Merkeles konservatīvo uzvara parlamenta vēlēšanās svētdien ir saldskāba. 33% balsu ir sliktākais rezultāts pēdējās desmitgadēs.
Vācijas prese to nodēvējusi par „murgainu uzvaru”, un par rezultātu vaino pašu Merkeli.
Tāda pati situācija ir otrajā vietā ar 20% palikušajiem sociāldemokrātiem. Tie paziņojuši, ka vairs neturpinās sadarbību ar konservatīvajiem tā dēvētajā „lielajā koalīcijā” un aizies opozīcijā.
Tas nozīmē, ka Merkelei priekšā grūtas koalīcijas veidošanas sarunas vairākuma izveidei Bundestāgā. Pēc sociāldemokrātu attiekšanās turpināt sadarbību kā reālākais variants tiek vērtēta Merkeles kristīgo demokrātu spēku apvienošana ar liberālo Brīvo demokrātu partiju un zaļajiem, kas katra ieguvusi apmēram 10% balsu. Tā būtu tā dēvētā „Jamaikas koalīcija”, jo šīs valsts karoga krāsas atbilst šo trīs partiju krāsām.
Šāda koalīcija federālā līmenī līdz šim nav pieredzēta, un, ņemot vērā ideoloģiskās atšķirības, būs jāspēj vienoties par nopietniem kompromisiem.
Īpaši izteiktas domstarpības ir starp abām mazākajām partijām liberāļiem un zaļajiem. Liberāļi arī izteikuši iebildumus pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumiem uz ciešāku eirozonas integrāciju, kam Merkele izteikusi piesardzīgu atbalstu.
Merkele pirmdien paziņoja, ka centīsies izveidot „labu un stabilu” valdību.
Eiropas sabiedrotie Merkeli apsveikuši ar uzvaru. Makrons teica, ka abi „apņēmīgi turpinās būtisko sadarbību Eiropai un savām valstīm”. Spānijas premjers Marjano Rahojs paziņoja, ka Merkeles pārvēlēšana palīdzēs veicināt „Eiropas integrācijas projektu''. Savukārt Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers Merkeli apsveicis ar „vēsturisku uzvaru”, teica Eiropas Komisijas preses pārstāvis Margaritis Šinas. „Ņemot vērā nozīmīgos globālos izaicinājumus, Eiropai vairāk kā jebkad ir nepieciešama spēcīga Vācijas valdība, kas spēj aktīvi veidot mūsu kontinenta nākotni,” norāda Šinas.
Bet liela uzmanība pievērsta arī, iespējams, vēlēšanu patiesajiem uzvarētājiem. Tā ir stingri labējā, pret imigrāciju un islāmu noskaņotā eiroskeptiķu partija „Alternatīva Vācijai” jeb AfD.
Ar 13% atbalsta tā kļuvusi par trešo lielāko politisko spēku parlamentā. Šī ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad šāda veida partija iekļuvusi Bundestāgā.
To kā „sabiedrotos” ar „vēsturisku rezultātu” apsveica Francijas galēji labējās Nacionālā frontes līdere Marina Lepēna, piebilstot, ka tas ir „jauns simbols Eiropas tautu atmodai.” Nīderlandes ideoloģiski līdzīgi noskaņotais politiķis Gērts Vilderss paziņoja – „vēstījums ir nepārprotams. Mēs neesam islāmiskas valstis.”
Tomēr Bundestāgā ar šo partiju neviena cita negrasās sadarboties. Partijas līderu ambīcijas gan ir lielas. Viens no tiem – Aleksandrs Gaulands – pirmdien paziņoja, ka viņa partija, kas uzaudzēja popularitāti migrācijas krīzes laikā, grib „citādu politiku”. “Viens miljons cilvēku, kas ir sveši šai zemei, atņem daļu šīs zemes. Un mēs, „Alternatīva Vācijai”, to negribam. Es nevēlos zaudēt Vāciju ārzemnieku invāzijai no citas kultūras. Tas ir ļoti vienkārši,” norādīja Gaulands.
Tomēr AfD uzreiz pēc vēlēšanām atkal satricinājis iekšējais konflikts par to, kādā virzienā partijai būtu jādodas. Šajā pašā preses konferencē pirmdien partijas līdzpriekšsēdētāja Frauke Petrija pēkšņi paziņoja, ka nepievienosies AfD frakcijai Bundestāgā, un pēc tam uzreiz atstāja zāli. Viņai jau kādu laiku bijušas nesaskaņas ar citiem, radikālāk noskaņotiem politiskā spēka līderiem. Notiekošais rada risku, ka partija var sašķelties.
