Praktiski neviens nešaubās, ka bez koalīcijas veidošanas gan neiztiks arī šoreiz.
Tas Vācijā ieraksts jau kopš 1950. gadiem. Tomēr pārsvars pār tuvākajiem konkurentiem sociāldemokrātiem jau lēsts 16% līmenī. Vēl lielāks atrāvums ar "zaļajiem", kreisajiem, liberāļiem un galēji labējiem. Taču gan pēdējās ASV prezidenta vēlēšanas, gan “Brexit” referenduma iznākums – iemācījušas nesteigties ar priekšlaicīgiem secinājumiem.
Merkeles Kristīgo demokrātu sīvākie konkurenti ir pašreizējās koalīcijas partneri – sociāldemokrāti.
Viņu kampaņai jaunu elpu piešķīra jaunais partijas līderis Martins Šulcs, kurš Vācijas priekšvēlēšanu sacīkstē ieslēdzās, pametot aiz sevis Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja amatu Briselē. Viņa tēls bija šķietami neaptraipīts ar kristīgo demokrātu uzspiestajiem kompromisiem tagadējā valdībā.
Turklāt Šulca galvenais vēstījums ir sociāla rakstura, uzrunājot sabiedrību, kurā pieaug sociālā nevienlīdzība un nesen pašas valdības pasūtīts pasūtījums liecina - 40% nabadzīgāko vāciešu nav ne īpašumu, ne iekrājumu.
Aptuveni tikpat liela sabiedrības daļa pieredzējusi faktisku algas kritumu pēdējo desmit gadu laikā, ja tiek ņemta vērā inflācija.
Tomēr pēc nelielā uzrāviena vasarā sociāldemokrāti jau atkal sākuši buksēt. Vācieši šķietami nav pārliecināti, vai Šulca komandai ir skaidri risinājumi pašu definētajām problēmām. Nepalīdz arī jaunās ziņas par kādreizējā sociāldemokrātu divtermiņu kanclera Gerharda Šrēdera iecelšanu Krievijas naftas giganta “Rosņeftj” valdē, ko Merkele veiksmīgi steigusi izmantot. Ja tiks veidota lielā koalīcija - Vācija sabiedrībai nepatīk ne kristīgo demokrātu virzība uz NATO prasītajiem 2% IKP aizsardzībai, nedz sociāldemokrātu virzība uz progresīvāku nodokļu sistēmu. Politiskas vērotāji gan secina - no šīs lielās koalīcijas noguruši gan vāciešu vēlētāji, gan paši valdošie politiķi.
“Ņemot vērā, ka sociāldemokrāti ievērojami atpaliek no Merkeles. Ir grūti iedomāties, ka šī lielā koalīcija tiks atkārtota," norāda "Carnegie Europe" pētniece Džūdija Dempsija. "Tāpēc daudz kas būs atkarīgs, vai Bundestāgā atgriezīsies biznesu atbalstošie brīvie demokrāti un kas notiks ar zaļajem, kuriem pašlaik diezko neveicas. Domāju, ka pašlaik ar pārliecību varam paredzēt tikai to, ka persona, kurai tiks uzticēta koalīcijas veidošana, būs kanclere Merkele," norāda Dempsija.
Tieši kristīgo demokrātu un liberālo savienība ir populārākais koalīcijas modelis pēckara Vācijā, tostarp arī Merkeles otrajā vadībā. Ievērojamā atšķirība - liberāļiem nepatīk valstu-neveiksminieču glābšana ar vācu naudu un nekas nebūtu pretī, ja dažas valstis no eirozonas izstātos. Pieaicinot klāt zaļos, veidotos Vācijai netipiska trīspartiju koalīcija. Šo triju partiju krāsas atbilst krāsām Jamaikas karogā, tādēļ to jau dēvē par Jamaikas koalīciju. Kristīgajiem demokrātiem gan būtu grūti pieņemt zaļo aicinājumus pēc vēl liberālākas bēgļu politikas un aizsardzības tēriņu ierobežosanas.
Vienlaikus ne līdzšinējā sarkanmelnā, ne iespējamā jaunā dzeltenmelnā vai Jamaikas koalīcija fundamentālas pārmaiņas nesola. Un Eiropai tās ir labas ziņas.
"Šajās vēlēšanās Eiropa grib Merkeles uzvaru, varbūt vienīgi Grieķija ne, jo saredz stabilitātes un paredzamības faktorus un faktu, ka viņai izveidojušās ļoti labas attiecības ar Francijas prezidentu Makronu. Tie, kas cer reformēt Eiropas Savienību cer uz Berlīnes, Parīzes un citu galvaspilsētu ciešu sadarbību, kas būs daudz labāka Merkeles uzvaras gadījumā," saka Dempsija.
Neviens no ticamākajiem koalīcijas modeļiem neparedz sadarbību ne ar galēji kreisajiem, kas grib nacionalizēt bankas un likvidēt NATO, ne ar eiroskeptisko “Alternatīvu Vācijai”. Taču tieši pēdējā būs šo vēlēšanu lielākā intriga. Lai gan radikālā spēka izredzes nevērtē augstu, starp tā prasībām ir vācu markas atgriešana apritē, Šveices tipa tiešā demokrātija, saišu stiprināšana ar Krieviju un imigrācijas politika, kuru daiļrunīgi raksturo partijas plakāts – blondas grūtnieces tēls ar saukli – “vairāk vāciešus uztaisīsim paši!”
