Arī šeit, bēgļu centrā Rumānijā, cenšas atzīmēt dzimšanas dienas, lai gan kūka top no tā, kas pieejams. Starp daudzajām sievietēm un bērniem ir arī vairāki vīrieši.

"Vēl gaidām to brīdi, kad būs oficiāli dokumenti, pagaidām palīdzam saprasties. (..) Man bija puisis no Ukrainas, viņš drīkstēja izbraukt, viņam četri bērni. Ne visiem jākaro. Meistars, grib strādāt," teica Mežote.

Šeit darbojas daudzi brīvprātīgie no Amerikas. Viņi arī labiekārtoja ēku, lai tajā varētu izmitināt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Solvita Rumānijā nokļuva, atsaucoties aktīva baptistu mācītāja aicinājumam. Ceļa izdevumus un uzturēšanos sedz ziedojumi.

Sabraukušie pārsvarā ir no Odesas baptistu draudzes.

"(..) Ukraiņi nerunā angliski, lielākā daļa. Bet rumāņi negrib runāt krieviski. Nav kontakta. Es teicu – jā, braucu!" stāstīja Mežote.

Daudzi sabraukušie uztraucas par radiem, kurus savukārt evakuējusi Krievijas puse. Sākoties karam, saziņa pārtrūkusi.

"No Donbasa krievi paši izveda, man stāstīja par grupām, ko veda. Tas bija pirms nedēļas. Par šo evakuāciju runāju ar sievieti, viņai radi no tās puses. Tur nav laimīgi tie cilvēki," sacīja Mežote.

Kad LTV sazvanījās ar Solvitu, sniga lielām pārslām. "Sieviete teica, ka bija saulains, pavasarīgs laiks, bet 24. datumā, kad sākās karš, sāka snigt..."

Solvita palīgā tulkot pieteikusies uz nedēļu. Viņas šeit ir četras latvietes. Bet visas apsver iespēju vai nu palikt ilgāk vai atkal atgriezties, lai palīdzētu bēgļiem.