Aizsardzības nākotne – obligātais militārais dienests Latvijā un kopīga armija Eiropā?

Īsumā:

• Latvija no obligātā militārā dienesta atteicās 2007.gada, bet 10 gadus vēlāk šī diskusija atgriezās. Pret obligāto dienestu iebilst NBS komandieris.
• NBS komandieris un LU profesore nesteidz atbalstīt ES armijas ideju.
• Ideja par Eiropas armiju jau bija 50.gados. Diskusijas atjaunoja EK priekšsēdētājs.
• Vienota Eiropas armija ļautu iepirkt vienādu bruņojumu par zemāku cenu, bet bremzētu militārās inovācijas.
• Trampa izteikumi raisīja bažas par iespējamu ASV izstāšanos no NATO.

Obligātais dienests

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš uz ideju par obligāto militāro dienestu raugās skeptiski: "Lai ieviestu obligāto dienestu, ir skaidri jādefinē mērķis, kādēļ ir nepieciešams obligātais dienests valstī. Ja mēs skatāmies to, ka mums Latvijai jānodrošina valsts aizsardzība un mēs gribam izmantot šo spēju caur obligātumu masveidā kaut ko sagatavot, tad jāņem vērā atkal sekojošie aspekti. Cik lielā mērā ir sabiedrība gatava pakļauties tādam agresīvam spiedienam caur obligātumu? Un mēs to redzam, ka līdz 2007.gadam tikai 12% tika iesaukti. Bija sociālā netaisnība."

Nacionālie bruņotie spēki 2007.gada 1.janvārī pilnībā pārgāja uz profesionālo militāro dienestu. Pēc 10 gadiem, 2017.gada janvārī, sabiedrības iniciatīvu portālā Manabalss.lv sāka parakstu vākšanu par obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Līdz 2018.gada septembrim to parakstījuši vien nedaudz vairāk nekā 360 atbalstītāju.

Arī Aizsardzības ministrija savulaik savos izteikumos to nav atbalstījusi un ir norādījusi, ka šajā brīdī šāda ideja varētu kalpot Krievijas interesēm. NBS komandieris Leonīds Kalniņš jautā: "Vai mēs esam tik spēcīgi, ka mēs visu laiku sagatavojam pamatlīmenī karavīrus, bet neattīstām profesionālās spējas?"

Arī citas valstis domājot, kā taisīt daudz efektīvāku aizsardzības sistēmu un kā racionālāk izmantot resursus. Tomēr komandieris šajā jautājumā nav kategorisks: "Nav izslēgts, ka nākotnē, Latvijā, protams, ir iespējams nonākt pie tādas diskusijas. Bet šodien es esmu pilnīgi pārliecināts, ka caur Zemessardzi, caur to sistēmu, kas ir mums izveidota, uzturot pilna laika dienestu regulārajās vienībās, tā ir visefektīvākā Latvijas valstij. Diskusijas nekad nav izslēgtas, bet jebkurā gadījumā visiem tiem, kas piedalās diskusijās būs jāatbild uz tiem jautājumiem, kuriem es pateicu." Un tie ir:

• Vai sabiedrība atbalsta šādu lēmumu?
• Vai ieviešot obligāto militāro dienestu, būtu iespējams noturēt augstas bruņoto spēku kaujas spējas, kādas tās ir šodien?
• Vai tas ir iespējams no finansiālā aspekta?

Eiropas armija

"Eiropas armija ir diezgan ilgstoša diskusija, bet viens no galvenajiem faktoriem, no kuriem vajadzētu izvairīties, ir militāro spēju dublēšana," uzsver Kalniņš, uz Eiropas armijas ideju raugoties visnotaļ skeptiski.

Viņš norāda uz citām formām, kā stiprināt Eiropas Savienības kopējo aizsardzību: "Eiropas Savienība ir nākusi klajā ar tādām lietām, ka viņi ir gatavi nevis izveidot Eiropas Savienības armiju, kā tas varbūt diezgan triviāli tiek uzstādīts šis problēmjautājums, bet drīzāk uzņemties ar savu iespēju, caur saviem finansēšanas līdzekļiem aizpildīt tos robus vai arī piedalīties to spēju attīstībā līdz šim, kur NATO dalībvalstīm nebija iespējams."

