Marija rāda tāfeli, uz kuras pašas pūlēm un meiteņu un mammas palīdzību latviski uzrakstīts dienas piedāvājums. Palīdzējis arī "Google" tulkotājs, sākumā pieļauts daudz kļūdu, viņa saka.
Ēdienkarte uzrakstīta pareizi, ir tikai dažas mazas kļūdiņas, piemēram, nacionālā ēdiena sirņiki nosaukumā. "Ar "i". Ukraiņu "i"," secina Marija.
Pēc ierašanās Latvijā viņa sākumā strādāja kokapstrādes uzņēmumā, divu bērnu mammai tas bija smagi. Sapratusi, ka Alūksnē atšķirībā no Dņipro nav vietas, kur aiziet ar bērniem, un izveidoja kafejnīcu.
"Tā visa ir brāļa meistarība, viņš palīdzēja, ielika savus spēkus. Kaut kā tā... mana ideja, viņa plānojums, un kopā visu darījām. Krāsojām, paletes apstrādājām. Visu paši darījām un atvērām," pastāstīja Marija. "Es pārdevu savu auto Ukrainā un par šiem līdzekļiem arī atvērām. Nezinu, kā ies tālāk, es neko vairs neplānoju. Mēs jau tā visu pametām, atstājām. Mums vairs nav, ko zaudēt."
Labdarības maratons "Dod pieci!"
Šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā “Dod pieci!” visi saziedotie līdzekļi nonāks tiem ukraiņu bērniem, kuri patlaban dzīvo Latvijā.
Ir bērni, kuriem nepieciešams labs telefons vai dators, lai vieglāk izpildīt dažādos uzdevumus skolā Latvijā vai mācībās tiešsaistē. Tiem, kas tikko dzimuši, nepieciešams viss pūriņam – ratiņi, gultiņa, vanniņa. Pusaudži ilgojas pēc tā paša, kas ir viņu Latvijas vienaudžiem – velosipēda, slidām vai skeitborda.
Bet, pat uzzinot, ka jebkura vēlēšanās var tikt piepildīta, pateicoties daudzajiem ziedotājiem, kas jau sākuši pieteikt savas dziesmas maratonā, ir bērni, kuri saka, ka viņiem nevajag pilnīgi neko. Tikai lai ir miers un viņi var atgriezties mājās.
Vietējie kafejnīcu iecienījuši un bieži nāk šurp pusdienās. Bet mazu bērnu vecāki kaut uz mirkli var izlaist mazo no rokām – šeit ir ļoti plaša vieta spēlēm.
Sanitas Spudiņas divus mēnešu vecajai Sofijai īpašu prieku sagādā bumbu baseins.
"Mums, protams, ļoti patīk, ka ukraiņi pie mums ciemojas, un mēs ceram, ka viņi kaut nedaudz, kaut īsu brīdi šeit jutīsies kā mājās un gaidīti," teica Sanita. "Jo mēs viņus gaidām un priecājamies."
Ģimenē Sanita katru gadu klausās "Dod pieci!" un citreiz arī vīru mēģina pieslēgt.
"Jo tas liekas tik ļoti sirsnīgi. Katru gadu tēma viņiem ir ļoti trāpīga, un arī šogad es priecājos par izvēlēto tēmu," savu izvēli pamatoja Sanita.
Visas pavāres arī ir ukrainietes. Mammas vārītais borščs ļoti garšo desmitgadīgajam Borisam.
"Mājās viņa boršču nevāra. Viņa man saka – es jau darbā vārīju, vēl mājās?" pastāstīja Boriss.
Ukrainā Boriss dzīvoja ciematā. Viņam ir desmit gadi un viņš mācās divās skolās – gan Alūksnē, gan attālināti savā skolā.
