Inese, Zane, Jeļena un Nikolajs nāk no Latgales un jau vairākus gadus dzīvo Briselē, veikdami pienākumus kādā no ES institūcijām. Tā kā Beļģijā ir izplatīta parku kultūra, pusdienu pārtraukumā sarunai ar Latgales televīziju viņi tiekas tieši Piecdesmitgades parkā.
„Mēs neesam imigranti. Mēs esam valsts dienestā. Mēs strādājam Latvijas interesēs - tikai ne Latgalē, ne Rīgā, bet ES,” saka Nikolajs Čalenko, kurš strādā Eiropas Personāla atlases birojā.
Lai gan Briselē aizvadīti daudzi gadi, dažiem jau aptuveni 10, viņi joprojām aktīvi seko līdzi notiekošajam Latvijā, kā arī saglabā savu latvisko identitāti. „Dažkārt, šķiet, ka tās problēmas, kas Latvijā ir ļoti svarīgas un tādas neatrisināmas, ir diezgan mazas no šejienes skatu punkta,” norāda Čalenko. Viņu papildina Inese Naļivaiko, kas strādā ES Padomē. „Mana mamma ir politikas skolotāja Krāslavas ģimnāzijā. Mēs ar viņu bieži apspriežam, kas notiek. Es sekoju līdzi, varbūt ne tik rūpīgi, kā būtu, ja es dzīvotu Latvijā,” uzsver Naļivaiko.
Tomēr atbildes uz jautājumu, vai kādreiz plāno atgriezties dzimtenē, ir neviennozīmīgas. „Es personīgi domāju, ka es atgriezīšos. Vienīgais ir jautājums par laiku „kad”,” pieļauj Čalenko. Citādi domā Latvijas vēstniecībā ES strādājošā Jeļena Stupaka. „Arī mans mīļotais cilvēks nav no Latvijas, līdz ar to mums ir vieglāk kopā būvēt dzīvi ārpus mūsu dzimtenēm,” norāda Stupaka.
„Raugoties no profesionālā skatu punkta, es nezinu vai Latvijā varētu darīt to pašu, ko es daru šeit. (..) Man liekas, ja tev ir minimālā alga, strādājot Eiropas institūcijās, kā man ir, vienalga tu vari atļauties vairāk, nekā ja tev ir minimālā alga Latvijā,” saka Zane Boreiko, kas strādā Eiropas Parlamentā.
Briselē aktīvi darbojas arī latviešu kopiena, kurā iespējams tautiešiem satiekties un piedalīties korī, tautu deju kolektīvā, kā arī citās aktivitātēs.