Tāpat Kalniņš uzskata, ka jau tagad Eiropas Savienības līmenī ir daudz sadarbības iniciatīvu, kas saistītas ar infrastruktūras attīstību, militāro tehnoloģiju ražošanu un mobilitātes nodrošināšanu. Viena no tām ir PESCO, kuras galvenais mērķis ir, apvienojot resursus, stiprināt Eiropas Savienības spējas nodrošināt aizsardzību, ietaupīt finanses, kopīgi attīstīt bruņojumu un nodrošināt, ka Eiropas bruņotie spēki ir savstarpēji vienoti.

"[PESCO], kur ir tieši uzskaitītas spējas, un daudzas valstis uz konkrētu spēju attīstību Eiropas Savienībā ir pieteikušās. Un es domāju – šis virziens ir tas pareizākais un efektīvākais, kādā veidā gan Eiropas Savienības kā daudzmaz ekonomisko savienību varētu savienot ar organizāciju, kas ir daudz vairāk orientēta militārajā virzienā, kas ir NATO," saka Kalniņš.

Latvijas Universitātes profesore, Eiropas studiju programmas direktore Inna Šteinbuka arī norāda uz PESCO kā labu Eiropas armijas idejas aizstājēju: "Ideja īstenībā ir tā pati, jo ir visādi projekti, ir sekretariāts. Jebkurā gadījumā tas ir, lai konsolidētu atsevišķu dalībvalstu finanšu un cilvēku resursus, prātus, zinātniekus, ražotājus, lai spēkiem stiprinātu savu konkurētspēju aizsardzības nozarē."

Šteinbuka, vērtējot vienotas Eiropas armijas iespējamību, norāda: "Runājot par armiju, es domāju, ka tas ir par agru. Es domāju, ka viss ir atkarīgs no NATO attīstības, veiktspējas, rīcībspējas, stipruma."

Viņa vērš uzmanību uz Eiropas aizsardzības fondu, kura mērķis ir vienot un stiprināt, optimizēt un savstarpēji salāgot bruņotos spēkus. Šteinbuka norāda, ka fondā līdzekļi krietni lielākā apjomā būs pieejami pēc 2020.gada. Līdz tam pētniecībai ir pieejami 90 miljoni un attīstībai 500 miljoni eiro, bet pēc 2020.gada pieejamo līdzekļu apjoms būs krietni lielāks: pētniecībai virs 4 miljardiem eiro un attīstībai virs 8 miljardiem eiro.

Pēc 60 gadiem atjauno diskusijas

Par ko līdzīgu kopējas Eiropas armijas izveidei Rietumeiropā idejas un runas bijušas jau sen - no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Bet 1954.gadā Francijas Nacionālās asamblejas deputāti ar vairākuma balsojumu pielika idejai punktu. No garā miega tā modās vairāk nekā 60 gadus vēlāk.

2015.gada martā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera vārds Latvijas un pasaules medijos izskanēja saistībā ar viņa paziņojumu par atbalstu kopīgas Eiropas armijas izveidei. Toreiz viņš norādīja, ka tam būtu nozīme apstākļos, kad Eiropas attiecības ar Krieviju ir saspīlētas, kā arī kopējas Eiropas armijas izveide sekmētu dalībvalstu ciešāku integrāciju un ļautu izmantot līdzekļus efektīvāk. Viņš arī norādot, ka Eiropas armija nekonkurētu ar NATO.

Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena pauda atbalstu Junkera idejai. Pret Eiropas armiju iestājās Lielbritānija. Tā nevēlējās vēl ciešākas saistības starp bloka dalībvalstīm. Lielbritānija, protams, tagad ir iestājusies arī pret dalību pašā Eiropas Savienībā un no tās plāno izstāties.

Īsi pēc Junkera paziņojuma par šo tematu izteicās arī Latvijas politiķi.

Bijušais aizsardzības un ārlietu ministrs, tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts, tolaik "Vienotības", šobrīd "Attīstībai/Par" biedrs Artis Pabriks norādīja, ka Junkera paziņojums radot vairāk jautājumu nekā atbilžu un ir savdabīgs. Tolaik viņš arī norādīja, ka šāds priekšlikums liek vaicāt vai Junkers apšauba NATO kapacitāti un spējas.

