Medicīna pievelk tik ļoti, ka jaunieši gatavi paši maksāt tūkstošiem eiro gadā, lai kļūtu par ārstu - tāds iespaids rodas, iepazīstoties ar augstskolu datiem par rezidentūras studijām. Šis gads izceļas ar acīmredzami lielāku maksas rezidentu skaitu. Medicīnas pamatstudiju beidzēju bija par trešdaļu vairāk, nekā valsts nodrošinātais vietu skaits rezidentūrā, tāpēc sacensība bija par šīm vietām visnotaļ liela, un visiem vietas nepietika.
- Līdz ar labām atzīmēm vajag arī pētniecisko darbu
- Maksā par studijām un vēl strādā par velti
- Šogad īpaši daudz maksas rezidentu
- Jāuzlabo motivācija un karjeras izvēle
- Norāda uz kadru politikas trūkumu Latvijā
- Āķis jauno ārstu novirzīšanai uz reģioniem
- Labāk darbs laukos nekā pilsētā "pa pusslodzēm"
Ar labām atzīmēm vien nepietiek
"Tas ir ķirurgu postenis, te atrodas gan sertificētie ķirurgi, gan rezidenti," stāsta Margarita, kura ir pirmā gada ķirurģijas rezidente. Viņa rāda posteni, kur Rīgas Austrumu slimnīcā uzņemšanas nodaļā aizvadījusi savas pirmās dežūras.
Rezidentūra ir obligātais ceļš, lai kļūtu par sertificētu ārstu. Margarita ceturtajā kursā saprata, ka šī ir viņas specialitāte, un arī to, ka te nokļūt nebūs viegli - ar labām atzīmēm vien nepietiks. Tāpēc viņa devās pie docenta Haralda Plauža, kurš bija vadījis studentiem nodarbības, un kopā izdomāja tēmu pētnieciskajam darbam.
"Divus gadus es vācu datus, mēģināju analizēt, pēc tam sestā gada beigās es šo darbu aizstāvēju kā savu pētniecisko darbu, un arī devos uz starptautiskām konferencēm, braucu uz Poliju, kur ieguvu otro vietu un Slovākijā ieguvu pirmo vietu.
Tādā veidā es varēju iegūt papildu vietu rezidentūrā," klāstīja Margarita.
Pēdējā sestajā studiju gadā Margarita brīvprātīgi palīdzēja slimnīcā uzņemšanā un dežūrās. Rezidentūrā viņa tagad studē par valsts naudu. Konkurss augstskolā nebija pats sīvākais, taču arī liels – viens pret pieci. "Mans plāns bija tāds, ka, ja es neiekļūtu šajā gadā uz ķirurģiju, es mēģinātu vēlreiz," atzīst topošā ārste.
Margarita par darbu saņem rezidenta algu. Tā rezidentiem svārstās no aptuveni 530 līdz 640 eiro pirms nodokļu nomaksas. Taču tepat slimnīcā ir arī studiju biedri, kas nesaņem nekādu atalgojumu par darbu un pat piemaksā, piemēram, 3000 eiro gadā.
Strādā, bet nesaņem ne centa
"Tā situācija ir absurda. Es katru rītu ceļos un eju uz darbu. Ceļos agri, agri, lai septiņos no rīta būtu slimnīcā un ārstētu pacientus. Daru tieši tādu darbu kā visi pārējie, arī budžeta rezidenti, bet es to daru par brīvu, man nav nekādas atlaides, man nekas netiek piedots, es to daru par brīvu, es nesaņemu nevienu centu par šo darbu," atzīst topošais ārsts Juris.
Viņš ir pirmā gada rezidents uroloģijā un studē par maksu. Rezidents par savu situāciju arī pasmaida - mērķis jau arī bija ambiciozs - rezidentūra tieši Rīgas Austrumu slimnīcā. Vietas bija tikai divas - viena Stradiņa slimnīcā, otra Rīgas Austrumu slimnīcā. Konkurss uz valsts budžeta vietu Rīgas Stradiņa universitātē bija liels - viens pret septiņi.
