Kubas Komunistiskās partijas izdevums "Granma" publicējis fotogrāfijas, kurās redzams, ka 88 gadus vecais Kastro sēž mikroautobusā un pa logu sarokojas ar venecuēliešiem, kas ieradušies Kubā "solidaritātes vizītē". Norādīts, ka viņš aicinājis viesus ātri savākt pēc iespējas vairāk parakstu pret ASV lēmumu uzskatīt Venecuēlu par apdraudējumu nacionālajai drošībai.
Iepriekšējo reizi Kubas eksprezidents parādījās sabiedrībā 2014.gada sākumā, atklājot kādu galeriju.
Fidels Kastro, ko 2006.gadā Kubas prezidenta amatā nomainīja viņa brālis Rauls, Kubas sabiedrībā joprojām ir ļoti ietekmīgs kā Kubas revolūcijas līderis.
Pēdējā laikā internetā atkal bija parādījušies pieņēmumi par bijušā prezidenta veselības stāvokļa pasliktināšanos vai pat nāvi. Februārī mediji publicēja vairākas viņa fotogrāfijas, bet mēnesi vēlāk - rakstu, ka Kastro ticies ar pieciem ASV atbrīvotajiem bijušajiem kubiešu spiegiem.
ASV prezidents Baraks Obama un Rauls Kastro 17.decembrī pārsteidza pasauli, paziņojot, ka abas valstis sāk attiecību normalizāciju.
1956.gada 5.aprīlī Fidels Kastro pieteica karu Kubas diktatoram Fulgensio Batistam. Viens no slavenākajiem pasaules revolucionāriem atradās trimdā Meksikā, kur izgāja apmācību koordinētam partizānu karam pret Kubas prezidentu. Iesākuši savu uzbrukumu uz izgāšanās robežas, nemiernieki triju gadu laikā spēja iekarot Havanu.
Fidels Kastro savos uzskatos sākotnēji bija sociālists, un Kubas iekšpolitika Otrā Pasaules kara laikā bija ļoti revolucionāra. Kā ierasts dienvidu zemēs, jau augstskolas solā jauni puiši uzņēmās atbildību iesaistīties politiski svarīgos pasākumos. Protesti, cīņa par tiesībām un taisnīgumu, tā vienmēr bijusi jaunu cilvēku entuziasma dzīta cīņa. Tāds pats cilvēks bija Fidels Kastro, kuram jau 20 gadu vecumā nācās līdzi nēsāt ieroci, lai konkurējošo grupējumu aktīvisti viņu vienkārši nenošautu.
Līdz 1953.gadam Kastro Kubā bija tikai viens no vairākiem nemierniekiem. Viņš teorētiski pat pazina nīstāko ienaidnieku, prezidentu Batistu, jo bija precējies ar ietekmīgu Havanas uzņēmēju ģimenes atvasi, kuras ģimene bija draugos ar Kubas politisko līderi. Taču tas bija vēl pirms Batista nolēma uzurpēt varu militārā apvērsumā.
1953.gads bija īpašs, jo Kastro vadīja savu nemiernieku grupu uzbrukumā Monkadas barakām. Tas bija mēģinājums iegūt savam grupējuma pietiekamu daudzumu ieroču un munīcijas, lai izlauztos līdz radio stacijai un izziņot sacelšanās sākumu, taču uzbrukums piedzīvoja pilnīgu izgāšanos. Kastro, tāpat kā vairāki desmiti viņa biedru tika saņemti gūstā un apcietināti, bet tikai tiesas prāva ļāva parādīt Kastro harizmu un ambīcijas. Būdams jurists, viņš lieliski aizstāvēja sevi tiesā pret diktatora pārvaldīto un cenzēto valsti. Kastro saņēma reālu cietumsodu, taču pretstatā citiem saviem biedriem, nepiedzīvoja nāves spriedumu.
1955.gadā Kubā tika imitētas prezidenta vēlēšanas, kurās, protams, uzvarēja diktators Batista. Taču vairāki simti nemiernieku tika apžēloti un izlaisti no cietuma, tostarp Kastro. Tajā pašā gadā viņš emigrēja uz Meksiku, lai sagatavotos atkārtotam mēģinājumam gāzt Batistas režīmu. Meksika bija labi zināms patvērums dažādu nemiernieku grupējumiem, turklāt Meksikā viņiem bija pieejama rūdītu revolucionāru apmācība kā pareizi karot partizānu karā. Tieši Meksikā Kastro ar domubiedriem satika Če Gevaru, neatsveramu palīgu cīņā par Kubas brīvību.
1956.gada 5.aprīlī Kastro ar vīriem jau bija gatavi savai liktenīgajai cīņai. Kastro kā jau karstasinīgs un emocionāls politiķis atklāti pieteica karu Kubas tautas apspiedējam Fulgensio Batistam. Viņš svēti apsolīja, ka diktators tiks sodīts par varas ļaunprātīgu sagrābšanu pēc tautas ieskatiem. 1956.gada decembrī arī sākās revolucionāru uzbrukums Kubai, kurš teju nebeidzās ar kārtējo izgāšanos.
Kastro spēki Kubā ieradās ar noplīsušu kuteri, kurš bija pārbāzts ar revolucionāriem. Izsēšanās Kubā arī nenoritēja gludi, jo Kastro spēkus sagaidīja Batistas zemessargi. Revolucionāri trīs gadus klīda pa Kubas kalniem un džungļiem, ieņemot mazus armijas posteņus, tādējādi papildinot munīcijas un pārtikas krājumus. Iemesls lēnajam progresam bija salīdzinoši nelielais kubiešu entuziasms par kārtējiem atbrīvotājiem. Tikai ar mērķtiecību un pacietību Kastro ieguva arvien lielāku tautiešu atbalstu.
1959.gada janvārī neviena līdz galam nenovērtētie revolucionāri bija panākuši savas varas nodibināšanu Kubā. Sākās vispārējās eiforijas laiks, kurā marksisma-ļeņinisma savaldzinātais Kastro loloja sapni par universālo taisnīgumu kubiešiem.
Ietekmīgāku valstu spēlītes Aukstajā karā padarīja Kubu par spēļu laukumu citu interesēm. Kuba šobrīd ir viena no komunistisko režīmu rekordvalstīm. Diemžēl, bet PSRS sabrukums nozīmēja arī tādas valsts kā Kubas ekonomisko pagrimumu. Palikuši bez galvenā sponsora, kubieši ieviesa īpašo valsts ekonomisko stāvokli. Tikai pēdējos gados, Fidela Kastro brālis Rauls cenšas ieviest nelielas ekonomiskās izmaiņas, lai kubiešu dzīve kļūtu vieglāka.