Savukārt Raimonds Vējonis, kurš tolaik ieņēma aizsardzības ministra amatu, publiski pauda uzskatu, ka noderīgāk, viņaprāt, būtu vienoties par kopīgu bloka ārpolitiku un palielināt izdevumus aizsardzībai. Un palielināt izdevumus aizsardzībai patiesi ir izdevies – šī gada budžetā, kā to prasa NATO, Latvija 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir atvēlējusi aizsardzībai. No citām NATO valstīm tas izdevies vien ASV, Grieķijai, Igaunijai, Lielbritānijai, Rumānijai un Polijai.

Savu nostāju pret ideju veidot Eiropas armiju pauda Krievija. Krievijas Valsts domes aizsardzības komitejas vadītāja vietnieks Francs Kļincevičs Eiropas Savienības armijas ideju nodēvēja par provokatīvu.

Priekšrocības kopīgajos iepirkumos?

Vienota Eiropas armija, kas ļautu iepirkt vienādu bruņojumu, sniegtu divas priekšrocības. Iegādājoties vienu preci lielā apjomā, to varētu iepirkt par zemāku cenu. Moderns militārais aprīkojums ir gaužām dārgs, un tas būtu ieguvums. Tāpat vienots aprīkojums ļautu apmainīties ar nepieciešamajām rezerves daļām. To Kalniņš vērtē pozitīvi, tomēr tam esot nepieciešama nevis Eiropas armija, bet labi koordinēta sadarbība starp armijām.

NBS komandieris atminās, ka par šiem tematiem sarunas bijušas jau vismaz pirms 20 gadiem, tomēr rezultāti ir gaužām niecīgi: "Tur apakšā ir ļoti daudz gan subjektīvās, gan objektīvās intereses, gan katras valsts vēlme uzturēt savu militāro industriju. Un tad tas atkal nonāk tādā strupceļā, kas atkal ļoti bremzē, lai visas valstis varētu vienoties par vienu konkrētu sistēmu. Noteikti daudziem bailes arī no tā, ka

iepērkot tikai vienu, tas nozīmē, ka tiek attīstīts tikai viens rūpniecības virziens. Un tiek izslēgta inovitāte, kas tiek nodrošināta caur konkursu iespēju.

Arī tas aspekts tiek ņemts vērā. Un tā ir tā problēma, ko joprojām gan Eiropas Savienības valstis, gan arī NATO nav spējušas atrisināt."

Bažas par NATO bez ASV

Eiropas Savienības armijas alternatīva varētu būt šim projektam paredzēto līdzekļu ieguldīšana NATO stiprināšanā, jo jau šobrīd NATO ir liela daļa Eiropas Savienības dalībvalstu. Turklāt NATO ir arī militāri spēcīgā ASV. Šobrīd NATO ir vienīgais Eiropas drošības garants, tomēr tā nevar lepoties ar savu armiju. NATO savas armijas nav, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku.

NATO vadošās dalībvalsts prezidents Donalds Tramps reizumis ir licis noprast, ka īsti apmierināts ar NATO dalībvalstu atdevi kopienai nav. Tas raisījis bažas par iespējamu ASV izstāšanos, kas varētu novest pie NATO izjukšanas.

Uz to norāda arī Inna Šteinbuka: "Eiropa šobrīd saskaras ar izaicinājumiem, kuru iepriekšējos gados mēs tā īsti neapzinājāmies.

Tie izaicinājumi ir saistīti ar to, ka laikam vairs nevar paļauties uz ASV kā uz tādu spēku, kurš vienmēr aizstāvēs ES neatkarīgi no apstākļiem.

Situācija mainījās ne tikai ar prezidenta Trampa retoriku. Īstenībā situācija ir mainījusies arī [ASV] prezidenta [Baraka] Obamas laikmetā. Jo viņš runāja ļoti diplomātiski un vārdos vienmēr aizstāvēja Eiropu, bet darbos viņš pārāk aktīvs nav bijis."

Savukārt NBS komandieris Leonīds Kalniņš ir drošs: "Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka ASV, kuri ir vieni no iniciatoriem izveidot Ziemeļatlantijas līgumu valstu savienību, noteikti neizstāsies no šī līguma absolūti nekad."