Eiropas Savienības ikgadējais budžets ir aptuveni 142 miljardi eiro. Lielāko daļu šis summas veido dalībvalstu tiešās iemaksas - aptuveni 83%. Katras valsts iemaksājamo apjomu nosaka tās ieņēmumi. Pārējā nauda nāk no tādiem avotiem kā pievienotās vērtības nodokļa, kas tiek maksāts kā noteikts procents no dalībvalstu aprēķinātās tā sauktās harmonizētās PVN bāzes, kā arī no muitas nodevām.
Plāni palielināt šo tā dēvēto „pašu resursu” proporciju, lai mazinātu atkarību no dalībvalstu tiešajām iemaksām, tika ierosināti, sākot gatavoties 2014.-2020.gada kopienas budžeta izveides diskusijām.
Lai meklētu risinājumus, par šo jautājumu tika izveidota īpaša augsta līmeņa darba grupa bijušā Itālijas premjera, savulaik Eiropas Savienības komisāra Mario Monti vadībā. Februārī viņš uz diskusijām ieradās Eiropas Parlamenta Budžeta komitejā. Saskaņā ar Monti teikto, kopienas paļaušanās uz dalībvalstu tiešajām iemaksām rada problēmas, jo tās izvēlas finansēt jomas, kas atbilst to nacionālajām interesēm. Parasti Eiropas Savienības budžeta diskusijas ir smagnējas un ilgas, valstīm cenšoties vienoties par tā apmēru un to, cik daudz naudas tiks atvēlēts konkrētiem sektoriem. Starp dalībvalstīm tas rada arī savstarpējās uzticības problēmu, norāda Monti:
„Šo uzticības trūkumu baro Eiropas Savienības budžeta finansēšanas sistēma, kas ir tik ļoti bāzēta uz dalībvalstu iemaksām. Tā ir sava veida tirgošanās, kurā, ja viena dalībvalsts ko iegūst, cita - zaudē. Eiropas Savienības būtība ir tieši pretēja - ja tā strādā, iegūst visi.”
Monti vadītas darba grupas pirmajā novērtējumā, kas tika publicēts decembrī, norādīts, ka budžeta finansēšanas sistēma nav mainīta jau 25 gadus.
Eiropas Parlaments vēlas vienkāršāku un no valstu budžetiem neatkarīgāku sistēmu, jo valstu cīņa par savām interesēm budžeta pieņemšanas procedūru pēdējo gadu laikā padarījusi par ārkārtīgi sarežģītu.
Eiropas Parlamenta Budžeta komitejas priekšsēdētājs Žans Artuī skaidro, kāpēc Briselei tomēr nācies arvien vairāk paļauties uz dalībvalstu tiešajām iemaksām:
„No vienas puses, tagad Eiropas Savienības budžets ir lielāks nekā iepriekš. No otras puses - muitas nodokļi pakāpeniski pazuduši, parakstot vairākus brīvās tirdzniecības līgumus.”
Proti, tirdzniecības liberalizācijas dēļ ienākumi no muitas nodokļiem ir samazinājušie, norāda eiroparlamentārietis no liberāļu spārna. Priekšlikumi avotiem, kur Eiropas Savienība varētu rast jaunus pašas finansējuma avotus, iekļauj nodokļa uzlikšanu finanšu transakcijām; ieņēmumiem, kas gūti no CO2 emisiju kvotu tirdzniecības shēmas, arī īpaša tā dēvētā Eiropas Savienības nodokļa ieviešana, kas būtu paredzēts tieši kopienas darbības finansēšanai. Vēl viens variants ir CO2 izmešu nodokļa uzlikšana Eiropas Savienībā importētajām precēm.
„Eiropas Savienība nevar turpināt pieprasīt Eiropas uzņēmumiem ievērot vides aizsardzības pasākumus un tajā pašā laikā savā tirgū pieņemt produktus, kas ražoti citur bez jebkādas vides aizsardzības noteikumu ievērošanas. Tādēļ kaitīgo izmešu nodokļa uzlikšana importam nebūtu pretrunā godīgas konkurences principiem,” norāda Žans Artuī.
Saskaņā ar Artuī teikto, šāda nodeva kopienai dotu ieņēmumus 10 miljardu eiro apmērā.
Monti vadītā darba grupa ar oficiāliem, konkrētiem priekšlikumiem gan vēl nav nākusi klajā. Secinājumus paredzēts apkopot nākamgad. Monti norāda, ka jebkuram priekšlikumam par pārmaiņām finansēšanas sistēmā jāsaņem visu 28 dalībvalstu atbalsts, bet to intereses ir tik dažādas, ka jebkuras priekšā liktās idejas un kompromisi ir rūpīgi jāapsver.
