Kopš maija vidus diskusijās par 12.jūnijā Singapūrā paredzēto Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanos notikuši vairāki pavērsieni. Sākotnēji par iespējamo izstāšanos no kodolsarunām paziņoja Ziemeļkorejas puse, apsūdzot amerikāņus par pārgalvīgiem izteikumiem un slēptiem mērķiem. Nedēļu vēlāk ASV prezidents Tramps samitu atcēla, norādot uz milzīgajām dusmām un naidu, kas nāk no Phenjanas puses. Tad tikai dažas dienas vēlāk notika vēsturiskā abu Koreju līderu tikšanās, bet piektdien, 1.jūnijā, Baltajā namā jau viesojās Ziemeļkorejas līdera uzticības persona Kims Jončols.
Pēc šīs tikšanās Tramps paziņoja, ka 12.jūnijā sākotnēji paredzētais un vēlāk atceltais samits tomēr notiks, vienlaicīgi uzsverot, ka šī būs tikai pirmā tikšanās daudz garākā un sarežģītākā procesā.
"Mēs redzēsim, kur tas novedīs, bet 12.jūnijā mēs būsim Singapūrā. Tas būs tikai sākums… Es nekad neesmu teicis, ka lietas būs iespējams atrisināt vienas tikšanās laikā. Mēs esam redzējuši gadiem ilgas problēmas un gadiem ilgi pastāvējušu naidu starp tik daudzām valstīm. Taču es ticu, ka beigās mums izdosies sasniegt ļoti pozitīvu iznākumu," teica ASV prezidents.
Viņš uzsvēris, ka pamazām būtu jāsāk aizmirst termins "maksimālais spiediens" pret Ziemeļkoreju, jo attiecības abu valstu starpā tomēr sākot uzlaboties. Tas gan nenozīmējot, ka pašlaik spēkā esošās sankcijas pret Phenjanu tiks atceltas.
Televīzijas sabiedrība CNN, atsaucoties uz konservatīvās domnīcas "Heritage Foundation" pētnieku Brūsu Klingernu, ziņo, ka patiesībā ASV pašlaik pret Ziemeļkoreju nebūt nepiemēro spēcīgāko spiedienu. Turklāt pēdējo nedēļu laikā Phenjana cenšoties izveidot savdabīgu buferi pret ASV sankcijām, mēģinot uzlabot attiecības gan ar Dienvidkoreju, gan Ķīnu, gan Krieviju.
Tramps izteicies, ka viņam ne visai esot patikusi šonedēļ notikusī Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, jo neesot skaidrs, kāds tieši bijis šīs tikšanās mērķis.
Taču politikas komentētāji norāda, ka īsta skaidrība par 12.jūnija samitu joprojām nav. Pirmkārt, jau tāpēc, ka Tramps savu viedokli jau ir mainījis vairākkārt un neesot īsti pamata domāt, ka viņš to pēdējā brīdī nevarētu darīt vēlreiz. Otrkārt, tiek uzsvērts, ka ASV un Ziemeļkorejas līderu starpā joprojām ir pilnīgi pretēja izpratne par to, kādām tad šīm sarunām ir jābūt. Proti, ASV turpinās uzstāt uz pilnīgu kodolatbruņošanos, taču Ziemeļkorejas puse ir likusi noprast, ka ir gatava tikai uz piekāpšanos atsevišķos punktos. Taču, ja arī šis samits varētu kļūt tikai par skaistu iespēju abu valstu līderiem kopīgi nofotografēties, Trampa minētais process būs iekustējies un cita starpā varētu tikt apspriests jautājums arī par pagājušā gadsimta piecdesmito gadu Korejas kara formālu izbeigšanu un miera līguma noslēgšanu.
