Uldis Ķezberis: Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš tika izsludināta Covid-19 pandēmija. Cik labi mēs esam iepazinuši šo vīrusu?
Bruno Čančo: Kopš vīrusa atklāšanas mēs par to esam uzzinājuši daudz. Mēs esam iepazinuši tā epidemioloģisko raksturu, kā arī pašu vīrusu. Tas palīdzēja ievērojami uzlabot veidu, kādā mēs reaģējām uz šo vīrusu, īpaši vakcīnu izstrādē. Ir radītas vairākas drošas un efektīvas vakcīnas, kas pašlaik ir labākais instruments, lai kontrolētu pandēmiju.
Tātad var teikt, ka vakcinācija ir vienīgais veids, kā pārvarēt šo pandēmiju?
Vakcinācija ir visefektīvākais veids, kā pārvarēt pandēmiju. Tā ir pieejama par brīvu visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, un tā nodrošina ilgstošu aizsardzību atšķirībā no citiem pasākumiem, kas nav saistīti ar farmaceitisku iejaukšanos. Diemžēl tie izmaksā dārgi gan sabiedrībai, gan ekonomikai, un tiem ir īstermiņa efekts. Tiklīdz tos atvieglo un sabiedrība tos neievēro, tā vīruss nenovēršami uzliesmo.
Kāpēc Rietumeiropā un Ziemeļeiropā vakcinācijas rādītāji ir labāki nekā Austrumeiropā?
Vakcinācijas akceptēšana ir ļoti atkarīga no specifiskiem apstākļiem dažādās valstīs. Nav viena iemesla, kāpēc mēs novērojam šīs atšķirības. Atsevišķās valstīs problēma ir sabiedrības bezrūpīgā attieksme pret vīrusu un valdošais uzskats, ka šis vīruss nav bīstams. Citās valstīs novērojama uzticēšanās problēma, tiek apšaubīta vakcīnu efektivitāte un drošība.
Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai visas Eiropas Savienības dalībvalstis noskaidrotu savu iedzīvotāju nevakcinēšanās iemeslus.
Tas var būt saistīts ar reliģiskiem un kultūras apsvērumiem, tā var būt valodas barjera. Ir jānoskaidro specifiskie iemesli, lai varētu atbilstoši rīkoties. Problēmas ar vakcīnu akceptēšanu nav novērojamas tikai Austrumeiropā. Tā ir problēma arī daudzās Rietumeiropas valstīs. Tas nozīmē, ka visas valdības mēģina risināt šo problēmu.
Kāda ir pašreizējā situācija ar Covid-19 izplatību Eiropas Savienībā?
Pašlaik situācija pasliktinās gandrīz visā Eiropas Savienībā, taču mēs varam nodalīt divus ļoti atšķirīgus epidemioloģiskos modeļus. Vienā pusē ir valstis, kurās ir ļoti zema vakcinācijas aptvere. Pārsvarā tās ir Austrumeiropas valstis, kur ievērojami pieaug ne tikai inficēšanās ar Covid-19, bet arī hospitalizēto slimnieku skaits un vīrusa izraisīto nāves gadījumu skaits. Tas uzliek milzīgu slogu veselības aprūpes sistēmai un sabiedrībai kopumā.
Otrā pusē ir vairākas valstis, kurās arī pieaug inficēšanās, bet tās ir sasniegušas labu vakcinācijas aptveri, vismaz vecākā gadagājuma iedzīvotāju vidū. Visticamāk, ka tur būs mazāks smagu saslimšanas gadījumu un letālu gadījumu skaits. Tomēr, ņemot vērā, ka Eiropā pašlaik dominē vīrusa daudz lipīgākais delta paveids, arī valstis ar ļoti augstu vakcinācijas aptveri piedzīvos saslimstības pieaugumu. Tas ir risks neaizsargātākajiem iedzīvotājiem, piemēram, vēža slimniekiem un cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, jo šie cilvēki var inficēties arī tad, ja viņi ir vakcinēti. Tāpēc arī valstīs ar augstāku vakcinācijas aptveri ir ļoti svarīgi ierobežot vīrusa izplatību.
Eiropā dominē vīrusa delta paveids. Vai ir iespējams, ka šajā ziemā Eiropā parādās vēl bīstamāks vīrusa paveids?
Jā, šāds vīrusa paveids var parādīties jebkurā laikā, jebkurā vietā pasaulē, arī Eiropas Savienībā. Pašlaik delta paveids ir tik dominējošs un tik integrēts sabiedrībā, ka gadījumā, ja parādīsies jauns vīrusa paveids, būs nepieciešams laiks, lai tas kļūtu par dominējošo. Mēs rēķinām, ka tie būtu ne mazāk kā divi trīs mēneši. Ir ļoti būtiski, ka mūsu uzraudzības sistēmas spēj konstatēt jaunus vīrusa paveidus ļoti agrā stadijā, tādējādi mēs varam sagatavoties cīņai ar šiem paveidiem.
Kā pandēmijas laika ierobežojumi Eiropā ir ietekmējuši citu infekcijas slimību izplatību?
Kā jau es iepriekš teicu, ierobežojumi un nefarmaceitiska iejaukšanās ietekmēja Covid-19 izplatību. Šādi pasākumi ir efektīvi arī pret citām infekcijām, kas tiek pārnestas no cilvēka uz cilvēku, piemēram, respiratorās slimības. Divus secīgus gadus mēs esam novērojuši ļoti zemu gripas cirkulāciju. Vienlaikus tas noveda pie mazāka antibiotiku patēriņa. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka bieži vien antibiotikas tiek lietotas nevietā, piemēram, lai ārstētu gripu, gan ar to, ka samazinājās arī inficēšanās ar bakteriālajām slimībām. Mēs zinām, ka pandēmijas laikā ir reģistrēts ļoti neliels skaits meningokoka un meningīta saslimšanas gadījumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Taču jāatkārto, ka šādi ierobežojumi nav efektīvi ilgākā periodā. Mums ir jāsaprot, kādi specifiski pasākumi ir visefektīvākie ilgtermiņā, lai novērstu citu slimību izplatību.
Tādi vienkārši pasākumi kā roku higiēna un sejas masku valkāšana nākotnē var palīdzēt kontrolēt arī citas slimības.
Vai Eiropa būs labāk sagatavojusies nākamajai pandēmijai?
Ir būtiski, lai Eiropa būtu labāk sagatavojusies. Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar vairākiem ierosinājumiem, lai visa bloka un arī valstu līmenī stiprinātu infekcijas slimību novēršanu un kontroli, tostarp paplašinot mūsu organizācijas pilnvaras. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs par savu prioritāti noteiks pasākumus, kuru mērķis ir stiprināt dalībvalstu kapacitāti, lai reaģētu uz pandēmijām nākotnē.
