“362 balsis “par”. 279 “pret”. Tas nozīmē: Vācijas Sociāldemokrātiskā partija uzsāks koalīcijas sarunas.” Pēc tam, kad sociāldemokrātu partijas ārkārtas kongresa vadītājs Heiko Māss izziņoja šo balsojuma rezultātu, aplausi ieskanēja vien uz dažām sekundēm.
Visu dienu debašu laikā nemitīgi arvien augusī spriedze rimās. Taču tā nav izlauzusies sajūsmas kliedzienos. Priekā nestaro nedz “zaudētāju” jeb koalīcijas pretinieku, nedz “uzvarētāju” sejas.
Bonnā pieņemtais sociāldemokrātu partijas apstiprinājums koalīcijas sarunu sākšanai nozīmē: pastāv reālistiskas izredzes, ka jau šopavasar Vācijai izdosies apstiprināt jaunu valdību ar Angelu Merkeli priekšgalā.
Taču pašiem sociāldemokrātiem šis lēmums nozīmē iestigšanu vēl dziļākās pretrunās. Vispirms mierīgi jāpārdomā, tā saka kāds delegāts, vaicāts par savām emocijām uzreiz pēc balsojuma. Daudziem “par” balsotājiem šī bijusi izšķiršanās, apspiežot jūtas un priekšroku dodot prātam.
““Nē” lielajai koalīcijai nozīmētu attaisnot to, ka mēs noliekam malā un neīstenojam to, ko ir iespējams izdarīt un īstenot, lai uzlabotu daudzu cilvēku dzīvi. Mums ir jābūt tiem, kas dara labāk par visiem, nevis zina labāk par visiem,” tā, iestājoties par lielās koalīcijas veidošanu, uzsvēra Mihels Grošeks, Sociāldemokrātiskās partijas nodaļas vadītājs Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī.
Vēl pērn septembrī, tūlīt pēc Bundestāga vēlēšanām, kurās partija cieta smagu zaudējumu, Martins Šulcs nosauca Angelu Merkeli par “ideju putekļusūcēju”, ar kuru sadarbība neesot iespējama. Tādēļ sociāldemokrāti došoties opozīcijā, lai tur “atjauninātos” un turpinātu cīņu nākamajās vēlēšanās.
Taču tad, izgāžoties sarunām par tā dēvēto Jamaikas koalīciju, sociāldemokrāti piepeši mainīja domas: viņi tomēr esot gatava apsvērt iespēju piedalīties valdībā. Šulcs tagad skaidro, ka esot radusies pilnīgi jauna situācija. Ne jau sociāldemokrāti esot vainojami pie tā, ka citas partijas izgāzušās, cenšoties radīt kopīgu valdību.
Šulcam, kurš jau pirms kongresa bija devies nedēļu garā tūrē pa partijas reģionālajām nodaļām, svētdien iegūtie 56 procenti balsu par labu lielajai koalīcijai drīzāk līdzinās saturiski izteiktai neuzticībai, lai gan formāli balsojums ir pozitīvs. Jāatzīmē, ka vēl pērn pavasarī Šulcs partijas vadītāja amatā tika ievēlēts ar 100 procentiem balsu.
Viņa taktika, cenšoties pārliecināt partijas biedrus, kongresā bija: uzsvērt līdz šim gūtos panākumus sarunās ar Angelu Merkeli un solīt, ka tas vēl neesot viss. Turpmāk būšot iespējams panākt vēl vairāk. Un līdzās tam sociāldemokrātiem esot arī atbildība par Eiropu. Ja viņi palaidīšot garām iespēju veidot šo valdību, Eiropai draudot briesmas.
“Caur Eiropu veļas labējs vilnis. Paskatieties uz valdību Vīnē! Paskatieties uz Prāgu, Varšavu, Budapeštu! Un kāpēc es pieminu Emanuelu Makronu? Neesmu ar viņu vienisprātis daudzos punktos, kas skar ekonomikas politiku. Taču Francijas prezidents – tādas zemes prezidents, kur ir tradīcija priekšplānā stādīt nevis nāciju, bet gan Eiropu – gaida partneri. Ja viņš cietīs neveiksmi, nav izslēgts, ka drīz vien ekstrēmi labējie sāks valdīt arī Parīzē,” pauda Šulcs.
Ovācijas gan Šulcs izpelnīties nespēja. Dokumentā, kurš kā sarunu rezultāts tika liks priekšā balsojumā, neesot nekā no partijas lielajām idejām.
Ne veselības apdrošināšanas reformas, ne pasākumu īstermiņa darba līgumu izskaušanai, ne nodokļu paaugstinājumu bagātajiem.
Par to it sevišķi karsti Šulcu kritizēja partijas jaunatnes organizācija “Jusos” jeb “Jaunsociālisti””. “Atbildība par Eiropu, dārgie biedri, nozīmē arī to, ka mēs nepalīdzam iesēsties amatos tiem ļaudīm, kuri patlaban izmēģina sadarbību plecu pie pleca ar Viktoru Orbānu. Tas nozīmē, ka nesniedzam palīdzīgu roku tiem, kuri piespieduši Grieķiju taupīt līdz pat sabrukumam un turpina virzīt uz arvien plašāku privatizāciju,” pauda Annika Kloze, “Jusos” Berlīnes nodaļas vadītāja.
Cits “Jusos” jaunais politiķis, 28 gadus vecais Kevins Kīnerts, kurš jau pirms kongresa bija izvērtis kampaņu pret lielo koalīciju, mudināja lemt pašiem un pārstāt padevīgi klausīties padomdevējos no ārpuses: “Šai partijai nav vajadzīga it nekādas pamācības no ārpuses par to, ko nozīmē politiskā atbildība. Mēs nedrīkstam ļaut sev uzspiest šādas pamācības ne no politiskajiem konkurentiem, kuriem pašiem nav izdevies izveidot valdību, ne no partijām citviet Eiropā, kuras savus panākumus vēlēšanās sasniegušas daļēji uz sociāldemokrātijas zaudējumu rēķina. Mēs neļausim viņiem mācīt, kāds ceļš mums ejams.”
Pēdējā instance, kas lems par to, vai sociāldemokrātu izvēlētais ceļš ir pareizs, būs tās bāzes jeb ierindas biedri.
Ja sociāldemokrātiem izdosies vienoties par koalīcijas līgumu, pēdējo vārdu, apstiprinot vai noraidot šo dokumentu, atsevišķā balsojumā varēs teikt vairāk nekā 400 000 partijas vienkāršo biedru. Viņu balsojums solās būt tikpat neparedzams kā iznākums vakardienas kongresā.
