Pēc sarunas ar bijušo baņķieri gan jāsecina, ka šobrīd viņš turpina shēmot ar informāciju, - iepriekš viņa tēvs, piemēram, apgalvoja, ka dēlu uz pārkāpumiem mudināja kādi Latvijas politiķi, pats Antonovs tagad saka, ka tēvs ar šādiem izteikumiem “pārsteidzies”.
Pašos ziedu laikos Krievijas uzņēmēja Vladimira Antonova impērija, kuras galvgalā bija “Converse group” holdings, esot novērtēta pat par diviem miljardiem eiro. Tajā ietilpa gan bankas vairākās Eiropas valstīs, gan sporta klubi, gan mediji un pat ekskluzīvu mašīnu ražotājs “Spyker”, un “Latvijas Krājbanka” bija neliela daļa no tā. Pašlaik tas viss ir sabrucis. Punktu pielika lietuvieši, kas Antonova shēmām caur Lietuvas banku “Snoras” pateica “stop”.
Londonā Antonovs dzīvo jau kopš 2005.gada, taču tagad šajā valstī viņam ir arī aizturētā statuss, un notiek tiesa par viņa izdošanu Lietuvai. Tieši lietuvieši 2011.gada vasarā fiksēja to, ka Antonovs, iespējams, krāpjas, banku uzraugiem uzrādot kontus ar vērtspapīriem, kur to patiesībā nav.
“Latvijas Krājbankas” gadījumā, kas bija lietuviešu “Snoras” meitas banka, atklājās, ka regulatoram uzrādīti konti, kuros nauda jau apķīlāta, tātad izmantota kā ķīla, lai tiktu pie jauniem aizņēmumiem.
Antonovs nenoliedz, ka shēmojis, taču tikai, lai paplašinātu bankas biznesu nevis zagtu.
“Mēs protams, pārkāpām noteikumus, kas nosaka ierastos banku regulējumu. Bet es gribētu jautāt, kurš tad tos nepārkāpa?” saka Antonovs.
“Mums pārmeta, ka kreditējam Lietuvai neraksturīgus biznesus, piemēram, "Spyker", kā kreditējām arī nerezidentus, bet tas jau nekur nav aizliegts.”
Pārmetumi gan bija, ka Antonovs caur ārzonām plaši kreditē savas biznesa ambīcijas, piemēram, viņš gribēja tikt pie autokoncerna “Saab”, caur kredītiem cenšoties iegūt tā saukto negatīvo kontroli, kas bankām ir stingri limitēts. Lietuvieši viņa spēlēs neielaidās, un, bažījoties, ka “Snoras banka” var palikt tukša, 2011.gada rudenī to pārņēma valsts kontrolē. Tālāk jau sekoja maksātnespēja.
Antonovs gan uzskata, ka visi finanšu gali viņam gāja kopā: “Neviens no Lietuvas ar mani nav centies runāt. Mēs prasījām kontaktu ar Lietuvas prokuratūru, mums atteica, ar Centrālo banku, mums atteica, esam prasījuši zaļo koridoru uz Lietuvu, mums atteica. Es jau neslēpjos. Jūsu varas iestādes, piemēram, ar mani komunicē. Pirms divām nedēļām man bija tikšanās vēstniecībā ar Latvijas izmeklētājiem.”
Arī “Latvijas Krājbankā” atklājās apšaubāmais Antonova biznesa stils, piemēram, aviokompānijas “airBaltic” gadījumā. Proti, banka turpināja izsniegt kompānijai vērienīgus aizdevumus, kad jau par tās faktisko līdzīpašnieku caur citām personām bija kļuvis pats Antonovs. To secinājis pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” un to tagad atzīst arī pats baņķieris.
Šādus manevrus viņš skaidro ar to, ka, redzot 2009. gada “airBaltic” rādītājus, esot bijusi jāuzņemas kontrole, un kompānijai vajadzēja naudu kā ēst. “Tas bija grūts lēmums,” saka Antonovs. Savukārt Inga Sprinģe norāda: “Tas ir muļķīgs attaisnojums – tāpēc valstī ir domāti likumi un tiem ir jāseko. Viņi varbūt nezaga, bet viņi pārkāpa likumu cēlu mērķu vārdā, kā rezultātā sabruka bankas.”
Antonova tēvs, arī baņķieris Aleksandrs Antonovs neilgi pēc “Latvijas Krājbankas” kraha Latvijas Radio gan izteicās, ka kreditēt “airBaltic” Krājbanku spieduši atsevišķi Latvijas politiķi, izmantojot pat šantāžu. Piemēram, „Krājbankā” atradās platjoslas internetam domātie 20 miljoni latu.
“Mums nav konkrētu pierādījumu, ka viņi tikās ar Šķēli, Lembergu vai Šleseru, tās ir spekulācijas. No otras puses, nekas nenotiek, ja aiz tā nestāv ietekmīgi cilvēki. Un es nevaru teikt arī nē, ka tā nebija,” piebilst Sprinģe.
Antonova tēva mājieni bija gana precīzi ekspolitiķu Ainara Šlesera un Andra Šķēle virzienā, kuru intereses “airBalticā” tikušas saistītas caur tā bijušo akcionāru Bertoldu Fliku. Pats Antonovs tēva izteikumus gan noliedz: “Uzskatīsim, ka Aleksandrs Jurjevičs rīkojās pārsteidzīgi.”
Ar Šleseru un Šķēli Antonovs gan esot pazīstams. Ar Šleseru tāpēc, ka viņš savulaik bijis satiksmes ministrs, bet ar Šķēli reiz pārrunājis „Krājbankas” apsardzes jautājumus. “Šķēli es zinu saistībā ar vienu stāstu par apsardzi. „Krājbanku” savulaik apsargāja firma „Falck”, kas bija mežonīgi dārga. Šķēlem ir vai bija līdzīgs bizness, nezinu precīzi. Un mūsu sarunas bija tikai par šo. Man gan šķiet, ka tur nekas nesanāca.”
Zīmīgi, ka tieši „Krājbanka” dāsni kreditēja arī Rīgas vagonu rūpnīcu, kuras īpašnieki - brāļi Igauņi - bija Šlesera un Šķēles apvienības “Par labu Latviju” atbalstītāji. Aizdoto naudu Antonovs tieši nesasaista ar gatavošanos jau uzvarai skandalozajā vilcienu konkursā, taču tajā pašā laikā, būdams tā brīža kreditētājs, pauž viedokli, ka „bez valsts pasūtījuma Rīgas vagonu rūpnīca neizdzīvos”.
Antonovs publiski tomēr neatzīst, ka “Latvijas Krājbanka” un visa viņa varenība, iespējams, kritusi, jo bijusi lielāka politbiznesa shēmas sastāvdaļa, bet vajadzīgie politiķi vienkārši netika pie varas. “Tie kungi, ko jūs nosaucat, šos lēmumus nepieņēma, tāpēc riebt viņiem, viņu bērniem, viņu radiniekiem un apkārtējiem es netaisos.”
Arī Lietuvā Antonova finanšu dzīres beidzās līdz ar vecās kārtības izjukšanu. Pie varas nāca Valsts prezidente Daļa Gribauskaite, ar kuras atbalstu tika nomainīta banku uzrauga vadība. Un Antonovam sākās jauna dzīve.
