Ilze Ušpele ir trīs bērnu mamma, no kuriem divi ir skolas vecumā. 14 gadus Ilze bija skolotāja, bet pēc aizvadītā attālinātā mācību gada nolēma skolā vairs neatgriezties. Darbu, jo īpaši Covid-19 laikā, nevarot savienot ar ģimeni.
"Nevar pārslēgties no lomām. Tātad tu esi skolotāja, tu izej pa istabas durvīm, tu nevari kļūt mamma. Tu tik un tā esi tajā skolotājas lomā. Tas paņem visu tavu dienu, visu tavu laiku. Jo īstenībā tu komunicē ar vecākiem, tu komunicē ar ģimenēm, tu risini viņu problēmas," viņa skaidroja.
Ušpele norādīja, ka šo 14 gadu laikā būtiski mainījusies tieši vecāku attieksme pret skolotāju. Kontrole, aizrādījumi un pārāk liela vecāku iesaistīšanās mācību procesā, kas radot spriedzi ikdienas darbā.
Nu jau bijusī skolotāja skaidroja: "Ja man ir vadītājs skolā, tad tas ir mans vadītājs, ir ļoti grūti, ja tev vēl kāds sāk vadīt. Tas, protams, ierobežo, tas uzdzen stresu, tas uzdzen nedrošību, bailes. Ja tu ej uz darbu un domā, – viss būs kārtībā vai atkal būs kāda ziņa... Vai kāds atkal mani būs pārpratis. Nu, attālināti, protams, bija jauki, ja vecāki iesaistās, vecāks palīdzēja bērnam, viņš bija ļoti tajā iekšā. Un tur tas bija ļoti vajadzīgs. Bet tad, kad notiek mācības klātienē, tad es uzskatu, ka ir jāuzticas vairāk skolotājam."
"ReTV" uzrunātie skolu vadītāji norādīja, ka skolotāju vidū izdegšana nu jau ir ikdiena. To ietekmējot gan esošā Covid-19 situācija, gan arī pedagogu trūkums skolās.
Rīgas 64. vidusskolas direktors Ernests Sviklis pastāstīja: "Ļoti bieži, lai nodrošinātu mācības tiem, kas iet skolās, skolotājiem tiek uzlikta liela slodze. To citreiz paši skolotāji akceptē un vēlas finansiālu iemeslu dēļ. Un pie lielas slodzes ir skaidrs, ka nogurums piezogas ātrāk. Bieži vien skolām nav izvēles, skolas ir spiestas lūgt skolotājus papildus ņemt stundas, lai strādātu ar lielu slodzi."
Savukārt Ogres 1. vidusskolas direktore pienākumu izpildītāja Nora Heinrihsone sacīja:
"Attālinātās mācības, jaunais mācību saturs, testēšana, – proti, tas ir jāiedomājas, ka mums katram darba vietā nemitīgi liktu papildu pienākumus un, tikko kaut kas nesanāk, arī bārtos uz mums. Ir skaidrs, ka to ilgi nevar izturēt."
Pēc Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) aizvadītajā gadā veiktā pētījuma teju katrs trešais no aptaujātajiem pedagogiem norādījis, ka, viņaprāt, cieš no profesionālās izdegšanas sindroma. Tāpēc arodbiedrība rosināja paredzēt finansējumu psiholoģiskā atbalsta pasākumu organizēšanai pedagogiem.
"Ir šīs supervīzijas, var individuāli saņemt vai arī kolektīvi grupās tās organizēt. Un tam finansējums ir piešķirts līdz šī mācību gada beigām," sacīja LIZDA vadītāja Vanaga.
Bet Sviklis pastāstīja: "Nav tā, ka neiet, iet, bet ne daudzi. Bet tur ir divi aspekti. Viens – skolās ir par maz šī atbalsta personāla. Gan tāpēc, ka valstiski trūkst atbalsta personāla speciālistu, gan tāpēc, ka pret skolēnu skaitu ir par maz. Bet skolotāji, kas vēlas un uzskata par vajadzīgu, tāda iespēja viņiem ir. Es gan gribētu teikt, ka šeit ir virkne skolotāju, kas neizmanto šo iespēju vai kas neuzskata to par pietiekami ērtu vai labu risinājumu."
Tā kā vasarā valdība vilcinājās pieņemt lēmumu par pedagogu obligāto vakcināciju, šobrīd to jo īpaši izjūt skolu direktori, jo daļa pedagogu, kuri neplāno vakcinēties, apzinājuši citas darba iespējas. Un, ja daļa lems par aiziešanu no skolas, pedagogu trūkums un pārslodze būs vēl aktuālāks jautājums.
