Borščs un alus par džipu
Pāvels reiz atnāca uz fondu, nostājās pie tā loga un teica, ka vajadzētu savākt mašīnai naudu.
Alūksnes un Apes novada fonda valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece stāsta, ka sākumā nav bijusi pārliecināta, vai izdosies īstenot Pāvela ideju. "Es kā tāda vecāka kundzīte sapratu, ka laikam mēs to nevarēsim savākt. Labi, ka to nepateicu skaļi, un tad nāca talkā Ukrainas cilvēki, mūsu cilvēki, vārījām boršču."
Čornijs norādīja: "Tās akcijas ideja bija, ka mēs uzaicinām Ukrainas bēgļus, kuri ir atbraukuši pie mums, un kopīgi uzvārām boršču, un boršču pret ziedojumiem iemainām pret džipu."
Savukārt Zvejniece piebilda, ka Bānīša stacijā pa divām stundām savākti trīs tūkstoši eiro ziedojums.
"Un iegādājāmies pirmo džipu. Tā pirmā akcija mums saucās – borščs par džipu, tā tas pamazām aizgāja," papildināja Čornijs.
Lai savāktu līdzekļus šiem auto, bija arī citas labdarības akcijas, piemēram, par džipiem un alu, kad, pārdodot "Alūksnes alu", aicināja ziedot džipam, un divos naktī tika savākta nauda arī otram spēkratam.
Zvejniece stāstīja vēl par kādu akciju: "Piemēram, vasarā bija ļoti karsts laiks, šeit ir tirdziņi trešdienās, mēs izliekam uzrakstu – auksta limonāde, bet blakus nolikta mašīna, jau nokrāsota dzīšanai uz Ukrainu, pa stundu ieguvām 400 eiro, – mēs tik lejam aukstu limonādi un visi tik ziedo naudu."
Alūksne turpina palīdzēt
Savukārt, runājot par gaidāmo konvoju uz Ukrainu, Čornijs sacīja: "Drīz vedam piecas mašīnas, kopsummā būs 20, pašvaldība arī vēlējās atbalstīt Ukrainas tautu, viņi izsolīja busiņu, veco sociālā dienesta busiņu, diemžēl vai par laimi, neviens nepieteicās uz izsoli. Tad saprata, ka viņi ziedos, jo Ukrainai tas busiņš ir ļoti labs. Vedīsim karavīriem, kuri vēl to uzlabos, un viņš būs ievainoto evakuācijas transports."
Alūksnē palīdzība Ukrainai gādā jau kopš 2014. gada.
"Tad arī mēs sūtījām daudz kravu uz Ukrainu, bet tagad, no pagājušā gada, mēs strādājam ar cilvēkiem, kuri ir šeit. Pagājušo gadu bija ap divi tūkstoši. Mūsu brīvprātīgie veda viņus no Igaunijas robežas tālāk līdz Apei, uz autobusu, viņi devās tālāk. Barojām viņus šeit, viņi noguruši, autobusā, piemēram, trīs naktis stāvēja uz robežas, – viņi atbrauca šeit, mēs sagaidījām ar siltu zupu, viņi varēja nomazgāties; ja kādam vajadzēja kādas higiēnas preces, kādu apģērbu, mēs ātri, ātri viņiem sameklējām, visu laiku reaģējām uz vajadzībām, nepārtraukti. Un tad pagājušajā gadā no marta sākām dažādas labdarības akcijas, labdarības projektus, lai piesaistītu naudu tieši Ukrainai, un tur iesaistījās arī Ukrainas brīvprātīgie," paskaidroja Zvejniece.
Brīdī, kad Latvijas Radio viesojās novada fondā, te iegriezās arī divi ukraiņi, kas tagad mājas raduši Alūksnē. Ukrainiete Nadežda Mačugina stāstīja – tas ir pašsaprotami, ka arī viņiem ir jāiesaistās palīdzības akcijās.
"No sākuma, protams, mums sniedza lielu palīdzību, jo atbraucām bez kaut kā, ar ievainotu bērnu. Liels paldies! Pēc tam, kad jau iedzīvojāmies, strādājam, visi strādājam, mēs arī cenšamies palīdzēt, ar ko vien varam, mēs rīkojam tirdziņus, vācam nepieciešamās lietas, darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai nesēdētu tā vienkārši, bet ar kaut ko palīdzētu."
Ukrainai šos auto vajag
Tikmēr Čornijs atklāja, ka, jau vairākkārt esot Ukrainā, pats pārliecinājies, cik šī palīdzība, gādājot transportu Ukrainas armijai, ir svarīga.
"Mēs varbūt atšķiramies no citiem mašīnu vedējiem ar to, ka mēs braucam līdz pašam galam, aizbraucam vienmēr līdz Austrumukrainai, Harkivai, Zaporižjai. Visi tie apgabali, – jā, karsti tur iet, iet grūti, – bet mēs tiekamies ar karavīriem tur, mēs ar viņiem runājam, viņi pastāsta par savu sadzīvi, viņi pastāsta, ko nozīmē karš, mēs arī redzam to transportu, ar ko viņi pārvietojas, un viņi pārvietojas brīžiem ar pilnīgi sapuvušiem žiguļiem. Godīgi sakot, jebkura mašīna, ko mēs no Latvijas varam aizvest, ir laba. Vajadzība joprojām ir ļoti, ļoti akūta. Mums ir arī svarīgi, ka tie saņēmēji ir pareizie, mēs trīsreiz pārliecināmies, ka viņiem tiešām ir vajadzīga tā palīdzība un ka viņa nonāk tur, kur viņa ir vajadzīga, tāpēc arī mēs paši vedam tās mašīnas," viņš skaidroja.
Protams, tas ir risks – braukt līdz pat kaujas darbības rajoniem, lai nodotu Ukrainas armijai auto – bet šajā ziņā Pāvels atbild, ka tas ir ne tikai Ukrainas labā.
"Tas viens ir, protams, emocionālais, ka tu redzi to postījumus, ka tu aprunājies ar cilvēkiem, kā viņiem ir gājis, tu redzi tās sagrautās mājas, bet ir arī kas racionāls, tā varētu teikt. Es tiešām ticu tam, ja Ukraina neuzvarēs karā, tad nākamie būsim mēs. Mēs dzīvojam Alūksnē, Alūksne ir 30 ar astīti kilometrus no Krievijas robežas, un tad man būs jāiet sēdēt tajos ierakumos un aizstāvēt savu dzimteni, es, protams, to darīšu, tas ir mans pienākums, bet es nevēlos karu piedzīvot savā mūžā, savās mājās, tāpēc mūsu racionālais uzdevums ir izdarīt visu, lai Ukraina uzvarētu, lai mums nav jāpieredz tās šausmas, kas notiek tur šobrīd," viņš skaidroja.
Šie auto, kas tagad no Alūksnes dodas ceļā uz Ukrainu, nebūs pēdējie.
