„Šis ir vēl padomju laikos celts angārs. Tur mazās lidmašīnas stāv iekšā. Ziemā vairāk, bet vasarā tās pēc iespējas tur uz lauka,” izrādot “Spilves” lidlauku, stāsta lidojumu instruktors Austris Zobens.
Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem pieredzējušais lidotājs vairākus gadus bijis arī “Spilvas” lidlauka priekšnieks. Plāni par aviācijas muzeja izveidi bijušajā lidostas ēkā arvien nav īstenoti. Pie ēkas stāv divplāksnis AN2. Pagājušā gadsimta 80.gadu otrajā pusē “Spilve” bijusi mājvieta aptuveni 40 šādām lidmašīnām. Tajās ir 12 pasažieru vietas, tomēr “Spilvē” bāzētās lielākoties tikušas izmantotas lauksaimniecībā.
„Bija tāds Poļikarpova divplāksnis, kur bija divas vietas. Lūk, tas bija īstais „kukuruzņiks”. Ja cilvēki saka „kukuruzņiks” uz AN2, kas ir cienījama lidmašīna, tad ir skaidrs, ka tas nav kompetents aviācijā. Īsts aviators šo par „kukuruzņiku” nekad nenosauks,” saka Zobens.
Patlaban “Spilves” lidlauku izmanto privātās lidmašīnas. Tur tiek mācīti tie, kas vēlas iegūt privātā pilota licenci. Gada laikā notiek aptuveni 3000 lidojumi.
Tomēr jau vairāk nekā gadu “Spilves” lidlaukam vairs nav vispārējās aviācijas lidlauka sertifikāta.
Pirms jauna sertifikācijas procesa uzsākšanas lidlauka apsaimniekotājam vēl jānokārto dažnedažādas birokrātiskās prasības.
„Lidlauka ekspluatanta pretendentam ir jānokārto citu normatīvo aktu prasības, pirms viņš vēršas pie Civilās aviācijas aģentūras, lai pretendētu uz lidlauka ekspluatanta statusu,” norāda Civilās aviācijas aģentūras Lidlauku sertificēšanas un uzraudzības nodaļas vadītājs Raivo Bisenieks.
Par galveno šķērsli jauna sertifikācijas procesa uzsākšanai nodibinājuma „Lidlauks „Spilve”” valdes loceklis Jānis Maslovskis sauc sadrumstaloto zemes īpašnieku struktūru.
Zeme zem lidlauka pieder četriem dažādiem īpašniekiem. To vidū ir gan privātpersonas, gan Rīgas pilsēta, gan Rīgas brīvosta. „Agrāk pietika ar apliecinājumiem, kur zemes īpašnieki piekrita, ka ir OK, ka šeit lido. Šodien tas vairs neder no aviācijas uzraugošās iestādes puses,” saka Maslovskis.
Nodibinājumu izveidoja Rīgas dome, taču vienoties ar pilsētu un brīvostu izrādījies pat sarežģītāk nekā ar privātīpašniekiem.
To prasītā nomas maksa gan arī esot gana augsta. Ar iemaksām, ko “Spilves” lidlauku izmantojošie aviācijas entuziasti veic par lidlauka lietošanu, samaksāt lielu nomas maksu neesot iespējams. „Ar tām iemaksām mēs šobrīd spējam nosegt apsargus, dežurantus lidlaukā un elementāri piekrāsot līnijas, lai tās būtu labāk redzamas. Tas ir viss, jo infrastruktūras uzturēšanas izmaksas ir nesalīdzināmi augstākas par to, ko mēs varam ieņemt no pamatdarbības,” stāsta Maslovskis.
Raksturojot pašreizējo situāciju, Maslovskis saka „savā ziņā esam pelēkajā zonā”. No praktiskā viedokļa sertifikāta neesamība īpašas grūtības nesagādājot, taču sertifikāts būtu nepieciešams, lai būtu pārliecība, ka “Spilvē” arī turpmāk dūks lidmašīnu dzinēji.
„Tas ir statusa jautājums. Ja tu esi sertificēts lidlauks, nevienam nav nekādu jautājumu. Ar to es saprotu gan vietējās struktūras, gan pilotu, kas atlido no Francijas. Visiem viss ir skaidrs, jo sertifikācijas noteikumi visiem ir vienādi. Šobrīd jebkurš ar kaut kādu lēmuma pieņemšanas spēju var atnākt un pateikt: Stop! Jūs vairs nelidojat! Un man nav pretī neviena papīra, ko nolikt pretī,” saka Maslovskis.
Jauna sertifikāta iegūšanai nepieciešamos dokumentus nodibinājums „Lidlauks „Spilve”” cerot savākt šīs vasaras laikā.
