"Šie akrobātikas elementu atdarinājumi – ritentiņi dažādi – , skolēni, veicot šos atdarinājumus, nepaliek bez sekām. Ir salauztas rokas, salauzti atslēgas kauli. Pavisam nesen bija viens Valentīna dienas izaicinājums. Noskūt matus un uzpūst ar krāsu sev sirsniņas. Tas ļoti aktuāli Ādažu vidusskolā," atzīst Ādažu vidusskolas direktores pienākumu izpildītāja Solvita Vasiļevska.
Esot arī nofilmēts, kā jaunieši demolē klases telpas, kā atskrūvē tualetes podu un nopludina skolu. Filmē arī pedagogus, ar dažādiem filtriem skolotājiem piezīmējot ausis un astes. Tāpēc skolā ieviesa šādu risinājumu – stundu laikā telefonus līdzi neņemt, ielikt kastītēs.
"Jaunieši ir "atkoduši" šo mūsu metodi, un viņi izmanto divus telefonus. Viens telefons, kas ir vecais telefons, tiek nolikts kastītē. Un otrs telefons, kas viņam ir, netiek nolikts," stāsta Vasiļevska.
Tāpēc pašlaik izskata iespēju atteikties no telefoniem skolā pavisam.
"Mēs ļoti daudz diskutējam par to, vai aizliegt telefonus skolā kā tādā. Un mēs saprotam, ka mēs nevaram... ko mēs viņiem citu dosim vietā tajā starpbrīdī?" saka Ādažu vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Alma Brinkmane.
Laurenču sākumskolā Siguldas novadā daļa skolēnu starpbrīdī spēlē galda tenisu. Vēl kāda daļa skolēnu ir izgājuši ārā ieelpot svaigu gaisu. Šeit atteikšanos no telefoniem mācību laikā ieviesa pirms vairākiem gadiem.
Ik rītu tas notiek šādi: skolēni telefonus ievieto tiem paredzētā skapī, ko ar atslēgu aizslēdz skolotājs.
5. klases audzēkņi šo uztver kā normālu procesu.
"Manuprāt, ir vieglāk mācīties bez telefona. Ja tas ir uz galda, protams, gribas paskatīties. Tad novēršas no stundas gaitas, un pēc tam ir grūti saprast, kas notiek. Ir salīdzinoši forši, ka ir tāds skapītis, bet dažreiz jau gribas to telefonu starpbrīžos paskatīties vai kaut ko paspēlēt," atzīst Laurenču sākumskolas 5. klases skolniece Emīlija.
"Mēs bieži ejam ārā spēlēt volejbolu vai tautas bumbu. Mums ir galda futbols un arī novusa galds," stāsta Laurenču sākumskolas 5. klases skolniece Elza.
"Ja mums ir kaut kas vajadzīgs, mēs vai nu pie dežuranta ejam vai, ja skolotāja atļauj, mēs varam piezvanīt. Ja mums nav telefona, mēs kaut ko izdomājam, tuk-tuk spēlējam, paslēpes vai kaut ko tādu," papildina Laurenču sākumskolas 5. klases skolnieks Matīss.
Ja telefons vajadzīgs kāda mācību uzdevuma izpildei vai saziņai ar vecākiem, to drīkst izmantot. Klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja saka, šāds modelis nāk par labu gan mācību stundām, gan starpbrīžiem.
"Piemēram, man dažreiz skolēni starpbrīdī kaut ko uztaisa, atnes un uzdāvina. Tas arī parāda to, ka viņiem ir īstenībā ļoti daudz ideju, viņi ir radoši. Šis ir tikai viens no piemēriem, viņi gan sadarboties var, gan atsevišķi un skolotājus iepriecināt. Viens otru iepriecināt. Telefons nav vienīgais izklaides veids," stāsta Laurenču sākumskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Santa Bērziņa.
Bijušais skolas direktors, kurš ideju par telefonu ieslēgšanu skapī aizguvis no kādas skolas ārvalstīs, saka – vien sākotnēji bijuši kādi protesti vai sūdzības.
"Mēs nevaram tikai noņemt un neko vietā nedot. Līdz ar to mēs daudz arī paralēli strādājam. Jā, viņiem nebūs telefonu, ko viņi darīs? Mēs varam cerēt, ka viņi pļāpās un spēlēsies. Bet mums ir jādod instrumenti un lietas," uzsver Siguldas novada domes vicemērs, bijušais skolas direktors Kristaps Zaļais.
Skolā iegādātas spēles un iekārtota teritorija pie tās, lai bērniem būtu, kā izklaidēties.