"Pirmo reizi šurp atbraucām 10. maijā. Tad atgriezāmies, braucām atpakaļ, bet tur tāda situācija, ka atgriezāmies. To datumu vairs neatceros," savu pieredzi kara bēgļu gaitās atklāja Boriss. "Man palika tur [Ukrainā] velosipēds, par kuru tik ilgi sapņoju. Sākumā man bija parasts ritenis, bet tas nebija tik ātrs. Tad man uzdāvināja sporta velosipēdu, tas gan bija ātrs, tas tur palika. Žēl, tā pietrūkst."
Ja varētu izvēlēties jebko, Boriss gribētu jaunu riteni, bet Marija saka, ka bērniem, kuri mācās gan šeit, gan tiešsaistē savā Ukrainas skolā, trūkst datortehnikas.
"Braucām bez nekā, nu paņēmām tikai pašu nepieciešamāko," atzina Marija. "Daudziem bērniem trūkst tehnikas, telefona, planšetes, jo skolā mācības notiek datorā, dažādas programmas."
Marija zina, ka Alūksnē drīz atvērsies slidotava, jau ūdeni lej. "Mums nav slidu. Te ir veikals, atradām tikai manam mazajam Makaram," viņa teica. "Cenas augstas, dārgi. 50 eiro ne katrs var atļauties."
Arī Marija jau mēģināja atgriezties Ukrainā, bet nesekmīgi. Nav droši, tāpēc viņa atveda uz Latviju arī savu trīs insultu skarto tēti un brāli.
"Ar tiem puišiem, kuri atrodas frontē un ar kuriem es sazinos... man ļoti daudz draugu un klasesbiedru tagad karo tieši priekšējās līnijās. Viņi visi saka – pat nedomā atgriezties tagad," atzina Marija. "To saka tie, kas atrodas pašā kara sirdī. Neved bērnus, nebrauc pati. Viņi ir kategoriski pret, ka atgriežamies. Karš vēl daudz skars Ukrainas pilsētas."
Pusaudzes Ieva un Darja ir basketbolistes – šobrīd abas spēlē komandā Alūksnē un tikai sociālajos tīklos sazinās ar klasesbiedriem, kurus karš izmētājis pa Eiropu un pasauli.
"Daži palika Ukrainā, bet citi ir Vācijā, Japānā un citās valstīs. Japāna vai Ķīna... neatceros," paskaidroja Ieva Veličko.
Tā kā visi mājasdarbi jāiesniedz elektroniski, jaudīga planšete Ievai noderētu gan. Ukrainā dāvanas saņem Jaungada naktī, nevis Ziemassvētkos.
"Mēs Ziemassvētkus tā nesvinam, dažkārt staigā ķekatās pa mājām, skaita pantiņus un tiek pie saldumiem," pastāstīja Ieva.
Viņas mamma strādā šajā kafejnīcā un nu ir arī Ievas draudzenes Darjas Ortenbergas aizbildne.
Visa Darjas ģimene ir no Dņipro, un meitenei smagi par to runāt.
"Vispār ļoti grūti, katra sirēna, katrs uzbrukums.. uzreiz viņiem raksti, bet nevar palīdzēt. Uztraucos, bet nekādi no šejienes nevaru viņiem palīdzēt," satraukuma cēloņus atklāja Darja.
Ja nebūtu kara, viņi ar draugiem tagad pulcētos centrā. "Tur ir liels karuselis, un Jaungadā tur bija slidotava, lielā egle un visi tur tusējās," sacīja Darja.
Viņa neslēpj, ka noderētu kāda lieta, kas palīdzētu tikt galā ar mācībām divās skolās, bet neko neprasa. "Man ir stundas ģimnāzijā un paralēlas mācības tiešsaistē Ukrainā. Kad atnākam mājās, tad sēžam zūmā. Ar vienu telefonu grūti, noderētu laba planšete. Bet es tieku galā, neko negribu lūgt, kaut kā neērti. Vairāk par visu pasaulē es gribu atgriezties mājās pie savējiem un viss. Būt blakus."
Pagaidām viņiem šeit, Alūksnē, ir sava mazā pasaulīte, skan ukraiņu mūzika, smaržo borščs, un skumjas pēc mājām kaut nedaudz mazina kopīga darbošanās.
