Atsakoties no Abrenes, Latvija zaudēja 2% no savas teritorijas un ne mazāk svarīgo dzelzceļa mezglu. Bet šodien tam laikam pirms Otrā pasaules kara, kad Abrenes apriņķis vēl piederēja Latvijai, liecinieku palicis pavisam nedaudz.
“Līdz Krievijai, ja pa taisno skatīties, puskilometrs kāds, bet uz citu pusi - kāds pusotrs kilometrs,” izrādot piemājas apkārtni, stāsta viens no pēdējiem Baltinavas novada Lugavaja ciemata iedzīvotājiem Jurijs.
Līdz Krievijas robežai pārsimts metri, taču vīrieti tas nepavisam neuztrauc, arī neērtības nesagādā. Raugoties pa Jurija mājas logu, redzams vien klajš lauks, dzelzceļa sliedes un aiz tām dažas celtnes jau Krievijas pusē.
Runājot par Abrenes atdošanu Krievijai, Jurijs atzīst - tagad nav vērts spriedelēt, kā būtu, ja būtu.
“Ekonomiski tas nebija pārdomāts lēmums, protams, ka tas nebija izdevīgi Latvijai. Te arī stacija Punduri bija Latvijas pusē. Pitalovo? Protams, labāk, ja mūsu teritorija būtu lielāka, galvenais, ka tur ir dzelzceļa mezgls. Iespējams, ka Latvija par tranzītu kaut ko arī saņem, bet agrāk te bija pārkraušanas punkts, pārkrāva ogles, “kombikormu”. Bet tagad šis dzelzceļš man nekādu civilizāciju nenes,” stāsta Jurijs.
Viņš, vērtējot gan 25 Latvijas neatkarības gadus, gan 10 gadus, kopš Abrene oficiāli pieder Krievijai, atzīst, ka pa šo laiku pierobežas iedzīvotājiem dzīvot ir kļuvis tikai grūtāk. Īpaši tas attiecas uz satiksmi.
“Padomju laikos, kad te nebija robežas, bija labi, sēdies vilcienā un pie meitām uz dejām varēja aizbraukt. Tur restorāns, civilizācija. Arī satiksme bija daudz labāka. Punduru stacijā vilcieni apstājas, pat ātrais vilciens no Berlīnes. Varēja arī uz Rēzekni uz Kārsavu tikt, taču tagad no šejienes ir ļoti apgrūtinoši izbraukt,” stāsta Jurijs.
“Tā ir Vitebskas zeme, ne latviešu, ne krievu, bet baltkrievu zeme,” saka Jurija māte Marija. Viņa arī ir pārliecināta, ka Abrenes teritorijas atdošana lielajai kaimiņvalstij politiski, iespējams, arī nav bijis pareizs lēmums, taču vietējie iedzīvotāji vēl pirmskara laikā šo teritoriju uzskatījuši par Krievijas zemi. Pensionāre neslēpj - kādreiz stiprās ģimenes saites ar radiem Krievijas pusē tagad ir gandrīz pārtrūkušas.
“Tagad man visi jau tur ir apmiruši, tur - Pitalovā, Pskovā vēl palikusi māsīca, bet tagad uz diviem kruķiem arī tālu nekur neaizbrauksi, ” sūkstās pensionāre.
Šobrīd mazākais Latvijas novads - Baltinava, tagad atrodas pierobežā, taču vēl pirms 2.pasaules kara robeža ar Krieviju atradās 30 kilometrus tālāk no pašreizējās - turpat aiz Kūkovas upes vēl bija Gauru pagasts, kas tolaik arī bija Latvijas teritorija. Taču pēc 2. pasaules kara šī teritorija faktiski skaitījās piederoša Krievijai, un tikai pirms desmit gadiem abas valstis to apstiprināja arī juridiski. Tagad Gauru pagasts ir jau Krievijā.
Baltinavas novada domes priekšsēdētāja Lidija Siliņa, uz kartes rādīdama novada kopumā 22 kilometrus garo kopējo robežu ar Krieviju, ar nožēlu atzīst – šobrīd divu kilometru pierobežas zonā dzīvo vien divas ģimenes, iedzīvotāju skaits samazinās gan novadā, gan pierobežā.
Kā lielu zaudējumu Latvijai pagasta pārvaldniece min ne tikai 2% Krievijai atdotās zemes, bet arī pierobežas iedzīvotājiem tik nozīmīgā dzelzceļa nonākšanu kaimiņvalsts teritorijā.
“Punduru dzelzceļš, kurš agrāk bija Latvijas, visvairāk saistās ar Abreni. Pa šo dzelzceļu cilvēki brauca uz Ļeņingradu. Arī mani vecvecāki. Tas ir bijis viens no peļņas avotiem. Stāstīja, ka aizvedis 2 - 3 maisus ābolu vai kartupeļu uz Krieviju, atbrauc vakarā ar naudiņu, un par to naudiņu var izdzīvot mēnesi, ” stāsta Lidija Siliņa.
Uz Pitalovas tirgu tika vesti gan pārtikas produkti, gan sivēni. Savukārt Krievijas purvi un meži vilinājuši ar ogām un sēnēm.
Novada priekšsēdētāja, runājot par Pitalovo, saka “mūsējā Abrene”, kaut gan atzīst - lielajā politikā, iespējams, kādreiz ir kaut kas ir arī jāziedo.
“Es pagājušajā gadā braucu uz Pitalovu. Smagi skatīties. Lauki nav apstrādāti, zeme stāv aizaugusi. Pašā pierobežā līdz pat pirmajam ciemam reāli iedzīvotāju tikpat kā nav. Tāda pamestības sajūta. Pie mums vismaz ir zemes apstrādātas. Vismaz mūsu pagastā zeme nav aizaugusi,” saka Siliņa.
Savukārt Baltinavas vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs Imants Slišāns neslēpj - vietējos iedzīvotāju, kuri vēl atceras tos laikus, kad Baltinava atradās Abrenes apriņķa sastāvā, palicis pavisam nedaudz.
“Tā ir vēsturiskā atmiņa, jo mēs, Baltinavas novads, esam daļa no bijušā Abrenes apriņķa. Savulaik Abrenes pilsētas ģerbonī bija pakavi, un arī mūsu novadā ģerbonī ir trīs pakavi. Tiem ir dažādas nozīmes, bet viena no tām - atgādināt, ka mēs esam daļa no bijušā Abrenes apriņķa,” stāsta skolotājs.
Kopš Saeima pilnvaroja Ministru kabinetu parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas līguma projektu par abu valstu robežu, atsakoties no Abrenes, februārī aprit desmit gadi. Lai arī toreiz pret robežlīguma parakstīšanu tika rīkotas pat protesta akcijas, šodien par bijušo Latvijas teritoriju liecina vien pāris latviski nosaukumi kartē taipus robežas.