"Iedomājaties, es tagad izmācos sešus gadus augstas intensitātes apmācības programmā. Paiet šie seši gadi, un man vai nu jāizvēlas, ko darīt, vai es pieņemu, ko man iedod. Protams, ka es esmu izvēlējies ļoti ambiciozu ceļu un es nevaru samierināties ar to, kas paliek pāri vai kur es tiktu par brīvu," atzina vīrietis.
Viņš arī teic, ka Austrumu slimnīcā jau jūtoties kā uzvarējis loterijā - iegūtās zināšanas ir neatsveramas. Juris par uroloģijas specialitāti gala lēmumu pieņēmis īsi pirms eksāmeniem, lai arī specialitāte jau ieinteresējusi trešajā kursā.
"Personīgi mans uzstādījums bija tāds, ka es gribu izzināt medicīnas nozari kopumā, lai es varu pieņemt tādu diezgan izglītotu lēmumu par to, kas es gribētu būt atlikušo mūžu konkrētā specialitātē. Tas ir diezgan garš un dažkārt mokošs process, jo tās izvēles ir tik lielas, ka tur ir, ko atrast," atzīst topošais ārsts.
Šogad īpaši daudz maksas rezidentu
Augstskolās šis gads izceļas ar salīdzinoši lielu maksas rezidentu skaitu. Piemēram, Latvijas Universitātē šogad viņu ir 35, un tikpat Rīgas Stradiņa universitātē. Pērn Stradiņa universitātē rezidentu bija par trešdaļu mazāk, bet aizpērn - divreiz mazāk.
Te lomu spēlē tas, ka pamatstudiju beidzēju skaits ir lielāks, nekā valsts budžeta vietu skaits rezidentūrā. Šogad beidza 280, bet rezidentūrā ir 200 vietas, ieskaitot papildspecialitātes, uz kurām augstskolu beidzēji vēl nevar pretendēt.
"Protams, mēs gribētu vairāk, un arī šajās Veselības ministrijas vēlmēs jeb jaunajās politikas iniciatīvās prasījām papildu 30 ģimenes ārstu vietu, mūsu iecere bija palielināt rezidentūras vietu skaitu uz 300," stāsta Veselības ministrijas pārstāve Egita Pole, norādot, ka papildu naudu neizdevās iegūt. Šogad par valsts naudu pamatstudijas augstskolās beidza 242 studenti, taču vēl 38 beidza par maksu. Veselības ministrija lūgusi augstskolas mazināt uzņemto studentu skaitu.
Kādas tad ir rezidentūrā pieprasītākās specialitātes? Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope atbild - pēdējos gados princips ir nemainīgs.
"Cilvēka spēja pēc rezidentūras ātri uzsākt pelnīt pietiekamus līdzekļus. Tās ir specialitātes, kur var strādāt gan stacionārā, sevi pierādot, gan ambulatori; ambulatori šīs peļņas iespējas ir diezgan ievērojamas," atzīst asociētā profesore Grope.
Pēc viņas teiktā, lielākais konkurss bija ausu, kakla deguna ārstiem jeb LOR - astoņi cilvēki uz vienu vietu. Ļoti pieprasītas arī internistu, kardiologu, radiologu diagnostu, urologu, anesteziologu reanimatologu specialitātes. Brīvu vietu rezidentūras pamatstudijās nepalika.
"Vismazākais konkurss mums bija uz specialitāti hematologs, kur bija divi kandidāti uz vienu vietu, un psihoterapeits, kur bija 2,2 kandidāti uz vienu vietu, kas nav ļoti pieprasīti," atklāj Grope.
Jāuzlabo motivācija un karjeras izvēle
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes beidzēji lēš, ka vismaz pārdesmit studiju biedru pēc pamatstudijām devušies uz ārzemēm – arī tāpēc, ka rezidentūrā daudzās specialitātēs bija maz vietu.
"Liels prieks, ka šā gada uzņemšana rezidentūrā parādīja faktu, ka cilvēki ir motivētāki, īpaši profesijās, kur ilgstoši konkurss ir mazāks," stāsta Stradiņa slimnīcas zinātniskā institūta direktors un atbildīgais par rezidentūru slimnīcā profesors Dainis Krieviņš. Viņš teic – ir jau arī, kur augt. Piemēram, augstskolām vajadzētu palīdzēt uzlabot studentu motivāciju un karjeras izvēli.
