedrība par to nevairās runāt. Tomēr mana personīgā pieredze rāda, ka sabiedrības izglītotība ir viens no pamatiem, kas var veicināt orgānu donoru kustību.  Jo, piedaloties mediju darba grupā Stambulā, kurā tika skatīti orgānu transplantēšanas jautājumi, dzirdēju kāda Somālijas žurnālista sašutumu par sirds transplantācijām, kas neesot pieņemami, jo sirds taču saglabā cilvēka dvēseli.

Kamēr cilvēki baidīsies līdz ar sirdi pārstādīt arī dvēseli, tikmēr, protams, labus rādītājus šajā jomā sasniegt ir grūti.

Svarīgi saprast, ka atzīmes izdarīšana reģistrā nekādā veidā nevar ietekmēt ārsta centienus palīdzēt cilvēkam kritiskā situācijā, tāpat šāda atzīme - un šeit jāpiebilst, ka nav svarīgi vai tā ir atļauja, vai aizliegums, - gluži vienkārši pasargā tuviniekus no ārkārtīgi nepatīkamas pieredzes, kad, cilvēkam nomirstot, ārsti zvana tuviniekiem paziņot šo nepatīkamo vēsti un tai klāt uzdod šādu jautājumu: "Vai aizgājušais ir izteicis vēlmi ziedot orgānus?"" skaidro Bormotovs.

Viņš nonācis pie neapgāžama secinājuma: "Vienīgais, par ko mēs varētu būt pārliecināti šajā dzīvē, ir, ka mēs 100% visi nomirsim. Un tad tikai paliek jautājums, vai tad, kad tas notiek, tuvinieki būtu pelnījuši domāt par aizgājēja vēlmēm, ja tās skaidri norādīt iespējams, vēl pašam dzīvam esot."

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti