Aleksandrovas internātpamatskolas pagalmā kopā sanākuši īpašie bērni un jaunieši no visas Latgales un Visaginas reģiona Lietuvā. Dagdas novadā šāda veida starptautiska nometne notiek otro gadu, un, tā kā nometnes nosaukums ir “Radīsim pašu rokām”, dalībnieki dodas iekšā, lai ņemtu rokās otas un krāsotu trafaretus.
Šajā reizē 10 dienas kopā pavada bērni un jaunieši ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem. “Latvijā, varbūt tuvāk Rīgas pusei, vairāk tādas nometnes organizē bērniem, kam ir smagi traucējumi, bet Latgales reģionā ļoti maz,” norāda Aleksandrovas internātpamatskolas direktore un nometnes vadītāja Anita Malinovska. “Lai mazinātu viņu sociālo atstumtību, radās mums ideja kopā ar Lietuvas kolēģiem noorganizēt tādu nometni (..) Parādīt bērniem, ka viņi nav vieni paši tādi uz pasaules, ka ir citur arī tādi cilvēki, saprast to, ka viņi arī var šajā dzīvē daudz ko paveikt,” skaidro Malinovska.
“Diemžēl pie mums ir tāpat,” piezīmē speciālā pedagoģe no Visaginas Rimvida Ardamakovaite. “Ir tādi fondi, kuri organizē nometnes, bet tas ir ļoti maz – lielākoties lielajās pilsētās. Mūsu reģionā un pilsētā īpašiem bērniem laikam šī ir vienīgā iespēja,” skaidro Ardamakovaite.
Turpinot salīdzināt Latvijas un Lietuvas pieredzi darbā ar bērniem, kam ir traucējumi, kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā. Arī Lietuvā šobrīd ļoti trūkst speciālistu, jo īpaši psihologu un kanisterapeitu. Taču atšķirībā no Latvijas tikai nesenās iesaistes deinstitucionalizācijas projektā, Lietuvā īpašie bērni ģimenes vidē atgriežas jau kopš 2000. gada un mācās nelielās atsevišķās attīstošās klasēs, kur četriem līdz sešiem bērniem laiku velta arī divi asistenti. Pēc Lietuvas speciālistu teiktā, paši bērni daudz labāk jūtas kopā ar sev līdzīgiem vienaudžiem.
“Tādu internātu mums Lietuvā ir ļoti maz palicis, bet mēs kā skolotāji saprotam, ka bērniem šeit ir labāk,” norāda Ardamakovaite. “Vienalga, godīgi sakot, mūsu sabiedrība diemžēl nepieņem tādus īpašos bērnus. Bet šeit viņi atveras, viņi ir cits ar citu, tā ir socializācija un komunikācija,” viņa saka.
Šobrīd nometne ir slēgta tipa, un tajā piedalās tikai 16 bērni un jaunieši. Tas tāpēc, ka finansējums tās norisei gūts no pārrobežu sadarbības projekta. Tā kā interese par dalību ir vairākkārt lielāka un esošo dalībnieku izaugsme acīm manāma, Lietuvas puse ir gatava maksāt papildus, lai pēc projekta noslēguma iesāktais darbs turpinātos jau atvērta tipa nometnēs. “Mūsu bērniem šeit parādās ikdienas iemaņas. Kāds nemācēja tīrīt zobus, cits mazgāt zeķes, te viņi visi ir kopā un veidojas režīms, un viņi mācās to, ko mammas mājās nespēja iemācīt, viņi ir kolektīvā, un viņiem tas padodas,” norāda sporta skolotāja no Visaginas Larisa Poļikarpova.
Nometnes dalībnieks no Visaginas Andrejs atzīmē, ka viņam ir svarīgi šeit būt. “Šeit ir jautri: var parotaļāties, var doties pie ezera peldēt un zivis makšķerēt,” saka Andrejs.
Ierasti nometnes norise ir dalīta divās daļās, un jau uzreiz pēc Līgo un Jāņu svētkiem Aleksandrovā nometnes aktivitātēs iesaistīsies abu valstu bērni un jaunieši ar viegliem veselības traucējumiem.