""A" - tas ir fiziskā neatbilstība konkrētai specialitātei, un "b" - arī viņu pašu sapratne par šo specialitāti. Ja tu pretendē uz anestezioloģiju reanimatoloģiju un fiziski nevari noliekties līdz zemei, lai vari reanimēt pacientu, tad tu nevari iet uz šādu specialitāti. Mēs zinām, ka tādas specialitātes kā ginekoloģija, ginekoloģija, anestezioloģija reanimatoloģija prasa diezgan labu fizisko sagatavotību, un ir mērķtiecīgi jāieiet uz to. Un ir ļoti paškritiski tomēr jāizvērtē, kādām specialitātēm esi piederīgs.
Nu es arī ļoti labprāt kļūtu par kosmonautu, bet laikam droši vien mana sagatavotība neļauj kļūt par kosmonautu, un es neeju konkursā par kosmonautu," klāsta Krieviņš.
Arī Stradiņa slimnīca ievērojusi, ka maksas rezidentu skaits pēdējos gados pieaug. Profesors Krieviņš teic, ka apbrīnojot šo rezidentu izvēli - viņi vidēji trīs līdz piecus gadus par darbu ne tikai nesaņem algu, bet arī daļēji maksā par savu apmācību.
"Kāpēc es saku – daļēji, jo maksas rezidents nemaksā pilno samaksu, ko valsts rezidentūrā maksātu valsts, līdz ar to daļēji slimnīca dotē šī rezidenta apmācību. Pareizi būtu, ja būtu pietiekoši daudz budžeta vietu, lai varētu to aizpildīt, un, ja kāds tiešām vēlas iet uz specialitātēm, kuras valstij nevajag, tad nāk šajā maksas rezidentūrā. Un maksas rezidentūrā slimnīcai būtu jāizvēlas, kurus maksas rezidentus ņemt vai nē, jo galu galā šis rezidents apmācību veiks slimnīcā, pamatfunkcijas veiks slimnīcā un tajā specialitātē, un slimnīca dotēs šī rezidenta apmācību," sprieda Krieviņš.
Norāda uz kadru politikas trūkumu Latvijā
Valsts budžeta rezidenti atkal sūrojas, ka, piemēram, uz ķirurģiskajām operācijām, līdzīgi kā seriālā "Grejas anatomija", ir liela konkurence – jākonkurē arī ar maksas rezidentiem.
Pieaugot studentu skaitam un neaugot valsts apmaksātās rezidentūras apjomam, savstarpējā konkurence, protams, aug jau augstskolā. Taču atsevišķas asociācijas jau Veselības ministrijai vēstījušas – ārstu, piemēram, ginekoloģijā, sagatavots daudz, taču nav kas operē lielajās reģionu slimnīcās. Un vēl jautājums – vai visiem jaunajiem ārstiem būs vietas, kur strādāt, saka Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais ķirurgs Haralds Plaudis.
"Vai atbildīgās institūcijas, acīs skatoties šiem cilvēkiem, var pateikt, ka jums būs darbs? Protams, vienmēr būs konkurence, būs situācija, ka kāds būs neapmierināts vai kāds strādās ne tajā profesijā, ko sirdī vēlējies un kāds aizies prom. Bet es domāju, ka tās sistēmas šobrīd nav," sprieda Plaudis.
Viņš norāda uz kadru politikas trūkumu Latvijā plašākā izteiksmē – proti, vai Latvijā ir zināms, cik ārstu un kur pēc pieciem sešiem gadiem būs nepieciešami.
"Mans personīgais viedoklis ir, ka mēs pārproducējam jaunos ārstus. Un es, godīgi runājot, nesaprotu, kam mēs viņus gatavojam. Vai mēs viņus gatavojam Latvijai? Daļu noteikti jā. Bet man ir aizdomas, ka mēs viņus gatavojam ne Latvijai, mēs viņus gatavojam Eiropai," uzskata Austrumu slimnīcas galvenais ķirurgs.
Āķis jauno ārstu novirzīšanai uz reģionu slimnīcām
Budžeta vietu skaitu specialitātēs rezidentūrā nosaka Veselības ministrija. Tās valsts sekretāra vietniece Egita Pole atzīst, ka galvaspilsētā ārstu pietiek, bet to trūkst reģionos.
"Pamatā, ja mēs paskatāmies populārajās specialitātēs, cik mums ir konkrētās specialitātes ārstu uz 100 000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar Somiju vai kādu valsti, kas ir tuvāk, mums to ir vairāk. Vai mēs runājam par ginekologiem, vai par ķirurgiem, vai neirologiem.
Bet problēma ir tā, ka viņi izvēlas strādāt privātajā medicīnā, privātajā biznesā un viņi nedodas uz reģionālajām slimnīcām, uz laukiem," stāsta Pole.
Šogad Veselības ministrija izmeta āķi, lai jauno ārstu uzmanību pievērstu reģionu slimnīcām - iekļāva normu, ka prioritāri rezidentūrā uzņem tos jaunos ārstus, kas nāk iestāties ar reģionālajiem līgumiem ar slimnīcām vai pašvaldībām. Tātad gatavi kādu laiku pēc rezidentūras strādāt reģionā.
Kopumā šādi līgumi bija vairāk nekā 100 pretendentiem. Taču rezidentūrā ar tiem tikuši 34 - no tiem 30 Latvijas Universitātē, četri Rīgas Stradiņa universitātē. Tālākizglītības fakultātē stāsta, ka studenti, kuri sapratuši, ka būs lejasgalā, vairāk arī meklējuši reģionālos līgumus.
Asociētā profesore Ilze Grope uzskata, ka reģionālajiem līgumiem vajadzētu turpmāk būt vienam no kritērijiem, nevis galvenajam, jo tas satur zināmus riskus, piemēram, ieguvēji būs mazāk centīgie.
"Jāsaka, ka mums kā komisijas pārstāvjiem un Tālākizglītības fakultātei šie līgumi radīja dažādas pārdomas, jo atsevišķos līgumos bija rakstīts, ka kāda konkrēta ārstniecības iestāde šo cilvēku pieņems darbā pēc rezidentūras beigšanas, neskatoties uz to, kādu rezidentūru viņš beigs, kas liek apšaubīt šā līguma nopietnību. Vai līgums, kurā [vien] rakstīts, ka apliecina, ka turpmāk būs sadarbība," norāda Grope.
Labāk darbs laukos nekā pilsētā "pa pusslodzēm"
Arī profesors Dainis Krieviņš ievērojis, ka daļa līgumu noformēti formāli - atklājās, ka pretendents ārstniecības iestādē pat nav bijis. Studenti arī neformāli vēsta, ka vienā augstskolā līgumi ņemti daudz vairāk vērā nekā otrā. Veselības ministrijā piekrīt - augstskolas dažādi tos traktēja. Tāpēc šobrīd ministrija iestrādā precīzus noteikumus, kas līgumiem būs jāparedz.
Piemēram, ķirurģijas rezidents Andris, kurš rezidentūras apmācības iziet Stradiņa slimnīcā, reģionālo līgumu neslēdza, jo cerēja, ka tāpat savāks pietiekoši daudz punktu. Taču pret darbu ārpus Rīgas nav noraidošs.
"Pēc būtības, ja citas izvēles nav, labāk aizbraukt uz perifēriju strādāt, nekā strādāt pa pusslodzēm poliklīnikās un tādā veidā," stāsta Andris.
Līdzīgās domās ir arī Margarita, pirmā gada rezidente Stradiņa slimnīcā. "Protams, man nav mērķa palikt tieši šajā slimnīcā. Jo pati es esmu no Daugavpils, līdz ar to es arī apsveru, ka varu atgriezties mājās, jo tur ir visa mana iedzīve. Ārpus Rīgas kaut kur strādāt. Protams, ņemot vērā, ka seši gadi pavadīti Rīgā - Rīgas slimnīcās, tad tā vide ir daudz pazīstamāka, nekā aizbraucot pie sevis mājās uz slimnīcu, kur esmu tikai vienreiz bijusi praksē," atzīst Margarita.
Prognozējams, ka cīņa rezidentūrā nākamgad būs vēl sīvāka, jo daudzi maksas rezidenti šo gadu slimnīcās nebūs tērējuši velti, piemēram, nodarbosies ar zinātni, lai iegūtu punktus, kuru pietrūka. Un arī viņi sacentīsies par valsts apmaksātām vietām.
